Kā norādīts paziņojumā, tad šobrīd pieejamā fragmentārā informācija liecina, ka uz Eiropas Savienības robežas šobrīd norisinās liela mēroga humānā traģēdija: “mēs zinām, ka tur esošie cilvēki tiek pakļauti nežēlīgai atgriešanas procedūrai, kas padara viņus neaizsargātus pret hipotermiju, badu un pārgurumu mežos un pļavās.” Paziņojumā minēts, ka Lukašenko režīms šiem izmisumā esošajiem cilvēkiem sola nokļūšanu Eiropas Savienībā, par lielu samaksu atvilinot uz Minsku, no kurienes viņus organizētā veidā transportē uz pierobežas mežiem un mēģina ar varu iestumt Polijā, tikmēr poļu robežsargi viņus atgrūž atpakaļ. “Sliktākajā gadījumā tas beidzas ar nāvi. Atsevišķu mirušo vārdi mums ir zināmi, citi mirst anonīmi.”
Rakstnieces aicina ņemt vērā faktu, ka šie cilvēki tiek izmantoti kā ķīlnieki. “Šī velnišķīgā akcija nokļūs vēstures annālēs kā mūsdienu nežēlības piemērs. Pārāk bieži Eiropas vēsturē esam atļāvušies ignorēt šādas norises. Esam aizvēruši acis un aizklājuši ausis. Esam klusējuši. Pēc 20. gadsimta pieredzes mēs zinām, ka pastāv neērtas, nomācošas patiesības. Lai aizsargātu savu labklājību, liela daļa cilvēku ir atteikušies to visu atzīt. Šodien situācija atkārtojas.”
Vēstules autores apzinās, ka situācijas risināšana uz Eiropas robežām nav vienkārša, tomēr norāda, ka šobrīd uz robežām notiekošais nesaskan ar “mūsu Eiropas pamatvērtībām”. Viņas pieprasa iespējami ātru un efektīvu humānās krīzes risinājumu, ievērojot Ženēvas konvencijas likumus un garantējot patvēruma piešķiršanas procedūru visiem, kas to pieprasa un kuri šajā nolūkā tiek aizturēti uz Eiropas Savienības robežas. Tāpat rakstnieces pieprasa plašas diplomātiskās iniciatīvas uzsākšanu Tuvo Austrumu valstīs, lai stātos pretī Baltkrievijas režīma melīgajam vēstījumam, kura mērķis ir pievilināt iespējami daudz bēgļu Polijas-Baltkrievijas robežai.
Bet kā galveno lūgumu savā vēstulē viņas uzsver atļauju humanitārajām organizācijām sniegt atļauju iekļūšanai pierobežas zonā, lai nodrošinātu medicīnisko un tiesisko palīdzību, kā arī žurnālistu un preses pārstāvju iekļūšanu šajā zonā. “Šodien mēs jūtamies sāpīgi bezspēcīgi, taču, zinot faktus, varam apzināties pastrādāto ļaunumu. Un šādām zināšanām noteikti jāseko attiecīgai rīcībai,” minēts vēstules noslēgumā.
Baltkrievu rakstniece un žurnāliste Svetlana Aleksijeviča saņēma Nobela prēmiju literatūrā 2015. gadā, ir vairāku grāmatu autore par Černobiļas traģēdiju un Otro pasaules karu, viena no baltkrievu protestu kustības līderēm pret Aleksandra Lukašenko režīmu. Poļu rakstniece un aktīviste Olga Tokarčuka saņēma Nobela prēmiju 2018. gadā. Herta Millere ir Rumānijā dzimusi vācu rakstniece, ieguva Nobela prēmiju 2009. gadā. Elfrīde Jelineka ir austriešu rakstniece un dramaturģe, Nobela prēmiju saņēma 2004. gadā. Latviski tulkotas vairākas Aleksijevičas un Jelinekas grāmatas, kā arī Milleres romāns “Elpas šūpoles”.
