Tobrīd vēl nepastāvēja nekāda veida starptautiski autortiesību regulējumi, kad viens no zināmākajiem vācu romantisma perioda autoriem Ernests Teodors Amadejs Hofmanis 1816. gadā uzrakstīja stāstu "Riekstkodis un peļu ķēniņš" (latviešu valodā publicēts krājumā "Pasaku pasaulē", kas iznāca 1986. gadā sērijā "Sprīdīša bibliotēka"), kas kļuva tik populārs, ka to naski adaptēja arī citu tautu rakstnieki, piemēram, franču rakstnieks Aleksandrs Dimā 1844. gadā radītajā stāstā. Tas bija teju identisks Hofmaņa darbam, taču ar krietni gaišāku noskaņu nekā drūmajā vācu versijā.
Hofmaņa stāstā galvenā varone ir meitenīte Marija, kuru satraucas, ka viņas brīnišķīgajam riekstkodim mīlīga vīriņa izskatā ir salūzuši daži zobi. Naktī viņa dodas to aplūkot un atklāj, ka tas ir atdzīvojies. Marija iesaistās karā, kurā peļu armija cīnās pret Riekstkoža vadītajiem alvas zaldātiņiem un beigās kļūst par viņa sievu, pilnībā pārceļoties uz pasaku pasauli. Hofmaņa klasiskajā stāstā saplūst mazas meitenes fantāzijas ar baisiem murgiem, kļūstot par vienu no viņa daiļrades zināmākajiem sasniegumiem un spilgtu vācu romantisma perioda literatūras fantastikas, mistikas un šausmu atzara raksturotāju. Plašāka Hofmaņa baiso stāstu izlase "Vēlais viesis" latviešu valodā izdota 1993. gadā.
Paša slavenā baleta tapšanas ceļš aizsākas vēlāk, 19. gs. izskaņā, kad tobrīd jau slavenais krievu komponists Pēteris Čaikovskis saņēma pasūtījumu no Imperatora teātriem uzrakstīt viencēliena operu un divcēlienu baletu. Ideju baletam pēc Hofmaņa stāsta motīviem viņam piedāvāja Imperatora teātru direktors Ivans Vsevoložskis un ievērojamais baletmeistars Mariuss Petipā. Komponists tam piekrita, jo Hofmaņa pasaku jau bija lasījis un viņam tā visnotaļ bija gājusi pie sirds.
Sākotnēji Petipā jaungada pasaku par burvju pilsētu bija iecerējis krietni vien citādāku. Libreta radīšanai baletmeistaru iedvesmoja Lielā franču revolūcija, kuras simtgade tika atzīmēta 1889. gadā. Petipā piezīmes atklāj, ka baleta otrajā cēlienā vajadzēja skanēt vairākām populārām franču revolūcijas dziesmām. Tomēr cara Krievijā 19. gs. beigās šādas ievirzes baletu nebija iespējams iestudēt, tiesa, vienas Petipā iecerētās dziesmas motīvu Čaikovskis pēc viņa lūguma iekļāva partitūrā. Pats baletmeistars gan drīz pēc iestudējuma uzsākšanas no darba pie "Riekstkoža" atteicās, un viņa vietā stājās Ļevs Ivanovs.
"Riekstkoža" mūzikā ir sastopamas arī citas atsauces, piemēram, arābu deja otrajā cēlienā ir balstīta uz gruzīnu tautas šūpuļdziesmu, kuras melodiju Čaikovskis bija dzirdējis, viesojoties Gruzijā pie brāļa. Tikmēr vecāku un viesu dejā atpazīstama vācu melodija "Grossvater Tanz" jeb "vectētiņa deja", kuru iepriekš izmantojis Čaikovska iemīļotais komponists Roberts Šūmanis. Darbs pie "Riekstkoža" nebija viegls: Čaikovskis ilgi nesaprata, kā savienot sarežģītu simfonisko mūziku ar baletu, kura otrajā cēlienā bija paredzams visnotaļ plakātisks dejas numuru demonstrējums bez caurviju sižeta un dramaturģijas. Sarežģījumu dēļ komponists pat lūdza, lai pirmizrādi pārceļ gadu uz priekšu (sākotnēji bija plānota 1891. gadā). Čaikovskis tolaik rakstīja: "Strādāju no visa spēka, sāku samierināties ar baleta sižetu," un pēcāk piebilda: "Galvenais – tikt vaļā no baleta."
"Riekstkoža" partitūru Čaikovskis pabeidza 1892. gadā. Baleta pirmizrādi veidoja divi cēlieni un trīs ainas. Pirmajā ainā bija attēlotas svinības Marijas vecāku mājās, otrajā – meitenītes sapnis, kurā Riekstkodis karoja ar žurku armiju un tā beigās pārvērtās par daiļu princi. Trešajā ainā Marija un Riekstkodis nokļuva burvju pilsētā. Joprojām nav zināms, kāpēc baletā darbojas tieši žurkas, nevis peles kā Hofmaņa stāstā, bet tas saistāms ar Petipā rakstīto libreta versiju.
Kad 1892. gada decembrī "Riekstkodi" noskatījās Marijas teātra publika Sanktpēterburgā, tas saņēma iznīcinošas atsauksmes. Teātra uzveduma primitīvais mākslinieciskais līmenis tika kritizēts kā neatbilstošs sarežģītajai Čaikovska mūzikai, un arī paša komponista talants tika apšaubīts. Kāds no kritiķiem "Pēterburgas avīzē" pat rakstīja, ka grūti iedomāties, ko garlaicīgāku un bezjēdzīgāku par "Riekstkodi". Arī Čaikovskis atzina, ka balets izskatās bezgaumīgs un tikai ar grūtībām spējis noskatīties līdz galam. Tomēr cars par izrādi esot bijis sajūsmā, un kas gan tobrīd varēja būt vēl svarīgāk? Par spīti visam, izrāde palika Marijas teātra repertuārā vairāk nekā 30 gadus.
Kopš tā laika "Riekstkodis" iestudēts daudzas reizes gan Krievijā, gan citur pasaulē. Jāatzīmē, ka 1934. gadā Marijas teātrī jaunu "Riekstkoža" uzvedumu radīja baletmeistars Vasilijs Vainonens, kurš vienkārši uzlaboja sākotnējo versiju – un izdarīja to tik veiksmīgi, ka šī versija tiek rādīta vēl mūsdienās. Tajā pašā gadā "Riekstkodi" pirmoreiz iestudēja Rietumos – Londonā, kur to režisēja pēc revolūcijas emigrējušais baletmeistars Nikolajs Sergejevs. Ņujorkā "Riekstkodis" nonāca 1954. gadā Džordža Balančina režijā, un arī šis iestudējums ieguva "nemirstību", bet 1993. gadā pat tika visai neveiksmīgi ekranizēts ar Makoliju Kalkinu galvenajā lomā. Savas "Riekstkoža" versijas radīja arī uz Rietumiem pārbēgušās krievu baleta zvaigznes Rūdolfs Nurijevs un Mihails Barišņikovs.
Bet kā ar pašmāju iestudējumiem? Izrādās, ka Latvijas Nacionālajā operā "Riekstkoža" apgūšana sākās jau 1928. gadā Aleksandras Fjodorovas režijā ar oriģinālo Ļeva Ivanova horeogrāfiju. Uzvedums pat tika divreiz atjaunots. Nākamais "Riekstkoža" uznāciens gan seko tikai 1959. gadā, kad tika iestudēta ikoniskā Vainonena versija. Pēc tam sekojuši atsevišķu ainu un cēlienu iestudējumi, taču pilnībā jauns "Riekstkodis" uz mūsu operas skatuves atdzima 2000. gadā, kad Aivars Leimanis radīja savu oriģinālversiju, balstoties uz Petipā libretu un Vainonena horeogrāfiju.
Tomēr – kāds tam visam sakars ar sākumā pieminēto rotaļlietu? Tās izcelsme meklējama mazliet agrāk, 1870. gadā Vācijā, Rūdu kalnu apriņķī, kad kokgriezējs Frīdrihs Vilhelms Fihtners izgatavoja pirmo masveidā ražoto riekstkoža modeli. Protams, pašam amatniekam tobrīd nebija ne jausmas, ka viņa radītā rotaļlieta vēlāk kļūs par starptautisku baleta zvaigzni. Patiesībā viņš tobrīd esot iespaidojies no Heinriha Hofmaņa bērniem domātās brīdinājumu grāmatas "Der Struwwelpeter" (1845), kurā aprakstīti dažādi nedarbi un to baisās sekas (ieskatam pietiks ar stāstu par meitenīti, kas rotaļājas ar sērkociņiem un sevi sadedzina). Runājot par dedzināšanu un koka rotaļlietām, Rūdu kalnos radīto rotaļlietu vidū jāizceļ arī riekstkoža radinieks "Räuchermann" jeb smēķējošais vīriņš, kuram gan nav izdevies iekarot tik lielu starptautisko atzinību.
Fihtnera radītais riekstkoža vīriņš savu globālo popularitāti ieguva krietni vēlāk. Tas bija cieši saistīts ar 2. Pasaules karu, kad kāda no kokgriezēju darbnīcām pēc kara beigām bija spiesta pārcelties no Rūdu kalniem uz Hanoveri, kur tobrīd uzturējās liels skaits amerikāņu karavīru. Viņi šīs mīlīgās rotaļlietas veda uz ASV savām ģimenēm kā tipiskus vācu suvenīrus. Paralēli šajā laikā ASV pirmoreiz tika iestudēts "Riekstkodis" – 1944. gada Ziemassvētkos to uzveda Sanfrancisko baleta trupa jau pieminētā Balančina skolnieka Viljama Kristensena vadībā (tieši 10 gadus pirms "Riekstkoža" uzvaras gājiena Ņujorkā). Izrāde bija tik populāra, ka Ziemassvētku "Riekstkoža" iestudējums kopš tā laika kļuvis par stabilu amerikāņu un visas pasaules tradīciju. Bet pati rotaļlieta joprojām nes prieku miljoniem bērnu un pieaugušo, atgādinot par tās pamatā esošā stāsta simbolisko vēstījumu – stāstu par cerību un labā uzvaru pār ļauno.
