Profesors Brūvers: krīzes laikā kultūra ir nepieciešamība  (3)

Brūvera kungs, kura pētījumu objekts jau gandrīz 10 gadu ir kultūras jēdziens un kultūras visdažādāko izpausmju ietekme uz sabiedrību, akcentē tieši lielo nozīmi iedzīvotāju un brīvprātīgo iesaistē. Sakopt pagalmu, izveidot sakņudārzu pilsētā, radīt jaunu vides objektu, piedalīties kopīgā mākslas akcijā, iesaistīties vecāku cilvēku aprūpē, darboties kopā un ar radošām idejām uzlabot ikdienas dzīvi, vidi ap sevi – tieši šī ir kultūras šķautne, kas, pēc profesora domām, ir prioritāra, plānojot Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu. To viņš novēl arī Rīgai.

Jūs tāpat neizbēgsit no tās Eiropas Kinobalvas,” joko profesors, viņaprāt, svarīgākais ir mainīt iedzīvotāju domāšanu, dot grūdienu jaunai attīstībai un atrast līdzsvaru sabiedrības vērtību sistēmā. Viens gads, protams, nav pietiekams laiks, lai redzētu tūlītēju rezultātu, taču tas ir gana daudz, lai dotu spēcīgus impulsus pārmaiņām.

Līdzšinējā pieredze Eiropas kultūras galvaspilsētām ir bijusi dažāda. Kā pozitīvus piemērus Jans Brūvers min Liverpūli (Eiropas kultūras galvaspilsēta 2008. gadā) un Lilli (Eiropas kultūras galvaspilsēta 2004. gadā), kurās tika formulētas konkrētas problēmas un pēc Eiropas kultūras galvaspilsētas gada iekustināti gan nozīmīgi kultūras procesi, gan radīti ilgtspējīgi projekti un mainīta sabiedriskā doma.

„Marseļai ir programma, kurā māksla ir ar lielo M un kultūra – ar lielo K, savukārt Košicē vairāk tiek īstenoti notikumi ar iedzīvotāju iesaistīšanos,” profesors sarunā ar „Rīga 2014” salīdzina abas šā gada Eiropas kultūras galvaspilsētas. Viņam vairāk simpatizē Košice, turklāt viņš pats savu roku pielicis projektam Slovākijā, kur pēc iedzīvotāju iniciatīvas daudzdzīvokļu namu kvartālos tiek apgleznotas pamestas ēkas.

Jautāts, vai viņa idejas un metodes ar dažādām tautām un mentalitātēm darbojas vienādi, Jans Brūvers atbild noliedzoši. „Ar cilvēkiem ir jārunā un jāieklausās viņos, katrā vietā process notiek citādāk. Pat kaimiņos dzīvojošas tautas kā beļģi un holandieši mēdz būt stipri atšķirīgas – beļģi ir noslēgtāki, kautrējas izpaust savu viedokli, savukārt holandieši... tikai dodiet iespēju izteikties un pastrīdēties.”

Savukārt pēc Latvijas projektu (Lielās talkas pagalmu kustība, „Iesakņotāji”, Foto pašportreti utt.) prezentācijas profesoram palicis prātā novērojums, ka šeit lielākoties iniciatīvu uzņēmušās sievietes. Taču, pēc Jana Brūvera domām, iepriecinošs ir fakts, ka Latvijā jau pirms Eiropas kultūras galvaspilsētas gada process ir sācies un projekti ir aktīvi.

"Krīzes laikā šāda aktīvā kultūra ir nepieciešamība,” vairākkārt sarunas laikā akcentē Jans Brūvers. „Tā nav kā izklaide, kur esi pasīvs vērotājs, bet kā ceļš uz jaunām atklāsmēm, jaunām idejām un plašāku domāšanu. Kultūra vien, protams, krīzi nepārvarēs, bet tā ir jāizmanto kā instruments, lai stimulētu cilvēku radošumu un spēju sadarboties, kas savukārt nākotnē veicinās ekonomiku, integrāciju, sociālo problēmu risinājumus utt.,” skaidro profesors.

Ne mazāk svarīga ir kultūras un mākslas izglītība. Tiesa, arī Nīderlandē šajā jomā esot problēmas. Līdzīgi kā Latvijā, krīzes laikā apcirpts finansējums, slēgtas mūzikas un mākslas skolas, samazināts mākslas un radošo nodarbību skaits vispārizglītojošās skolās.

„Skolas sagatavo nākamos darba tirgus kadrus, bet pārāk maz uzmanības pievērš skolēnu radošo spēju attīstībai,” uzskata profesors. Viņš droši liek blakus kultūru un sportu, kas vēl 19. gadsimtā bijis vien elitei pieejams luksuss. Mūsdienas sports ir ikdienas parādība, nevienam vairs nav jāskaidro, ka sportošana ir labākais veids, kā uzturēt veselu garu un attīstīt ķermeni. Savukārt kultūra joprojām tiek uztverta kā luksusa prece, lai gan tā smadzenēm un prātam ir tieši tāds pats „veselības un attīstības treniņš” kā fiziskajam ķermenim sports, uzskata Jans Brūvers.