Rakstniecības un mūzikas muzeja krājums glabā liecības – izrāžu fotogrāfijas, dekorāciju maketus un skices, manuskriptus, dokumentus, atmiņu pierakstus, piemiņas priekšmetus par reiz bijušu teātri. Tie atjauno priekšstatu, kāds ir bijis Rīgas Strādnieku teātris.
Rīgas Strādnieku teātris izauga no Tautas augstskolas, arodbiedrību un strādnieku klubu jauniešu drāmas kursiem un tika veidots pēc Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas iniciatīvas. Saturu un stilu noteica "kreisi" noskaņotie intelektuāļi, rakstnieki, mākslinieki un teātra profesionāļi – režisori Jurijs Jurovskis (īstajā vārdā Georgijs Saruhanovs 1894-1959), Jānis Zariņš (1893-1979), Olga Bormane (dzimusi Groskaufmane, 1893-1968) un citi.
Scēniskās vizualitātes tapšanā iesaistījās mākslinieki modernisti – Niklāvs Strunke (1894–1966), Romans Suta (1896-1944) un Sigismunds Vidbergs (1890-1970). Inovācijas scenogrāfijā ieviesa Herberts Līkums (1902-1980), Mihails Jo (īstajā vārdā Meijers Joffe, 1895-1960) un Arnolds Vilkins (1904-1979). Kopskatu dinamiski papildināja modernās dejas pioniera Sama Hiora (īstajā vārdā Volfs Frīdlenders 1906–1955) horeogrāfija un Aleksandra Melli (1894-1968) veidotā muzikālā dramaturģija. Galvenais radošās darbības princips bija kolektīva kopradīšana, ētiskais kodols – biedriskas attiecības, kā arī visu iesaistīto radošā un tehniskā darba līdzvērtība.
Strādnieku teātra skatuve kļuva par radošu laboratoriju. Politisks pēc ieceres un modernistisks pēc formas, tas izcēlās pārējo teātru vidū ar laikmetīgu repertuāru un novatorisku vizualitāti. "Izstādes apmeklējums iecerēts kā sajūtu ceļojums – iespēja aiziet uz teātri, kas vairs nepastāv. Muzejs kā atmiņas krātuve ir saglabājis liecības, kuru dēļ Rīgas Strādnieku teātris turpina pastāvēt", stāsta izstādes kuratore Sanita Duka.
