Mirdza Ķempe (1907 – 1974)

Pieci latviešu rakstnieki un padomju vara. Kurš kuru?
Foto: Arhīva foto

Mirdza Austra Alma Ķempe (vēlāk – Ādamsone un Naikovska) ir viena no spožākajām latviešu dzejniecēm un tulkotājām, kuras daiļrades pamattēma bija mīlestība, dzīves jēgas meklējumi un cilvēka iekļaušanās pasaulē. Gan dzīves laikā, gan arīdzan pēc nāves klajā nākuši astoņi dzejas krājumi un piecas izlases, kā arī kopotie raksti trīs sējumos.

Literāte dzimusi Liepājā rakstveža un šuvējas ģimenē. Izglītību ieguvusi Liepājas 1. pamatskolā un Liepājas Valsts vidusskolā. Pirmais Mirdzas Ķempes dzejolis "Ne jums!" 1923. gadā publicēts laikrakstā "Kurzemes Vārds". Tai pašā gadā viņa iztulkojusi arīdzan Aleksandra Puškina "Mocarts un Saljeri". 1927. gadā viņa iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, taču studijas pārtrauca un 1928. gadā sāka strādāt Rīgas radiofonā par diktori, vēlāk – par tulkotāju un korespondenti. 1931. gadā viņa apprecējās ar rakstnieku Eriku Ādamsonu.

"Viņas apbrīnojamajā personībā krustojās pirmskara laika Latvijas inteliģences un garīguma zīmols ar savas un visas tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas rūgto pieredzi grūtajos un pelēkajos padomju varas gados," par Mirdzu Ķempi Latvijas Radio 1 raidījumā "Kultūras Rondo" izsakās dzejniece Lija Brīdaka.

Savukārt rakstnieks Zigmunds Skujiņš, ar kuru kopā Rakstnieku savienībā Mirdza Ķempe konsultēja jaunos autorus, savā grāmatā "Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem" pirmajā sējumā raksta: "Mirdza Ķempe ar neparasti jaudīgu starojumu vairākus gadu desmitus stāvēja Rakstnieku savienības vidū kā balsta stabs teltī. Sekretāri nāca un gāja, mainījās tehniskie darbinieki, pie sienām kāra gan šādas, gan tādas svētgleznas – nemainīgi savā vietā atradās viņa."

Dramaturģe Lelde Stumbre, kura sarakstījusi par dzejnieci lugu "Ķēniņiene Mirdza", atzīst, ka, sastopot Mirdzu Ķempi pirmo reizi, viņai bijis no viņas ļoti bail. Dzejniece atgādinājusi milzīgu tanku, kas stāv pašā priekšā un neļauj nevienam tikt garām, turklāt viņai bijusi sava gaume un uzskati, kāpēc kāds ir jāatbalsta.

Literatūrzinātniece Ieva Kalniņa atklāj, ka Mirdza Ķempe viņā raisa pretrunīgas izjūtas. Novērtējams ir dzejnieces un tulkotājas literārais mantojums, it sevišķi izceļot mīlestības dzejoļus, kas latviešu literatūrā ir paliekoša mīlas lirika. Tāpat ļoti pozitīvs ieguldījums ir viņas darbs ar jaunajiem autoriem piecdesmitajos un sešdesmitajos gados Rakstnieku savienībā. Mirdza Ķempe spējusi pilnveidot otru cilvēku saskarsmē ar sevi, tostarp arīdzan dzīvesbiedru Eriku Ādamsonu, kuru iedrošinājusi un kūdījusi, kad bijis nepieciešams – arī iegrožojusi. Ādamsona pirmā dzejas grāmata iznākusi par Ķempes personīgajiem līdzekļiem, kas bija domāti viņas pašas dzejas krājuma izdošanai.

Pievēršoties varas un humānistiski orientētās un jūtīgās autores, kura uzskatīja, ka dzejnieks ir tautas apziņas veidotājs, attiecībām, Aleksandra Čaka muzeja vadītāja Andra Medne citē vēstuli no muzeja krājumiem, kuru 1940. gada 30. septembrī Mirdza Ķempe rakstījusi Aleksandram Čakam: "Latvijas padomju rakstnieku savienības valdes uzdevumā uzaicinu jūs uzrakstīt dzejoli vai dziesmas tekstu veltītu biedram Staļinam sakarā ar viņa 70. dzimšanas dienu 21. decembrī. Dziesmu tekstus lūdzu iesūtīt līdz šī gada 20. oktobrim Rakstnieku savienībai, lai tos varētu nodot komponistiem."

Zigmunds Skujiņš savās atmiņās raksta, ka Ķempe dzīvojusi "it kā sadalījusies trijās personās": "Pirmā raudzījās pasaulē ar vērīgām un saprotošām eiropietes acīm, pašaizliedzīgi gādāja par nelaimīgajiem, studēja reliģiju teorijas, ļāvās misticismam un sirds dziļumos bija pesimiste. Otra rūpējās par savu sabiedrisko stāvokli, piesardzīgi ievēroja robežas, lai nesabojātu attiecības ar priekšniecību, formas ziņā nevainojamos pantos rakstīja un runāja, ko no viņas prasīja, sirdsapziņa tai bija pārkāpjams slieksnis. Vēl trešā Ķempe – abu iepriekšējo sajaukums – no ārpuses it kā pārstāvēja oficiālo domu, taču ļāva darboties arī pirmajai. Savdabīgais laikmeta žņaugu un nenomācāmās inteliģences apvienojums dažkārt noveda pie karaliskiem ekspromtiem."

Lija Brīdaka uzskata, ka vara dzejnieci nemainīja, bet gan iebaidīja. "Viņa palika savā būtībā, savā dvēselē tāda pati. Viņa, protams, nebija nekāda cīnītāja. Viņa nebija pret gājēja, bet viņa nevienu nav nodevusi, nav izdarījusi neko noziedzīgu, tādu liecību nav. To, ka viņa daudzus glāba, nemaz plaši nezina. Viņa palīdzēja tikt no apcietinājuma ārā un arī pēc tam Aleksandram Pelēcim, Jānim Medenim ļoti palīdzēja un vēl daudziem citiem. (..) Neraugoties uz savām bailēm, viņa tomēr centās darīt labu. Tie dzejoļi, kuros viņa slavēja padomju varu, tādi dzejoļi radās visapkārt toreiz. To laikam var iedomāties un saprast tik tie, kas tajā laikā ir dzīvojuši."

Savukārt Ieva Kalniņa pauž viedokli, ka daudzas lietas Mirdza Ķempe sešdesmitajos gados, kad Staļins vairs nebija pie varas, tomēr darījusi no brīvas gribas: "Kad sākās kampaņa pret Vizmas Belševicas krājumu "Gadu gredzeni", kur Belševica tika tiesāta no Komunistiskās partijas centrālkomitejas tribīnes, šajā krājumā ir dzejolis "Rīga klusē". Mirdza Ķempe "Karogā" uzrakstīja dzejoli "Rīga neklusēs", ar kuru demonstrēja tiešu iesaistīšanos ideoloģiskajā karā pret Belševicu."

Kad 1968. gadā padomju tanki iegāja Prāgā, viņa varēja nerakstīt dzejoli "Brāļu tautai ejam palīgā", varēja nerakstīt dzejoli pret Aleksandru Solžeņicinu "Ārā no manas dzimtenes", taču tas nozīmētu atteikšanos būt daļai no padomju rakstnieku elites.

Mirdzas Ķempes izvēles, iespējams, noteica viņas pretrunīgais raksturs, kā arīdzan jūtīgā daba. Visu mūžu viņa cīnījusies ar depresiju un neirozēm, tai pat laikā nekad nepazaudējot interesi ar pasauli. To apliecina ne tikai viņas ražīgais darbs, bet arīdzan aizraušanās ar Indijas kultūru un sarakste ar Indijas premjerministri Indiru Gandiju, kura panāca Ķempes ievēlēšanu par Višvabharati universitātes literatūras goda doktori. "Bailes ir mana slimība. Jau desmit gadu nav tādas dienas, kad es nedomātu par nāvi. Ne tikai par savu, bet par manu tuvo un pazīstamo cilvēku nāvi," viņa rakstījusi savā dienasgrāmatā.

"Es domāju, ka padomju varai bija vajadzīgi talantīgi dzejnieki, bija vajadzīga arī tāda dzejniece kā Mirdza Ķempe – spilgta. Viņi ļoti labi prata saskatīt cilvēkā tās dvēseles stīgas un tos punktus, uz kuriem varēja spēlēt," rezumē Lija Brīdaka.

Savukārt dzejniece un dramaturģe Velga Krile savās atmiņās par Mirdzu Ķempi rakstījusi vārdus, kurus viņai dzejniece reiz sacījusi: "Nekad neejiet manu ceļu dzīvē. Manu talantu pazudināja slavas kāre un vēlēšanās allaž uzstāties."

Neraugoties uz padomju ideoloģiju apliecinošu darbu sarakstīšanu un privilēģiju baudīšanu, Ķempe pretēji vairumam vecākās paaudzes rakstnieku tomēr nebija komunistiskās partijas biedre.

Ķempes pēdējie dzīves gadi bijuši traģiski, savās atmiņās raksta Skujiņš, ar kuru dzejniece dzīvojusi vienā mājā. "Saimniekot dzejniece neprata un nevēlējās. Reizumis negadījās atrast nevienu, kas staigātu pa veikaliem un rīkotos pa virtuvi. Tad nu dažkārt sanāca tā, ka Ķempe sēdēja Rakstnieku savienībā tronim līdzīgā rokoko krēslā un ēda sausu maizi, lauzdama tieši no klaipiņa."

Mirdzu Ķempi pēc viņas vēlēšanās apglabāja Raiņa kapos blakus viņas pirmajam vīram – rakstniekam Erikam Ādamsonam.

Tags

Andrejs Upīts Cenzūra Jānis Rokpelnis Josifs Staļins Kārlis Ulmanis Lasāmgabali Mirdza Ķempe Padomju Savienība Zigmunds Skujiņš Vilis Lācis Vizma Belševica

Comment Form