Dzimtās un Latvijas valsts valodas vēsture neietilpst katra latvieša pašsaprotamo zināšanu kanonā, un par to arī pastāv dažādi mīti un pieņēmumi. Lai sniegtu ieskatu latviešu valodas vēstures izzināšanā un pētniecības pieejā, aicinājām uz sarunu baltu valodnieku, Dr. habil. hum. Pēteri Vanagu.
Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".
Kā izvēlējāties studēt valodniecību un specializēties tieši vēsturiskajā lingvistikā?
Septītajā astotajā klasē man bija diezgan sliktas atzīmes latviešu valodā, nācās pašam ņemt cauri mācību grāmatu. Atklājās interesanta pasaule ar savu kārtību, un tā aizrāva. Tālāk jau vienkārši turpināju. Līdztekus interesējos par vēsturi, arī par valodas vēsturi un senākiem latviešu valodas sakariem ar lietuviešu un prūšu valodu. Ietekmēja sociolingvistiskā situācija Latvijā padomju laikā, iestāšanās par savu valodu un tās tiesībām, tāpēc izvēlējos toreizējo LVU Filoloģijas fakultāti.
Trešajā kursā kā maiņu students uz diviem gadiem aizbraucu studēt uz Viļņu, mācījos lietuviešu valodu, tur arī dziļāk apguvu valodas vēstures priekšmetus.
Lietuviešu valodā saglabājušās seniskākas vārdu formas, un šīs jomas pētniecība tolaik Lietuvā bija attīstīta, tajā darbojās daudzi ievērojami pētnieki. Viņi bija mani profesori, tur rakstīju gan kursa darbu, gan diplomdarbu. Tā iegāju tajā vidē un valodas vēsture manī uz palikšanu raisīja padziļinātu interesi.
Sākumā vairāk interesēja vēsturiskā gramatika — noteiktu formu un valodas parādību izcelsme, kas saistīta ar pirmsrakstu periodu —, taču vēlāk, jau pēc pirmās disertācijas aizstāvēšanas, ieinteresēja tieši latviešu valodas vecie raksti.
Ko darāt pašlaik?
Darbojos Stokholmā un Rīgā. Stokholmas Universitātē esmu baltu valodu profesors, tur šoruden lasu kursu "Valodas situācija un valodas politika Baltijas valstīs" — tajā ir gan par vēsturi, gan par mūsdienām. Savukārt Latvijas Universitātē lasu kursu latviešu rakstu valodas vēsturē, pēc piecu gadu pārtraukuma arī baltu valodu vēstures kursu par prūšu un lietuviešu valodas vēsturi. Un kopā ar Ievu Kalniņu arī kursu par valodas iezīmēm totalitārisma apstākļos.
Ko īsti pēta vēsturiskā gramatika?
Gramatisko formu un struktūru vēsturi. Kas no kurienes nācis, kā veidojušās un attīstījušās gramatiskās formas vai paradigmas. Pirmais: kāda ir izcelsme un vēsturiskā nosacītā pirmforma. Otrais: kādas pārmaiņas katrā valodā ir notikušas.
Tas, cik plaši tiek meklēts, savukārt atkarīgs no tā, vai gribam atrast latviešu pirmformu, baltu pirmformu, baltu-slāvu pirmformu vai indoeiropiešu pirmformu. Cik tālu pagātnē gribam iet, un cik tālu konkrētā gadījumā vispār var aiziet.
Mani interesē, kā skanēja baltu pirmvaloda, kas tika runāta šajā teritorijā, un vēl tālāk — kas tika pārmantots no indoeiropiešu pirmvalodas vēl pāris tūkstošus gadu agrāk, kas ir mainījies, kas saglabājies.
Vai ir iespējams kaut aptuveni datēt baltu pirmvalodas rašanās laiku?
Tā pastāvēja no apmēram 3.—2. gadu tūkstoša līdz 5. gadsimtam pirms Kristus, kad jau ir sadalījušās rietumu un austrumu baltu valodas — prūšu un kuršu senči par sevi, latviešu un lietuviešu senči — par sevi. Ap 7.—9. gadsimtu austrumbaltu pirmvaloda jau dalās sīkākās vienībās; katrā vietā notiek cits process, attīstība.
Datēšanai palīdz arī arheoloģiskie materiāli, bet visjaunākās metodes papildus piesaista ģenētiskā materiāla pētniecību. Baltu materiālā tas vēl nav tik daudz izmantots, bet indoeiropiešu gan — mēģinot noteikt migrāciju un pirmdzimteni, izmanto visus pieejamos datus. Jaunākajos laikos starpdisciplinārā pētniecība ir ļoti populāra.
Stokholmā mana kolēģe vada projektu indoeiropiešu vēstures pētniecībā — tieši par pārvietošanos un saplūšanu. Pētījumā ir iesaistīti gan valodnieki, gan mitologi, gan ģenētiķi. Apkopojot datus, var iegūt kopainu, kā viens vai otrs process izskatās no mūsdienu zinātnes viedokļa.
Valoda ir arī sociālas dabas parādība, turklāt mainās arī ārēju apstākļu ietekmē — tas atkal ir interesants process. Mani pēdējā laikā ļoti interesē tieši sociālās parādības, kas tīri vēsturiski saistītas ar valodu.
Piemēram?
Dažādi laikmeti nosaka dažādus procesus. Jau Livonijas izveidošanās pati par sevi sociāli un vēsturiski noteica, ka šajā politiskajā teritorijā izveidojās latviešu etniskā kopība un latviešu valoda.
Vēsturiski novērojami arī kultūras ietekmes periodi. Piemēram, senkrievu kristīgās kultūras iespaids. Lai gan arheoloģijas materiāli neko daudz neuzrāda un nav arī vēsturisku dokumentu, kas atspoguļotu reālo kristietības ietekmi, valodas materiālos redzama spēcīga ietekme — par to liecina visa kristīgā leksika, kas ienāca latviešu valodā vēl pirms vācu perioda. Baznīca, grēks, nedēļa, svēts, svētki, svece, karogs, grāmata — tas viss saistīts ar reliģiju. Kad ieradās krustneši, šī leksika te jau bija priekšā. No senkrievu valodas nāk arī sociālā terminoloģija — valsts, cilvēks, pagasts, kalps, sods, soģis un vēl, un vēl. Tā ir sociāla ietekme tiešā veidā.
Vēlāk valodai uzslāņojas krustnešu ieviestais lejasvācu slānis, un valodā parādās ar amatniecību un tā laika moderno kultūru saistīti vārdi — apģērbu, trauku, darbarīku nosaukumi.
Manta nāk kopā ar vārdu.
Jā, kā tas vienmēr ir bijis.
Vienota latviešu valoda sāka veidoties...?
Kā jau minēju, šie procesi ir saistīti ar Livoniju. Ceļotāju un hronistu piezīmes vēl par 14. un pat 15. gadsimtu liecina par sastaptiem kuršiem un zemgaļiem, kuriem katram esot sava valoda — cik tam var ticēt, grūti teikt. Katrā ziņā periodā starp Livonijas izveidi un pirmajiem rakstu pieminekļiem — tātad 13., 14. un 15. gadsimtā — veidojas un saplūst dažādās mēles, un šos procesus iegrožo ārējās robežas. Sāk formēties vienota latviešu valoda, jo visā latviešu valodas teritorijā izplatās fonētiskas, gramatiskas un arī leksikas parādības, kas ir kopīgas visām izloksnēm un variācijām un ar ko atšķiras latviešu no lietuviešu valodas. Rodas stingra robeža starp latviešu un lietuviešu valodu. Pirms tam bija izlokšņu pārejas, kādu vēlāk vairs nav.
16. gadsimtā parādās pirmie rakstu pieminekļi, pamatā tēvreizes tulkojumi, par kuriem skaidri var teikt — tie ir rakstīti latviešu valodā. Agrāku dokumentu nav.
Runa ir tieši par tekstu. Atsevišķi vārdi ir pierakstīti jau vismaz 15. gadsimtā, un ne tikai personvārdi — Rīgas amatnieku grāmatās ir arī radniecības apzīmējumi — sieva, meita, dēls. 16. gadsimta pirmajā pusē latviešu valodā pierakstīti arī pirmie teikumi, piemēram, Anna Žagariņa lika sevi skrīvēt par jaunu māsu, un tamlīdzīgi.
Kādās mēlēs runāja līdz vienotas valodas izveidei?
Lielākās baltu ciltis bija latgaļi, zemgaļi, sēļi un kurši; katrai bija sava mēle. Noteikt, kur vairāk bija valoda, kur — izloksne vai dialekts, nav mūsu spēkos. Domājams, vairāk atšķīrās kuršu mēle, jo viņi bija vēsturiski tuvāki prūšiem, rietumbaltiem. Tāpat šeit runāja somugriskajā lībiešu valodā. Bet arī pēc pakļaušanas ordenim notiek dažādi iekšējie migrācijas procesi — zinām par zemgaļu aiziešanu uz Lietuvu, citur cilvēki tika izkauti, pārvietoti, taču skaitļus nezinām.
Vai šodienas valodā no pirmbaltu valodas ir kas saglabājies?
Konkrēti pateikt to nevar. Tie varētu būt kādi īsi vārdiņi, kuri nav reducējušies — teiksim, tu, mēs, jūs. Tādi paši tie ir lietuviešu valodā. Jo garāks vārds, jo lielākas fonētiskas pārmaiņas ar to notikušas — saīsinās galotnes, mainās patskaņi, arī līdzskaņi. Vārds ir tas pats, nedaudz atšķiras tikai forma.
Kad prūšu valoda beidza pastāvēt kā dzīva valoda?
17.—18. gadsimta mijā noteiktā politiskā situācijā, kurā augstāks prestižs bija vācu valodai, kultūrai un prūšu valodas nozīme pazeminājās tiktāl, ka prūši vairs to nenodeva tālāk saviem bērniem. Prūšu zemēs arī ienāca jauni iedzīvotāji, kas sekmēja asimilāciju. Punktu pielika 18. gadsimta mēra epidēmija.
Prūšu valodas radniecība ar latviešu valodu ir redzama visos līmeņos — gan fonētikā, gan gramatikā, gan leksikā.
Ir saglabājušies pieci lielie rakstītie avoti, tajā skaitā divas vācu-prūšu vārdnīciņas — tādi kā glosāriji, vārdu saraksti. Vienā ir astoņsimt divi vārdi, otrā ap simt. Pirmā ir viens no agrākajiem baltu valodu pieminekļiem vispār — 13. gadsimta beigas, 14. gadsimta pirmā puse. Tik sena pieminekļa nav ne latviešu, ne lietuviešu valodā. Tajā ir desmit īpašības vārdu un pārējie lietvārdi. Sagrupēti pa tēmām, sākot ar Dievs, eņģelis, debesis, zvaigznes...
Kāpēc saistībā ar valodas vēsturi jāpiemin grāmata "Latviešu ārste", kas latviski iznāca 1768. gadā?
Tās ir ārstēšanas pamācības, kuras sarakstīja Igaunijas baltvācu ārsts Pēteris Vilde. Mums būtiski, ka grāmatu iztulkoja ļoti interesanta personība — Jēkabs Lange, kurš veco autoru vidū ieņem savdabīgu vietu. Viņš nācis no Prūsijas, mācījās Kēnigsbergas Universitātē, prata lietuviešu valodu. Vēlāk Lange nonāca Pēterburgā, pēc tam dabūja vietu Ziemeļvidzemē, kur viņam vajadzēja teikt pārbaudes sprediķi, Lange divu nedēļu laikā uzrakstīja un sagatavoja sprediķi latviešu valodā. Tūliņ pēc tam viņš piedalījās pie Bībeles otrā izdevuma (1739) — pie Glika teksta revīzijas. Tad viņš sastādīja arī latviešu-vācu, vācu-latviešu vārdnīcu, tātad — pirms Stendera lielās vārdnīcas (1789).
Lange lielā mērā valodu mācījās no apkārtējās vides — atšķirībā no daudziem, kas izmantoja jau minētās gramatikas un reliģiskos rakstus. Viņa tulkojumā ir daudz īpatnējas leksikas, arī gramatikas. Lange acīmredzami ir bijis ārkārtīgi apdāvināts cilvēks un arī ļoti aizrautīgs. Arī Rainim daudz kas nāk no Langes leksikas, visi īsie vārdiņi — "mīla", "vīla" un tamlīdzīgi nāk no veciem rakstiem. Rainis tos aktualizēja, ieviesdams savā dzejā.
Pat izglītoti cilvēki skandē — un paši tam tic —, ka latviešu valoda ir viena no senākajām valodām pasaulē. Kas jums par to būtu sakāms?
Uz mītiem ir uzbūvēta mūsu pasaule. Mums ir vēstures un aizvēstures stāsti, septiņsimt gadu verdzības mīts, valodas stāsti un ģimenes stāsti. Jebkuram — krievam, zviedram, vācietim — ir tādi paši mīti par savu valodu, kurus tie reproducē. Piemēram, stāsti par nekad nenotikušiem konkursiem par labskanīgāko valodu, labāko operu dziedamo valodu un tamlīdzīgi. Tās visas ir pasaciņas.
Daudziem latviešiem tuvs ir arī mīts par tautasdziesmu senumu.
Pirmā zināmā daina ir publicēta17. gadsimta pirmajā pusē: "Mana balta māmelīte, / Dod man vienu kaķenīti, / Man pelīte piejukusi / Pie tā piena bunduliņa." Tā ir piepulcēta nerātnajām dainām. Tautasdziesmas vairumā sāk pierakstīt no 18. gadsimta beigām.
Pastāstiet, lūdzu, par sociālo ietekmi uz valodas mainīgumu!
Paraudzīsimies uz valodu hierarhiju — pēc reformācijas baznīcā dievkalpojumus sāk noturēt tautas valodā, kas vienam slānim ir vācu valoda, bet dievkalpojumi notiek arī latviešu valodā. Lībiešu valodu baznīcā nelieto, tātad lībieši jau tad savā vairākumā bija divvalodīgi un pēc atsevišķas baznīcas nebija vajadzības. Arī prestiža ziņā latviešu valoda bija augstāk.
Stenders 18. gadsimtā raksta, ka lībieši savu valodu runā pa mājām, bet, kad nāk ārā pie citiem, runā latviski. Stenderam ir vērtējums arī par izloksnēm, kas acīmredzami atspoguļo plašāku sabiedrības uzskatu — ka tā un tā ir vislabākā, bet tā — vissliktākā izloksne. Augšzemi, kas būtu Sēlija, viņš uzskata par samaitātu, jo tur esot pilns ar svešiem vārdiem (poļu, krievu un citi piemaisījumi), lai gan baznīcā tiekot lietota skaidrā rakstu valoda. Tas atkal norāda uz valodu hierarhiju — tātad rakstu valoda, ko runā no kanceles, ir augstākstāvošāka.
Mūsdienās ir saglabājusies tā laika valodas gramatika — locījumi, dzimtes?
Gramatiski mēs principā runājam tādā pašā valodā, protams, ar nelielām izmaiņām. Jāņem vērā, ka latviešu valodas gramatikas līdz pat 19. gadsimta vidum bija domātas kā mācību grāmatas cittautiešiem, pamatā jau garīdzniekiem, jo latviešu skolā latviešu valodas gramatiku sāka mācīt tikai 19. gadsimta pēdējā ceturksnī.
Kādi sociālie apstākļi valodu ietekmēja vēlāk?
Nākamais interesantais process norisinās 19. gadsimtā, sākot ar brīvlaišanu. Etniskās apziņas jau latvietim vēl nav, tas vairāk ir kārtas apzīmējums — dzimtzemnieki, zemnieku kārta. Izpratne bija tāda: brīvs — tas ir vācietis. Tad nu brīvlaistie tūlīt metās mācīties vācu valodu, kam vairāk naudas, tie centās bērnus skolā vai pat jau uzreiz mājās mācīt vācu valodā. Paši nezināja ne vārda vāciski, bet pasūtīja vācu dziesmu grāmatas — tagad nu visi dziedās. Šis process izvērsās samērā plaši. Aprakstīts, ka mācītāji, kuri cer tos latviešus pacelt un izglītot, ir šausmās, ka latvieši paši nemaz negrib latviski runāt; viņus interesē tikai tas, kā iespējami ātrāk kļūt par vāciešiem.
Tad no zināmu garīdznieku puses, sākot ar Vatsonu "Latviešu Avīzēs", Treiju "Latviešu Ļaužu Draugā", arī no pašiem latviešiem — Ruģēns ar savu "kad atnāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz", latvieši tiek mudināti neatteikties no savas tautiskās piederības un valodas un nekaunēties no tās. Par to nepārtraukti tiek rakstīts no 19. gadsimta 20.—30. gadiem līdz pat 19. gadsimta beigām. Būtībā tie ir centieni attīstīt etnisko pašcieņu, veidot identitāti.
Arī mūsu rakstniekiem tajos laikos ar latviešu valodu gājis interesanti.
Rainis, piemēram, mātei raksta latviski, bet māsām — vāciski. Un vēlāk priecājas, ka viena no māsām viņam uzrakstījusi latviski. Pirmajās vēstulēs Raiņa latviešu valoda ir diezgan briesmīga. Skolojās, protams, viņš vāciski. Interesanti, ka pazīšanās sākumā viņi ar Aspaziju sarakstās latviski, bet vēlāk sarakste turpinās vācu valodā. Tā arī ir interesanta tēma tieši sociālajā valodas lietojumā. Blaumaņa māte ar Blaumani runāja vāciski, lika vācu skolās, gribēja no viņa iztaisīt kārtīgu vācieti. Latviskuma apziņa nāk pakāpeniski — kā neofītiem, jaunpievērstajiem, sākot ar Alunānu un Kronvaldu, kuri bija ļoti ugunīgi lietas aizstāvji.
Arī šodien latvietis vairumā gadījumu, kad jāsazinās ar Latvijas krievu, pakalpīgi pāriet uz krievu valodu.
Latvieša attieksmi pret savu valodu ir noteicis nepilnvērtības komplekss — jau minētais sociālais faktors. Vēl 19. gadsimtā latvieši sūdzējās tieši par to pašu — kolīdz kompānijā parādās kāds cittautietis, kurš latviski runā ļoti labi, visi pēkšņi sāk runāt vāciski. Tas nav nekas jauns. Arī Kārlis Skalbe 20. gados raksta, ka latvieši mudīgi pārmetas uz krievu vai vācu valodu.
Kuras ir galvenās personības, bez kurām, runājot par latviešu valodas vēsturi, nevar iztikt?
Nevaram iztikt bez Manceļa, Fīrekera, Glika, Stendera un Langes. Vēlākos laikos — bez Alunāna, Kronvalda, Mīlenbaha, Raiņa, Endzelīna. Bez viņiem latviešu valodas vēsture būtu citāda. Viņi ir kā ķieģeļi latviešu rakstu valodas, kurā mēs visi šodien runājam, pamatā. Mēs šodien nerunājam tautas valodā, mēs runājam rakstu valodā, kuru veidojuši šie cilvēki, un pēc tam tā ir iegājusi tautā.
Kāpēc valodnieki ir tik kusli latviešu valodas popularizēšanā un aizstāvēšanā?
Kas ir valodnieks? Valodnieks ir valodas pētnieks, speciālists, kas pārzina valodu un izprot procesus. Tāpat kā vēsturnieks ir vēstures pētnieks. Pētniekam jābūt maksimāli objektīvam.
Lai ietekmētu latviešu valodas stundu skaitu skolā, pasniegšanas kvalitāti un tamlīdzīgi, vajadzīga politiskā griba. Raugoties plašāk, arī skolotājs, kurš pasniedz valodu, ir tāds pats valodnieks. Tāds ir arī ierēdnis Izglītības ministrijā.
Runas par to, ka valoda iet postā, ir diskutablas. Valoda iet postā tad, kad to nerunā. Draudi ir demogrāfiski, citādu draudu nav. Valoda mainās, valodā ieplūst citi elementi, mainās gramatiskās sistēmas, tas ir dabiski un normāli.
Jums ir viedoklis par jauniešu pārangliskošanos? Pusaudži un jaunieši sūdzas, ka latviski lāgā nespēj izteikties.
Tas ir interesants fenomens, bet vēl maz pētīts. Veicināt un arī nostiprināt valodas lietojumu ir skolas uzdevums — mācīt gan lasīt, gan rakstīt. Un, protams, runāt.
Ja pareizi saprotu, rakstīt vairs nevienam nemāca. Mēs regulāri rakstījām domrakstus jeb sacerējumus; es vēl šodien veidoju plānu pēc modeļa, kuru mācīja skolā. Ievads, iztirzājums, nobeigums. Nedomāju, ka obligāti jāizlasa tieši "Zaļā zeme", bet jālasa ir principā, jo tas ne tikai paplašina vārdu krājumu, bet arī attīsta spēju uztvert tekstu. Tad tu arī pats spēj strukturēt tekstu, izteikt un pamatot savas domas.
Skolā vajadzētu mācīt izteikties, nevis pārkopēt tekstus no Vikipēdijas vai citām interneta vietnēm, lai cik labas tās būtu.
Man pamatskolā bija fizikas skolotājs, kurš laboja visas valodas kļūdas — gan rakstos, gan mutiskajās atbildēs. Vēl šodien dzirdu, kā viņš saka — nav latviešu valodā tāda vārda "čaiņiks"! Ja ir šādas prasības, tad skolēns arī domā, ko runā. Ne jau fakti ir svarīgākie, bet spēja izprast pasauli un pamatot savas domas.
Kādas ir jūsu domas par jaunvārdu darināšanu un to, ka tiek mainīti sen aprobēti vārdi?
Biežāk runa ir par jauniem vārdiem, lai apzīmētu jēdzienus, kuriem latviski vēl nav nosaukuma. Pret jaunvārdiem negatīva reakcija bijusi visos laikos. 19. gadsimta 70. gados bija "kungs", "gaspaža" un "preilene". Bet kādam sazin kāpēc ievajadzējās izgudrot vārdu "kundze" un vēlāk pat "jaunkundze"! Kam tādi vārdi vajadzīgi? Neviens normāls cilvēks tādus nesaprot un nelieto! Kāpēc "Baltijas Vēstnesim" kaut ko tādu vajadzēja sadomāt? Sašutumu pauda, šķiet, "Mājas Viesis". Par to bija vesels feļetons.
Vai mūsdienās ir vairāk cilvēku, kuru valoda ir degradējusies, vai arī viņi kļuvuši redzamāki sociālo tīklu dēļ? Un vai valodas noplicinātība izriet no izglītības un tādēļ ir visaptveroša?
Nevis degradējusies, bet nav attīstījusies. Degradēties var bagāta valoda. Arī noplicināt var tikai to, kas pirms tam ir bijis. Būtībā valodai pašai gar to nav nekādas daļas; tā ir to cilvēku problēma, varbūt sabiedrības problēma. Valoda vienkārši ir — lūdzu, ņemiet, lietojiet, izmantojiet!
Vai, jūsuprāt, diasporā iespējams saglabāt latviešu valodu?
Pirmo vai vienīgo bērnu vēl itin viegli var izaudzināt savā valodā, bet, tikko ir otrs, viņi veido savu autonomu vidi, un panākt, lai divi, trīs vai četri bērni mājās runātu šajā nevalodā... Tur jāpieliek titāniskas pūles. Savulaik daļa trimdas latviešu to spēja, bet tas bija kā otrs darbs, turklāt bērni nesēdēja, acis iedūruši telefonos un datoros, kur valda citas valodas vide. Jāpiebilst arī, ka to var tad, ja abi vecāki runā latviski. Ja mājās viens vecāks ar otru sarunājas, teiksim, zviedriski, diez vai tur kas iznāks.
Kāds būtu obligātais minimums, kas latvietim būtu jāzina par savu dzimto valodu?
Galvenais, ko vajadzētu zināt un apzināties, — ka latviešu valodā var gan runāt, gan lasīt, gan arī rakstīt! Un ka latviešu valodu var iemācīties arī tie, kuri nav latvieši, ka viņi ir spējīgi latviski runāt un ar viņiem var sarunāties latviski.
Kāda jūsu vērtējumā ir mūsdienu valodas situācija un politika Latvijā?
Mums atkal ir jārunā par līmeņiem, jo ir gan makro, gan mezo, gan mikrolīmeņa politika.
Valodas politiku kopumā var dalīt trijos aspektos — valodas lietojums, valodas ideoloģija un valodas pārvaldība.
Mikrolīmeņa politiku nosaka ģimene. Mezo līmeņa politika nozīmē kādas kopienas (piemēram, diasporas kopienas) iekšējo valodas politiku. Tikpat labi tā var būt lokāla līmeņa — pilsētas vai ciema — politika. Daugavpils atšķirsies no Ventspils vai Kuldīgas — gan situācijas, gan paradumu un ideoloģijas aspektā. Arī pārvaldība — latviešu valodas ieviešana un atbalstīšana — būs atšķirīga Daugavpilī un Kuldīgā. Cita demogrāfiskā situācija. Makrolīmeņa politika jau ir valsts līmenis.
Daži nez kāpēc latviešu valodu grib ierindot pie mazajām valodām, taču latviešu valoda pieder pie lielajām valodām. Tajā ir vairāk nekā miljons runātāju, latviešu valoda ir valsts valoda, tajā ir gan izglītība, gan zinātne, gan valdība, gan digitālā vide.
Lai latviešu valoda funkcionētu, ir paveikts daudz. No šīs puses nav nekādu problēmu. Problēma ir citur — valoda ir, ņemiet, lietojiet un, piedošanu, taisiet bērnus, kas tajā valodā runās!
Pēteris Vanags ir baltu valodnieks, LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesors latviešu diahroniskajā valodniecībā, Stokholmas Universitātes baltu valodu profesors. Lietuvā iegūts habilitētā humanitāro zinātņu doktora grāds. Publicējis daudzus zinātniskus rakstus par latviešu literārās valodas attīstību.
Māra Vilde ir redaktore un tulkotāja. Absolvējusi Maksima Gorkija Literatūras institūtu Maskavā. Publicējusi tulkojumus no armēņu valodas, raksta prozu. Sastādījusi un izdevusi aktiera Ulda Pūcīša dienasgrāmatas.
