Foto: Publicitātes foto

Frāzei "valsts interesēs" (raison d' état) piemīt savdabīga, gluži vai mistiska daba. Tā prasa uz valsti skatīties kā uz pārlaicīgu, īpašu būtni ar savu saprātu un garu. 30 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvija ir atgriezusies situācijā, kurā būtisku politiskās dienaskārtības jautājumu iezīmē izdzīvošanas jautājums. Pārdomas, kas rodas artilērijas zalvju atbalsīs no Ukrainas, liek paskatīties citādi ne tikai uz militāro drošību, bet arī uz Latvijas situāciju ilgtermiņā.

Publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Runāt par īstermiņa interesēm vienmēr ir vieglāk — tā ir refleksija par pēdējo dienu vai gadu notikumiem ar mērķi noteikt pareizāko reakciju uz tiem; ne velti lielākā daļa valsts politikas plānošanas dokumentu nepārsniedz piecu, desmit, varbūt 20 gadu robežu (piemēram, 2010. gadā apstiprinātā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam). Lai arī šāds uzdevums prasa spēju abstrahēties no ikdienišķiem traucēkļiem un izvēlēties svarīgāko, gan sasniedzamie mērķi, gan soļi to panākšanai ir vairāk vai mazāk skaidri, to rezultāti — izmērāmi.

Sarežģītāks uzdevums ir aplūkot "intereses" plašākā perspektīvā — ne tikai desmitgades vai ceturtdaļgadsimta, bet gadu desmitu, iespējams, pat simtu perspektīvā. Šādā kontekstā daudz lielāka loma ir izpratnei par vērtībām, identitāti un kultūru, meklējot piepildījumu vārdam "ilgtspēja", kas nepieciešams, lai nākamās paaudzes baudītu vismaz tikpat labus dzīves apstākļus, kādi tie ir šodien. Šādā kontekstā uz Latviju jāskatās ne tikai kā uz objektu, ko ietekmē dažādi apkārtējie faktori, bet arī kā uz subjektu, kas pati veido, ietekmē un pielāgo sev apkārtesošos procesus.

"Nelokāmās valstsgribas" avotu meklējot

Domājot par Latvijas interesēm, jau sākotnēji jānovelk būtiska robeža: interešu analīzi iespējams veikt, tās apskatot tikai no tagadnes situācijas — neatkarīgas Latvijas valsts fakta perspektīvas. Lai gan Satversmes preambulā minētā "nelokāmā valstsgriba" rada iespaidu par Latvijas valsti kā neizbēgamu vēsturiskās gribas rezultātu, uzmanība jāpievērš jautājumam, kāpēc Latvijas valsts dibināšanai nepieciešamā "nelokāmā valstsgriba" nedzima agrāk? Laiks pirms 1918. gada 18. novembra ir vēsture "tagadējās Latvijas teritorijā", kurā iespējams runāt par šajā teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju interesēm. Laiks pirms 19. gadsimta, kad latvieši sevi sāk apzināties kā vienotu sabiedrisko grupu, ko spoži iezīmē plāksnīte uz Tērbatas Universitātes studenta Krišjāņa Valdemāra istabas durvīm — "Latvietis", var tikt uzskatīts vienīgi par Latvijas priekšvēsturi.

Augusts Vilhelms Hūpels, 18. un 19. gadsimtu mijas baltvācu mācītājs un viens no apgaismības pārstāvjiem Latvijas teritorijā, par latviešu zemniekiem Vidzemē raksta: viņi pirmām kārtām vēlas būt "brīvi un izglītoti"1. "Brīvība" ir vērtība, kas caurvijusi latviešus cauri gadsimtiem gariem identitātes meklējumiem. Neraugoties uz būtisko ieguldījumu kultūras un nacionālās pašapziņas veidošanā, ne jaunlatviešu un pat ne agrīno jaunstrāvnieku idejās nevar runāt par Latvijas interesēm, tie drīzāk ir mēģinājumi izcīnīt vēl kādu nacionālās, sociālās vai ekonomiskās pašapziņas drusku.

Problemātika, ko izvirzīja gan jaunlatvieši, gan jaunstrāvnieki, bija tieši saistīta ar nacionālās identitātes meklējumiem un vēlāk — ar latviešu kā sabiedriskas, nacionālas/etniskas (?) un pat šķiriskas grupas nākotni. Šajā kontekstā jārunā par dažādiem īstermiņa mērķiem, kas strauji aizpildīja pastāvošo ekonomisko, kultūras un sociālo vakuumu — no aicinājuma "latvji, brauciet jūriņā!" un dainām līdz pat Dziesmusvētkiem un Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas dibināšanai. Kopumā tas bija gadsimtu ilgs kumulatīvs process, kurā notika nepārtraukta evolūcija — piepildot vienas nepieciešamības, dabiski dzima nākamās, no elementāras pašrefleksijas, kas redzama jau hernhūtiešu dzīvesstāstos, uz ekonomisku labklājību, kam sekoja ielaušanās zinātnēs un pašrefleksija nu jau sabiedrības, nevis individuālā līmenī ar mērķi veidot dažādu veidu sociālās saites.

Tajā pašā laikā "brīvība" nav interese. Tā ir vērtība, kas kalpo kā dzinulis sociālam un politiskam progresam. Papētot, kā 19. gadsimtā veidojās sociālā un ekonomiskā dinamika, ir redzams, ka bija vajadzīgas daudzas desmitgades līdz brīdim, kad brīvību nesaistīja ar nonākšanu "vācu kārtā" (ne velti Mērnieku laikos izsmējīgi, bet tiek pieminēta "kārkluvāciešu" problēma). Pirms sākt domāt par "Latvijas interesēm", par kurām 20. gadsimta pirmajā desmitgadē sāksies aktīva polemika, bija nepieciešams saprast, kas īsti ir "latvieši".

Šajā periodā, lielā mērā pateicoties vācu nespējai (gribas trūkumam) asimilēt latviešus, iezīmējās ļoti svarīgs latviešu nacionālās identitātes pamats: latvieši nevis skaidri apzinās, "kas viņi ir", bet gan "kas viņi nav" — viņi nav vācieši, krievi utt. Apziņa par savu sevišķo nacionālo būtību ir būtiskākais valstsgribas avots, jo izslēdz tiekšanos pēc brīvības, piemēram, Krišjāņa Valdemāra ieteikumā pretoties pārvācošanai, tuvinoties rusifikācijas politikai.

Latvija pasaulē

Paradoksālā kārtā baltvācieši šo nacionālo problēmu sāka apzināties pat agrāk nekā latvieši, jau 19. gadsimta otrajā pusē parādoties pirmajai polemikai par nepieciešamību apvienot abas sabiedrības grupas. Vismaz gadsimtu krātā spriedze (te der atcerēties Garlība Merķeļa pravietiskos vārdus "dodiet [latviešiem] labprātīgi to, ko citādi reiz tie paņems ar varu") nacionālās sadraudzības modeli darīja neiespējamu, jo latvieši "nebija vācieši", turklāt šāds skatījums bija abpusējs. Pat tādi liberāļi kā Andrievs Niedra, kas savā publikāciju sērijā Morituri aicināja uz nacionālo izlīgumu, rakstīja: "ļaujiet te vāciešiem nomirt mierīgi". Diemžēl vienīgais reālais mēģinājums veidot latvieti kā politiskās nācijas daļu ir frāze: "visu zemju proletārieši, savienojieties"!

1917.—1920. gada notikumi ir Latvijas vēstures pagrieziena punkts. Ja boļševikiem būtu izdevies saglabāt savu leģitimitāti, šodien tiktu runāts nevis par Latvijas interesēm, bet — labākajā gadījumā — par latviešu interesēm kādas lielākas sabiedrības grupas ietvaros. Divas reizes (1918. un 1991. gadā) Latvijas valsts (at)dzima situācijā, kurā vēl gadus divus iepriekš šādam scenārijam ticēja reti kurš. Latvijas valsts neatkarība vēsturiski nav bijusi latviešu ilgtermiņa interešu lokā, jo prioritāte bija rūpes par kultūras, nacionālajiem un sociālajiem jautājumiem, ko apspieda vietējie Baltijas vācieši, Krievijas impērijas ierēdņi vai boļševiki.

Tiesa, lai arī neatkarības fakts pienāca nevis ilgi un rūpīgi plānots, bet gan izmantojot būšanu "īstajā mirklī īstajā laikā", neatkarīga valsts ir latviešu brīvības centienu loģisks rezultāts. Pat ja kāds teiktu, ka latviešu nacionālās intereses ir virzāmas arī bez Latvijas valsts, vēsturiskā pieredze rāda — vara, kas neatzīst Latvijas neatkarību, ar laiku sāk apcirpt arī citas brīvības izpausmes. Latvijas kā neatkarīgas valsts nodibināšana ir augstākais Latvijas sabiedrības pilsoniskās attīstības punkts; tikai Latvijas valsts veido tādu pasauli, kurā tiek apmierinātas visas iepriekš minētās latviešu tieksmes pēc brīvības. Tas ir iemesls, kāpēc neatkarīgas Latvijas valsts eksistence ir latviešu tautas interešu centrā.

Tālākie uzdevumi — vairot labklājību, nodrošināt enerģētisko drošību, īstenot nepieciešamās sociālās un izglītības reformas — vairs nav uzskatāmas par stratēģiskiem mērķiem. Ja vien par stratēģisku mērķi netiek saukta katra iniciatīva, kuras termiņš pārsniedz vienu Saeimas sasaukuma periodu.

Ieskatīties kristāla bumbā

Brīdī, kad pieaugušais dažus gadus vecam bērnam uzdod jautājumu, par ko viņš vēlas kļūt, no mazā cilvēka netiek gaidīts precīzs nākotnes paredzējums vai konkrētas darbības šī mērķa sasniegšanai — par to ir atbildīgi viņa vecāki. Pilngadība un tai sekojošā neatkarība ir brīdis, kad uz šo jautājumu jāspēj sniegt ja ne konkrētu atbildi, tad skaidru vīziju. Protams, šo sarežģīto uzdevumu ir daudz vieglāk atrisināt, ja jaunajam cilvēkam aiz muguras ir daudzas paaudzes, kas zināmā mērā uzspiež sociālekonomiskās normas — mantot ģimenes uzņēmumu, kļūt par politiķi trešajā paaudzē, kaut vai darīt to pašu, ko dara tēvs vai māte.

Pat pavirši ieskatoties pasaules vēstures grāmatā, nemitīgi uznirst vieni un tie paši vārdi — Francija, Lielbritānija, Vācija, Krievija, pēdējā gadsimta laikā arī ASV, kas šķietami nosaka procesu attīstību un maina pasauli savās interesēs. Pēc ģeopolitiķu domām, tā nav nejaušība. Iemesls, kāpēc pēdējos tūkstoš gadus asiņainākie pasaules konflikti norisinās tieši Eiropas teritorijā, ir stratēģiskais lielceļš starp Reinu un Volgu, starp Parīzi un Maskavu, kura kontrole nozīmētu lielākās planētas daļas, tā sauktās "sirdszemes" (heartland) vai "Eirāzijas salas" kontroli. "Tur, kur ir karš, nav neitralitātes," rakstīja Napoleons. Latvija nevar palikt, šo procesu neietekmēta.

Ģeopolitika nav kristāla bumba; to drīzāk var salīdzināt ar šaha spēli, kurā pirmos divus gājienus iespējams veikt 400 dažādās variācijās, tiesa, dažas no tām daudz straujāk ved tuvāk zaudējumam (mats divos gājienos!), tāpēc drīzāk netiks izspēlētas. Noteikt veiksmīgas ilgtermiņa intereses nozīmē saprast, kura atklātne Latvijas gadījumā ir veiksmīgākā un ko Latvijas gadījumā nozīmē "uzvara", proti, "par ko, mazā Latvija, tu vēlies kļūt"?

Atzīšana

Analizējot Latvijas ilgtermiņa intereses, nedrīkst aizmirst vēsturisko pieredzi, kas vēlreiz uzsver svarīgāko faktoru, lai būtu iespējams īstenot mūsu ilgtermiņa intereses — valsts eksistenci. Valsts pamatelementi ir teritorija, iedzīvotāji un starptautiskā atzīšana.

Lai gan ikdienā daudz lielāka uzmanība tiek pievērsta iedzīvotājiem, tieši teritoriālais un starptautiskās atzīšanas aspekts ir tas, ar ko latvieši atšķiras no vairāk nekā 450 citām etniskām grupām pasaulē. No starptautisko attiecību viedokļa Latvija kā neatkarīga valsts tās iedzīvotājiem ir fenomens, kas var sasaukties tikai ar 21. gadsimta liberāli demokrātisko ideju par tautas pašnoteikšanās tiesībām. Šī privilēģija, uz ko daudzi atsaucas, tomēr nav neatkarīgas valsts panaceja — ne velti pasaulē ir aptuveni 450 etnisko grupu, savukārt valstu ANO — tikai 193. Ne velti Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas pamatnostādnes uzsver uzticamu, drošu un demokrātiski orientētu starptautisko sistēmu, kurā attiecības tiek regulētas sarunu un līgumu ceļā.

Ja Latvija svinēs savu 150 vai 200 jubileju, tad tas notiks tikai demokrātisku, uz vērtībām balstītu valstu pasaulē, kas ne tikai vārdos, bet arī darbos apliecinās vērtībās balstītu pasaules skatījumu.

Teritorija

Mūsdienu ievērojamākais ģeopolitikas eksperts Džordžs Frīdmens Latvijas situāciju raksturoja vienkārši2 — Baltija atrodas iepriekš minētā stratēģiskā lielceļa Parīze—Maskava nomalē. No vienas puses, tā ir Baltijas priekšrocība, jo tā neatrodas tieši uz galvenās konflikta ass. No otras puses, ikviena vara, kas laužas uz Parīzi, Berlīni vai Maskavu, Baltiju redz kā bīstamu flangu, ko nedrīkst atstāt nepiesegtu, kā aizmugures bāzi, kuras kontrole saīsina komunikācijas līnijas un nodrošina apgādi.

Kā liecina pēdējās desmitgades notikumi Ukrainā, ar vērtībām vien nepietiek. Pieredze rāda, ka starptautiskā atzīšana de iure ne vienmēr nozīmē centienus to piepildīt de facto — lai gan Rietumu īstenotā neatzīšanas politika kopš 1940. gada bija pamats Latvijas neatkarības atjaunošanai, tā neietekmēja ne kolektivizāciju, ne 1941. un 1949. gada deportācijas, ne agresīvo Latvijas rusifikācijas un sovetizācijas politiku. Atzīšana tika izcīnīta ar asins upuriem Neatkarības karā un barikādēs, un to nedrīkst zaudēt. "Izdzīvot" nozīmē ne tikai vārdos atbalstīt demokrātisku un liberālu starptautisko kārtību, bet arī būt nopietnam tās sargam, jau minētais Džordžs Frīdmens Baltijai ir novēlējis smagu likteni — lai kāda valsts dominētu reģionā, tā vienmēr Baltiju redzēs savā interešu zonā. Vienīgā iespēja baltiešiem saglabāt savu teritoriālo neatkarību ir būt pārāk lielam un dārgam kumosam, kuru vieglāk ir atstāt mierā. Si vis pacem, para bellum.

Iedzīvotāji

Veidojot pasauli, kas atbilst Latvijas interesēm, Latvija nekad nepretendēs uz hegemona statusu ne Baltijas reģionā, ne Eiropā, ne pasaulē. To ierobežo ne tikai ģeogrāfiskie faktori, bet arī Latvijas valstiskās identitātes nacionālais raksturs, par ko runāts iepriekš. Amerikāņu sapnis — mazpilsētas savrupmāja ar divām garāžām un baltu žodziņu — ir universāls, piemērots ikvienam. Asie konflikti ar baltvācu minoritāti starpkaru periodā un ar krievu minoritāti mūsdienās nepieļauj līdzīga sapņa radīšanu, savukārt sapņot un meklēt politiskās nācijas kodolu nozīmē atrauties no realitātes. Vienlaikus tas nozīmē arī smagu atbildību — tāda Latvija, ko pazīstam, nevar pastāvēt bez latviešiem. Laikā, kad politiskais mājasdarbs (neatkarības atgūšana, dalība ES un NATO) ir izpildīts, demogrāfiskā līkne ir skaidrākais pierādījums rūpju trūkumam par ilgtermiņa interesēm — skaidra apziņa par to, kāds ir Latvijas pilsonis, kas viņam jāzina un kādas ir viņa vērtības, ir ieguldījums Latvijas valsts ilgtspējā. Ja pašlaik lielākās rūpes ir Krievijas agresija, tad ilgtermiņā aktuāls būs jautājums, vai Latvijā pēc dažiem gadu desmitiem maz būs cilvēki, ko aizsargāt.

Atšķirībā no 19. gadsimta un okupācijas gadiem 20. gadsimta otrajā pusē latvieši vairs nav svešu varu politikas objekti, kas nozīmē, ka ilgtermiņā par Latvijas panākumiem vai neveiksmēm atbildīgi būs tās iedzīvotāji. Tie paši, kuri aktīvi veidos Latviju un tās sabiedrību. Savu ilgtermiņa interešu apzināšanās ir sabiedriskais līgums, kurā iedzīvotāji praktiski īsteno īstermiņa intereses ar mērķi ilgtermiņā izdzīvot. Izdzīvot kā latviešiem Latvijā. Tieši tik vienkārši.

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs un vēstures maģistrs, kas specializējies Latvijas Neatkarības kara un civili militārajās attiecībās.

Raksta pirmpublicējums žurnālā "Domuzīme", 2022., 4. nr.

A. Johansons. Latvijas kultūras vēsture. Rīga, Jumava, 2020. 31. lpp.

2 Saruna ar Dž Frīdmenu. Autora personīgais arhīvs. Atsevišķi fragmenti publicēti portālā Sargs.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!