Tikai pa Taku - pionieri Miera ielā
Kafejnīca/kultūras nams "Taka" ir viena no pirmajām vietām Miera ielā, kas aptuveni pirms pusotra gada vēra durvis un iezīmēja šī rajona, kā galvaspilsētas jaunā, radošā kvartāla sākumu. "Takas" idejas autore un saimniece Līga īsi pirms tam bija atgriezusies no Berlīnes, kur bija nodzīvojusi aptuveni gadu. Prātā bija nosēdušās idejas par sajūtām un vietām, kas pietrūkst Rīgai, un arī pie klasiskā darba režīma ar astoņu stundu darba dienu vairs nav bijusi vēlēšanās atgriezties. Tā tapusi "Taka" - no nulles - ar ierobežotu budžetu, vienkāršiem materiāliem, pašu darba rokām un idejām.
Toreiz zināmu šarmu piešķīra leģenda, ka paši vietas saimnieki turpat arī dzīvojot – atraduši sev dzīvokli un paši sev radījuši gan darba, gan izklaides vietu. Līga gan šo stāstu nedaudz koriģē – tā esot bijis tikai pašos pirmsākumos. "Sākumā doma tāda bija, tomēr tas bija briesmīgi, visu laiku dzīvot tusiņā. Nekāds dzīvoklis jau arī nebija – viens kambarītis, kurā mitinājāmies," stāsta Līga, piebilstot, ka arī šobrīd zināma daļa patiesības šajā stāstā ir, jo viņas dzīvoklis arī atrodas Miera ielas 10. namā.
Jau kopš atvēršanas bijis skaidrs, ka šī nebūs vienkārši kafejnīca – tāpēc arī izvēlētais radošo aktivitāšu spektrs ir tiešām Kultūras nama nosaukuma cienīgs. "Takā" regulāri notiek jauno mākslinieku izstādes, koncertē pašmāju grupas, ik pa laikam viesus izklaidē arī ārvalstu dīdžeji un mūziķi, tiek rīkoti filmu vakari, dažādas jaunas prasmes var apgūt radošajās darbnīcās, mainīties ar vajadzīgām un nevajadzīgām lietām vai vienkārši no plaukta paņemt kādu literatūras klasikas darbu un iegrimt mīkstajos, nobružātajos zviļņos. Ar panākumiem un lielu publikas interesi "Takā" aptuveni gadu norisinājušies regulāri dzejas vakari, tomēr šis cikls esot noslēdzies un tuvākajā nākotnē dzejas lasījumi nav plānoti. Kā uzsver Līga, galvenā "Takas" vadlīnija ir mierpilna vieta nelielam cilvēku lokam. Te gan oponēju, sakot, ka man gadījies nokļūt arī tādos "Takas" pasākumos, kur adatai nav kur nokrist. Taču tie drīzāk esot izņēmumi, nevis ikdiena. Pārsvarā ir "ne par daudz, ne par maz", ļaudis drīzāk nāk šeit patverties no ballīšu karuseļa.
Jaunākais gaidāmais cikls būs "Muzikālās vakariņās", kur apmeklētājiem vakariņas gatavos kāds ar mūziku saistīts cilvēks un rūpēsies arī par vakara muzikālo noformējumu. Savas pāvārmākslas prasmes jau solījuši demonstrēt Uldis Rudaks un Ilmārs Šlāpins, bet pirmjā cikla pasākumā, 20. oktobrī pie pavārnīcas un mūzikas atskaņotāja ķersies arī ģitārists un pavārs Sergejs Jaramišjans, kurš nule laidis klajā savu pirmo grāmatu par svaigēšanu.
"Taka" tiek veidota arī kā ideju un zināšanu apmaiņas platforma – bijušas radošās darbnīcas, kurās no dažādām šķietami nevērtīgām lietām veidotas jaunas – vērtīgākas, Jāņu skola, kurā darīts alus un gūtas zināšanas par zāļu tējām, plašu interesi piedzīvojusi arī foto skola
Līga ir arī iniciatore Miera ielas biedrības izveidei, ir bijuši pāris tirdziņi, bet šobrīd vairāk tiek strādāts pie apvienošanās un savstarpējas komunikācijas, tagad tikai sākusies sadraudzēšanās savā starpā un viss vēl tikai priekšā. Par jauniem kaimiņiem Līga tikai priecājas - jo vairāk, jo labāk. "Takas" tuvākajiem kaimiņiem "Skaņu mežam" tomēr divos virzienos – festivāls un klubs, strādāt esot bijis par sarežģītu, tāpēc priekšroka dota festivālam, savukārt uz centra pusi kaimiņos iemitinājis pudeļu pārvērtību punkts "Buteljons", kas arī par interesentu loku nevarot sūdzēties. Līga būtu sajūsmā arī par konditoreju, vismaz būtu svaigi kruasāni.
Miera ielas republika veidojusies pakāpeniski, bet mērķtiecīgi šeit dažādās darbnīcas un tikšanās vietas nav pulcētas. Savu vietu atradusi gan vintage apģērbu un mēbeļu veikals "Ze Store", rokdarbu veikals "Taša", tējas un grāmatu baudīšanas vieta "Illuseum", veco priekšmetu pārstrādes darbnīca "Puka Design", savukārt Miera ielas 39. namā mājvietu atraduši četri projekti – frizētava un grāmatu apmaiņas vieta "Melnais knābis", keramikas darbnīca, telpaugu apmaiņas punkts "Mājas svētība" un tērpu noma "20. gadsimts".
Gadsimts – kādu mēs to nepazīstam
Tērpu noma un interjera priekšmetu salons "20. gadsimts" arī ir viens no pirmajiem Miera ielas iekarotājiem, kas durvis vēra pirms aptuveni diviem gadiem. Ja lielākoties galvaspilsētas lietoto apģērbu veikali un lepnākā vārdā nosauktās vintage mantu bodes senāku apģērbu par pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem piedāvā reti, tad šeit atrodamie tērpi ir īsti vēsturiski šedevri - sākot no cēlām 20. gadu iesvētību kleitām un vizītsvārkiem kungiem līdz pat tradicionālajai padomju laiku skolas formai un 80. gadu kičam. Vakarkleitas un kostīmi, krāšņā modes untumu retrospektīvā sagrupēti pēc desmitgadēm, ir pieklājīgs piedāvājums kungiem, tāpat katram tērpam iespējams piemeklēt stilistiski piemērotus apavus, autentisku cepurīti un aksesuārus.
Brīdī, kad viesojamies salonā, notiek pucēšanās kādas reklāmas uzņemšanai. Reklāmisti esot bieži viesi stila apģērbu meklējumos, stāsta tērpu saimniece Rūta. Tomēr pēc tērpiem tiek lūkots ne tikai tematisko ballīšu, filmēšanas vai tvīda braucienu dēļ. Nereti apģērbs no 60. vai 70. gadiem izrādās tīri labi velkams arī uz saviem svētkiem bez noteikta tematiskā vai stila ierobežojuma, teic Rūta, rādot garu rozā mežģīņu vakarkleitu kuras vēsture iesniedzas pagājušā gadsimta 60. gados.
Savukārt interjera priekšmetu salonu vērts apmeklēt kaut vai tāpēc vien, lai noklausītos "20. gadsimta" saimnieces Dites īso kursu pagājušā gadsimta dizaina tendenču vēsturē. Te iedegas kosmosa iekarošanas ēras futūristiskās lampas un laiku var kavēt, atlaižoties 30. gadu liekto cauruļu konstrukcijas sofā, kas ir spilgts sava laikmeta dizaina liecinieks. Paradoksāli, bet kādā Latvijā izdotā tā laika mājturības grāmatā, šāda veida mēbeles norādītas kā nemājīgas telpu iekārtošanas paraugs.
Rūgti var nākties vilties tiem, kuri zināmu nostaļģiju meklē padomju laika priekšmetos – te tādus vairs neatradīsi, lielākā daļa salonā redzamo lietu nāk no Rietumeiropas un demonstrē mums tādu 20. gadsimtu, kādu mēs neesam pazinuši.
"Man drīzāk gribas šeit redzēt zīmīgas lietas, kas savā laikā ir bijuši pamatīgi izrāvieni dizaina attīstībā, nevis viduvējas, ne visai labas kvalitātes mantas, kas vairāk saistās ar sentimentālām atmiņām par bērnību," teic Dite, kura dizaina izcilību meklējumos dodas uz krāmu tirgiem pārsvarā Vācijā un Beļģijā.
"Šobrīd modē ir 20. gadsimta vidus un kvalitatīvus, stilīgus šī perioda priekšmetus nav nemaz tik viegli atrast. Nereti salona pakalpojumus izmanto ārzemju kompānijas, kas Latvijā filmē reklāmas vai filmas, bet bieži lietas ar stāstu un dizaina vērtību cilvēki meklē arī savai ikdienas telpai," stāsta salona saimniece.
Basģitāru pret līdakasti
Tieši pretim "20. gadsimtam" nu jau pusgadu darbojas telpaugu apmaiņas punkts "Mājas svētība". Viesojamies tur ap pusdienas laiku, kas zaļo augu pansijai ir pats darba laika sākums. Nosmaržo kafija, tiek uzlikts "tas, kas tagad skan visu laiku" - "Gaujarta - Vibrācijas". Arī šeit, tāpat kā lielākajā daļā Miera ielas mazo rūpalu, vide ir pilnīgs DIY - viss pašu remontēts un radīts. Mani favorīti šeit ir galdi – nolakotas kabeļu spoles uz kurām ar zaļajiem telpas iemītniekiem kontrastē Martas Ģibietes sarkanie kaktusi – lampas.
Gaišā, mājīgajā zaļo augu patversmē saimnieko arhitekte Renāte un Laura, kura ikdienā strādā reklāmas jomā un tulko, bet savulaik arī bijusi arī vairāku, nu jau par leģendārām dēvētu, Latvijas pagrīdes grupu basģitāriste.
"Mājas svētība" ir viens no 12 Laikmetīgās mākslas centra realizētā konkursa "Brigāde" Sorosa fonda finansētajiem projektiem, kas "ar kultūras un mākslas palīdzību uzlabo Rīgas pilsētvidi, attīsta vietējās kopienas, risina sociālas problēmas, un rada finansiāli patstāvīgus risinājumus, tādējādi veicinot ekonomisko izaugsmi." Kopumā konkurence uz finasējumu bijis diezgan sīva – svarīga bijusi ne tikai radošā doma, bet arī spēja pierādīt tās dzīvotspēju. Ar saņemto atbalstu taupīgi un pārdomāti saimniekojot, likti pamati pirmajam telpaugu apmaiņas punktam.
Ideja sākotnēji dzimusi Renātei, kura bērniņa kopšanas atvaļinājuma laikā, atpūtas brīžos lasījusi dažādus puķkopības forumus un ievērojusi - maiņa ar zaļajiem augiem ir visai populāra, cilvēki sarunā tikšanās gan kafejnīcās, gan uz ielu stūriem. Tā dzimusi ideja par pastāvīgu vietu, kur tikties, mācīties un mainīties. 2010. gadā steigā vēl paguvušas pieteikties laikmetīgās mākslas foruma "Baltā nakts" paralēlajai programmai, bet ideja izvērtusies tik veiksmīga, ka iekļauta laikmetīgās mākslas"Survival Kit"programmā. Izrādījies, ka puķu mīļu un zaļo draugu Rīgā ir tik daudz un atsaucība tik liela, ka viss pārējais jau risinājies likumsakarīgi. Pēc "Baltās nakts" un "Survival Kit" aktivitātēm savāktie "Mājas svētības" zaļie augi omulību un dzīvību ienesuši Bērnu slimnīcas vecāku mājā un izkristalizējies plāns par savas pastāvīgas vietas tapšanu. Pirmajā pusgadā pašu rokām iekārtota telpa, vākti zaļie augi, dažādas puķkopības grāmatas un žurnāli
Ar cilvēkiem ir jārunā, atzīst Laura. To, cik nokautrējušies un ar savu puķu podu pagājuši garām "Mājas svētībai", viņa neņemas spriest. Tomēr, ja vēl esi iesācējs ar savu mazo stādiņu padusē, varbūt vērts vispirms telpaugu apmaiņas punktā iegriezties, kāda lielāka pasākuma laikā – līdz šim tur rīkots Vensāna Mūna un dāņu grupas "Efterklang" filmas "An Island" seanss, kopīgā koncertā uzstājušies ģitārists Edgars Rubenis un bundzinieks Ivars Aratjuņans un citi pasākumi.
Varbūt vienkārši mājās trūkst kāds glīts puķupods? Arī to var dabūt "Mājas svētībā", turklāt tas top turpat aiz sienas, kur savu darbnīcu Miera ielas 39. namā iekārtojušas Gita un Ieva. Mūs sagaida Ieva, kura izrāda vēl tikai daļēji iekārtotās darbnīcas telpas. Vēl tiek remontēts, iekārtots un radīts. Bet tuvākais lielākais mērķis ir iegādāt savu cepli. Šobrīd darbnīcā divas reizes nedēļā uz keramikas nodarbībām tiekot gaidīti bērni.
Šobrīd ikdiena kļūst arvien spraigāka – taciņu uz "Mājas svētību" jau iestaigājuši ļautiņi ar lielākiem un mazākiem puķu podiem. Kopīgi malkojot kafiju vai tēju, abas saimnieces gatavas konsultēt un apčubināt katru zaļo draugu. "Mājas svētībā" nopērkams arī īpašs mēslojums, dažādi augsnes bagātinātāji, lecekts un citi labumi savas mazās zaļās paradīzes iekopšanai. Šogad jau ar lielāku pārliecību ņemta dalība "Baltajā naktī" un "Survival Kit", bet savs cienītāju pulciņš jau uz izveidojies radošajām zināšanu apmaiņas nodarbībām – pārstādīšanas darbnīcai, sūnu grafiti, partizānu dārzniecībai, bet drīzumā "Mājas svētības" telpās pulcēšoties orhideju audzētāji.
Jā, vēl svarīgi piebilst, ka kaimiņu būšana te esot ļoti svarīga. Viens bez otra nu jau vairs nekādi!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
