Slavenākā latviešu bandīta medības. Saruna ar 'pensionētu anarhistu' Filipu Rufu
Foto: Aina Gailīte

Filips Rufs ir grāmatas "Pa stāvu liesmu debesīs: nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve" autors, kas vēsta par gluži parastu latviešu puisi, kura vārds Lielbritānijā teju vai folklorizējies. Bandīta slavu Pēteris Mālderis iemantoja ar juvelierveikala aplaupīšanas mēģinājumu Londonā 1910. gadā, kura laikā tika nogalināti vairāki policisti, kā arī ar bēdīgi slaveno Sidnijstrītas aplenkumu 1911. gadā, kurā personīgi iesaistījās pat toreizējais iekšlietu ministrs Vinstons Čērčils.

Dumpinieka Pētera Māldera tēls laika gaitā kļuvis par kultūrzīmi, arvien nodarbinot cilvēku prātus, cenšoties noskaidrot viņa identitāti un izdibinot dzīvesstāstu pēc skaļajiem un tam laikam skandalozajiem notikumiem. Alfrēds Hičkoks, šo notikumu iedvesmots, uzņēma filmu "Cilvēks, kurš zināja pārāk daudz" ("The Man Who Knew Too Much"), Montijs Bermans un Roberts Sidnijs Beikers radīja lenti "Sidnijstrītas aplenkums" ("The Siege of Sidney Street"), kā arī līdz mūsdienām sarakstīta virkne grāmatu (iemūžināts arīdzan Paula Bankovska romāna "Misters Latvija" lappusēs), kurās leģenda apaudzēta ar krietnu kultūrslāni un iztēles devu, kā arī izvirzītas dažnedažādas versijas par Pētera Māldera patieso seju, kas tika piedēvēta arī gleznotājam Ģedertam Eliasam.

Taču neviens no šo darbu autoriem Pētera Māldera pēdas nebija mēģinājis dzīt Latvijā. Neviens, izņemot Filipu Rufu, kurš februāra nogalē bija ieradies Latvijā uz savas grāmatas angļu valodas versijas "A Towering Flame. The Life & Times of "Peter the Painter"" atvēršanu "Latvijas Grāmatu izstādes 2018" ietvaros.

"Notikumi Anglijā bija tikai aisberga redzamā daļa, ko veidoja 1905. gada revolūcijas notikumi Latvijas teritorijā, par ko tad arī vēsta grāmata," atklāja autors, uzsverot, ka latviešu un angļu valodas izdevumi ir atšķirīgi. Latviešu valodas versija, kas iznāca 2012. gadā, beidzas ar teoriju, ka Pēteris Mālderis pēc Londonas notikumiem devās uz Austrāliju, kur arī palicis un izveidojis ģimeni, savukārt angļu valodas versijā šai teorijai beidzot gūti pierādījumi.

Par pēdu dzīšanu Pēterim Mālderim mūža garumā, kas nebūtu iespējama bez sievas Irēnes līdzdalības, Filips Rufs dalījās sarunā ar portālu "Delfi".

Kas īsti mūsdienās saprotams ar terminu "anarhisms"? Pieļauju, ka gan sabiedrības, gan vēsturnieku izpratne par to kopš Pētera Māldera laikiem ir krietni vien transformējusies.

Anarhisms bija jauna filozofija, kas parādījās 19. gadsimtā, raisot diskusijas starp Kārli Marksu un Mihailu Bakuņinu. Markss priekšgalā izvirzīja sociālismu, ko mūsdienās mēs pazīstam kā komunismu, savukārt Bakuņins apstrīdēja šādu sociālisma formu, apgalvojot, ka tas ir autoritārisms. Ja tu mēģini ar diktatūru panākt brīvu bezšķiru sabiedrību, tu nesasniegsi sociālismu, bet gan verdzību, jo neviena diktatūra neatdos savas privilēģijas.

Tajā brīdī strādnieku kustība sadalījās divos atzaros – vienā pusē bija Marksa un Ļeņina sociālisms, savukārt otrā – liberālais sociālisms jeb tā dēvētais anarhisms, kas būtībā pauda vēlmi doties "pa tiešo uz sociālismu" jeb bezšķiru sabiedrību bez vidus stadijas, kas nozīmē diktatūru.

Līdz 1905. gada revolūcijai Latvijā anarhisms nepastāvēja. Iespējams, bija atsevišķi indivīdi, taču nebija kustības. Pirmajos anarhistu izdevumos bija diskusijas par to, no kurienes tā tik pēkšņi radās. Viena versija pauda viedokli, ka anarhisms Latvijā ieceļoja no Vācijas, taču eksistēja arī viedoklis, ka anarhisms pastāvēja vēl pirms 1905. gada, taču ārpus Latvijas teritorijas. Vietējos anarhistus veidoja tieši 1905. gada revolūcija.

Šo teoriju aizstāvu arī es. Pēteris Mālderis nebūt nebija vienīgais revolucionārs, taču viņš bija redzamākais. Ja paskatās uz šo revolucionāru izcelsmi, tad pārsvarā tie bija bijušie sociāldemokrāti. Sākās 1905. gada revolūcija, un Latvijas lielākā partija – sociāldemokrātu partija – ideoloģiski nebija tai gatava. Tā bija balstīta vācu idejās par sociāldemokrātiju, kas pamatā nozīmē, ka parlamentā iebalso pārstāvjus, taču tolaik sociālisms Baltijas teritorijā nebija legāls un nebija arī parlamenta. Sociāldemokrātu partija rezultātā piespiedu kārtā bija nostādīta pretstatā pašas ideoloģijai, proti, lai pieņemtu bruņotas cīņas politiku un aizstāvētu strādnieku kustību. Tai bija jāizveido kaujas organizācija, kas cīnītos ar policiju un karavīriem, taču tas nebija saskaņā ar sākotnējo ideoloģiju.

Atbildīgais par LSDSP kaujas organizāciju bija Pēteris Mālderis jeb Jānis Žāklis. Viņš bija LSDSP biedrs, taču viņš un arī citi ar laiku kļuva neapmierināti ar sociāldemokrātu lēnprātību. 1905. gada beigās apstākļi atkal mainījās, proti, caram revolūcija bija apnikusi un viņš iesūtīja karaspēku – tā dēvētās soda ekspedīcijas, lai revolūciju apspiestu. Šie notikumi sakrita ar izmaiņām sociāldemokrātu partijas iekšienē, tāpēc viņi nolēma, ka bruņota iejaukšanās nebūs veiksmīga. Kas jādara tā vietā – jāapvienojas ar krievu sociāldemokrātu partiju, jo cars ir piesolījis parlamentu. Tas radīja šķelšanos vietējās partijas iekšienē. Tie, kuri nevēlējās pārtraukt bruņotu sacelšanos un atbalstīja parlamenta ieviešanu, partiju pameta, tostarp arī Žāklis. Viņi sāka veidot neatkarīgus grupējumus, no kuriem lielākā daļa dēvēja sevi par anarhistiem.

Tā bija pirmā reize, kad apzināti tika runāts par anarhismu kā par kustību?

Jā. Žāklis savā iepriekšējā amatā, proti, kā Rīgas sociāldemokrātu Federatīvās komitejas vadītājs, bija izpelnījies atzinību. Ja reiz Žāklis apgalvoja, ka ir anarhists, tad arī citi sociāldemokrāti viņam sekoja. Cīniņa iemesls radīja kaut ko, kas jau organiski bija latviešiem iekšā. Tas bija anarhisms. Viņi vēlējās īstenot bruņotas operācijas lauku teritorijās, lai pārņemtu baronu saimniecības un zemi, ko sadalīt starp zemniekiem.

Lai arī anarhisms kā ideoloģija eksistēja pirms 1905. gada, tieši 1905. gads radīja šo specifisko latviešu anarhistu kustību. Tolaik viņi sevi sauca par anarhistiskiem komunistiem, jo šis jaunais anarhisma paveids galvenokārt bija piesaistīts krievu anarhista Pjotra Kropotkina idejām, kurš savu anarhismu balstīja zinātniskās teorijās. Viņa uzskati bija pretrunā ar Darvina teoriju, proti, ka sabiedrība attīstās konflikta ceļā un izdzīvo stiprākais.

Kropotkins uzskatīja, ka sabiedrība attīstās, sadarbojoties un savstarpēji palīdzot cits citam. Viņš uzskatīja, ka šādā sabiedrībā izaugsme notiek straujāk nekā tādā, kurā locekļi ir sašķelti un savā starpā cīnās.

Mūsdienās par anarhistiem sevi mēdz dēvēt subkultūras pārstāvji, kuri nēsā melnu apģērbu un izdaiļo sevi ar pīrsingu. Tie nav anarhisti. Anarhisti ir kā šie latvieši, kuri cīnījās par sociālo taisnīgumu. Melns džemperis, saulesbrilles un dīvains matu griezums neko nenozīmē. Kad biju iesaistīts "Anarhistu Melnajā krustā", lielākoties īstie anarhisti bija vīri pensijas gados, kuri jaunībā bija iesaistīti bruņotos konfliktos pret Franko režīmu. Tas ir anarhisms, kas man ir tuvs. Es neidentificējos ar šiem stulbajiem pusaudžiem melnās kapucēs, kuri dauza logus un vēlas dumpoties dumpošanās pēc bez jebkāda sociāla konteksta. Vispirms ir jābūt pašorganizācijai. Pēc tam var kaut vai pievienoties armijai.

Vai jūs esat anarhists?

Es esmu pensionējies anarhists, taču aizvien vēl ticu idejai, kuras pamats nav mainījies kopš 1905. gada, – anarhistiska sabiedrība ir iespējama, vēlama, un es vēlētos darīt kaut ko, lai to padarītu reālāku.

Tas, ko es gribētu, ir sabiedrība, kas ir brīva no hierarhijas, nav balstīta autoritātes principā, bet ir organizēta citos priekšnosacījumos, proti, brīvprātības principā, ko Kropotkins dēvēja par savstarpēju palīdzību un solidaritāti. Hierarhiskas pārvaldības vietā, kad rīkojumi nāk "no augšas", eksistē decentralizēta, federatīva sabiedrība. Tā ir kopienas idejā balstīta brīvprātīgas sabiedrības forma.

Savām idejām esat atradis arī domubiedrus, darbojoties organizācijā "Anarhistu Melnais krusts". Ko jūs tur darījāt?

Jā, jaunībā es biju ļoti aktīvs šīs organizācijas biedrs. Tolaik "Anarhistu Melnais krusts" pamatā darbojās kā atbalsta organizācija ieslodzījumā esošajiem libertāriešiem visā pasaulē, jo īpaši – tiem, kas vērsās pret Franko režīmu. Kopš Spānijas pilsoņkara beigām bruņota pretestība turpinājās līdz pat septiņdesmitajiem gadiem. Franko bija fašists, un pēc pilsoņkara Spānijā notika plaša apspiešana, tāpēc daudzi anarhisti tika ieslodzīti. "Anarhistu Melnais krusts" viņiem palīdzēja. Kustības ietvaros radās avīze "Melnais Karogs", kas bija vispārīgs anarhistu izdevums, kura veidošanā es biju iesaistīts. Taču es biju iesaistīts daudzos citos aktīvistu pasākumos septiņdesmitajos un astoņdesmito gadu sākumā.

Vai tad arī aizsākās darbs pie pētījuma par Pēteri Mālderi?

Nē, kad biju aktīvs anarhists, vēl ne. 1986. gadā es kļuvu par tēvu, tāpēc man nopietni bija jāpārdomā, uz kurieni savā dzīvē virzos. Nolēmu doties citā virzienā un pamest aktīvo iesaisti anarhisma kustībā, jo tas varēja beigties bēdīgi. Es kļuvu par tēvu. Tā vietā, lai abstraktā veidā mēģinātu ietekmēt sabiedrību, es nolēmu konkrētā veidā ietekmēt viena indivīda dzīvi. Es nolēmu būt par tēvu, nevis starptautisku revolucionāru, kas laikam ir prātīga izvēle. Man bija iespēja divus gadus nestrādāt un pavadīt mājās ar meitu, kā arī rakstīt. Tolaik man šķita, ka grāmatas rakstīšanai pietiks ar diviem gadiem. Cik gan naivi no manas puses... (smejas)

Iecerētie divi gadi izvērtās par projektu mūža garumā...

Jā, taču es nebūt nerakstīju visus šos 30 gadus. Vienubrīd es biju atmetis rakstīšanai ar roku. Intensīvais pētniecības darbs man izraisīja nervu sabrukumu. Viss sakrita uz galvas vienā brīdī. Es sāku pētniecību Latvijā, kad tā vēl bija daļa no Padomju Savienības, – 1988. gadā. Man bija nervu sabrukums, sabruka arī Padomju Savienība un mana laulība. Man bija jāsāk dzīve no jauna. Tajā brīdī grāmatu atliku malā līdz 2000. gadam, kad iedomājos, ka varbūt tomēr vajadzētu atsākt darbu, jo ir savākts tik daudz materiāla. Drīz pēc tam es atjaunoju sakarus arī ar Irēni, ar kuru pirmo reizi satikāmies 1989. gadā Rīgā, kad viņa strādāja pie vēsturnieka Valentīna Šteinberga un palīdzēja man ar tulkošanu. 2002. gadā mēs kļuvām pāris un apprecējāmies. Tad arī atsāku aktīvi rakstīt.

Savā grāmatā minat, ka ar Pēteri Mālderi jūs "iepazīstināja" vecmāmiņa. Nevar būt, ka viņa vienīgā ir "vainojama" šajā mūža apsēstībā.

Pēteris Mālderis Anglijā bija sava veida folkloristisks tēls un kaut kādā mērā tāds ir vēl aizvien. Jaunie cilvēki vairs nezina, kas viņš tāds ir, bet mana paaudze un iepriekšējās paaudzes zina par Sidnijstrītas aplenkumu, no kura Pēterim Mālderim izdevās izbēgt, kamēr pārējos nogalināja. Viņš kļuva par leģendāru tēlu – līdzīgi kā Robins Huds vai Džeks Uzšķērdējs. Mana vecmamma, ieraugot uz ielas kādu aizdomīga paskata cilvēku, mēdza sacīt: "Oi, viņš izskatās kā Pēteris Mālderis."

Vai pasaules vēsturē ir kādi citi tikpat skaļi piemēri kā Pēteris Mālderis, vai arī viņš ir unikāls gadījums?

Gan jau meklējot varētu atklāt līdzīgus personāžus arī starp lietuviešiem vai igauņiem, taču viņus es neesmu padziļināti pētījis. Tiesa, man ir sajūta, ka Latvijas gadījums 1905. gada revolūcijas kontekstā bija unikāls, kļūstot par īstu bruņotu sacelšanos un aizvedot līdz Otrajai atmodai, pēc kuras uzjundīja latviešu nacionālā pašapziņa un ideja par atsevišķu kultūru un valodu. Tas, kas sākās kā streiki, sociāla cīņa par labākiem apstākļiem un protesti par Asiņainās svētdienas slaktiņu Sanktpēterburgā, atbrīvoja to, kas ilgstoši bija apspiests. Kas sākās kā šķiru cīņa, kļuva par nacionāla mēroga cīņu. Tā nebija tikai sociāla revolūcija, tā bija nacionāla revolūcija.

Es teiktu, ka 1905. gada revolūcija bija brīdis, kad dzima Latvija. Tas Latvijas vēsturē ir absolūti unikāls moments. Tā bija pirmā reize, kad latvieši sanāca kopā un vienojās par vienu un to pašu, proti, ka Latvijai ir jābūt brīvai no Krievijas impērijas, ar brīvu sabiedrību, ar brīvu presi, brīvām arodbiedrībām, ar iespēju dibināt politiskās partijas, iespēju būt latvietim.

Savā grāmatā es centos maksimāli vienkāršā veidā šo vēstures posmu atainot. Latvijas vēsture ir ļoti sarežģīta un ļoti niansēta.

Man šī atklāsme atnāca, kad sāku meklēt Jāņa Žākļa radiniekus, proti – runa nav tikai par kaut kādiem no realitātes atrautiem pagātnes tēliem. Tie ir īsti cilvēki, nevis supervaroņi. Viņi bija parasti latvieši – citi izglītoti, citi izauguši zemnieku saimniecībās. Tā bija neparasta paaudze, ko veidoja parasti cilvēki. Un visas šīs anarhistiskās un sociālisma idejas šo paaudzi padarīja līdzīgu Rietumeiropas un Amerikas sešdesmito gadu paaudzei. Miers un mīlestība, revolūcija, anarhisms, iestāšanās pret Vjetnamas karu, cilvēktiesības – tas viss ietekmēja manu paaudzi. Tāpēc es kļuvu par anarhistu. Abos šajos periodos ir daudz paralēļu, tikai sešdesmitajos tas notika ar mazāku intensitāti.

1905. gadā tie bija parasti cilvēki, kuri bija ierauti šausminošos un ārkārtējos notikumos, kas piespieda viņus darīt ārkārtējas lietas. Piemēram, uzbrukums Rīgas Centrālcietumam, bankas aplaupīšana Helsinkos, apšaude Sidnijstrītā ar policiju, lai atbrīvotu savus biedrus, došanās uz Ameriku aplaupīt bankas, došanās uz Angliju, lai mēģinātu aplaupīt juvelierizstrādājumu veikalu, nodarbošanās ar ieroču kontrabandu. Taču viņi bija spiesti ar to nodarboties, dzīve viņus piespieda. "Mēs vairs neļausim šiem sūdiem ar mums notikt, mēs nesēdēsim un neskatīsimies, kā mūs okupē. Mēs cīnīsimies!" viņi teica.

Ja ne šie apstākļi, viņu dzīve būtu izvērtusies pavisam citādi. Žāklis bija relatīvi pārtikuša lauksaimnieka dēls no Kurzemes ar labu izglītību – viņš mācījās Kuldīgas ģimnāzijā. Viņš runāja vairākās valodās, spēlēja vijoli, gleznoja. Varbūt viņš kļūtu par mākslinieku vai žurnālistu, taču dzīve nostājās ceļā. Kā sacīja Džons Lenons: "Dzīve ir tas, kas notiek, kamēr tu kal citus plānus."

Slavenākā latviešu bandīta medības. Saruna ar 'pensionētu anarhistu' Filipu Rufu
Foto: Aina Gailīte

Sociālā vēsture nav pliki noziegumi, kā tas tiek pasniegts Anglijā. Es Pētera Māldera stāstam gribēju piešķirt citu fokusu. Biju patīkami pārsteigts un atvieglots, kad 2012. gadā grāmata tika publicēta, jo pirms tam biju nedaudz satraucies par to, kā latvieši uz to reaģēs, jo es taču esmu ārzemnieks, kas runā par Latvijas vēsturi. Vai viņiem šķitīs, ka es apgalvoju – latvieši ir tikai bariņš teroristu? Jo tas nebija mans nolūks. Es gribēju stāstu ielikt citā kontekstā. Un biju ļoti pārsteigts, kad man teica, ka grāmata ir aizraujoša. Ne jau tāpēc, ka runa ir par teroristiem vai noziegumiem, bet gan tāpēc, ka runāju par maz zināmu Latvijas vēstures posmu, kas padomju periodā tika apzināti apspiests un cenzēts.

Viens piemērs – Andris Puļķis, kurš nu jau ir miris. Puļķis bija viens no galvenajiem redaktoriem grāmatu sērijai par 1905. gada revolūciju, kas tika publicēta Rīgā septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmitajos. Grāmatas bija rakstītas, par pamatu ņemot trīsdesmitajos gados Maskavā publicētas grāmatas. Šie darbi tikai "uzlaboti" – daļu materiāla cenzori izņēma ārā un pievienoja jaunu. Puļķi īpaši interesēja latviešu anarhisti. Viņam bija visa oriģinālā informācija par Žākli un citiem latviešu anarhistiem, ko viņš gribēja iekļaut šajā grāmatu sērijā. Kādu dienu viņu izsauca uz pārrunām uz Vēstures institūtu, kur viņam sacīja, ka gadījumā, ja viņš nopietni apsver iespēju publicēt šo informāciju jaunajās grāmatās, tad, lūk, kas notiks – tu zaudēsi savu darbu, visticamāk, arī dzīvokli un, iespējams, kaut kas ļoti nepatīkams notiks ar tevi pašu un tavu ģimeni. Protams, ka viņš bija nobijies. Viņš aizgāja mājās un iznīcināja visu oriģinālo materiālu, kas viņam bija, – visas arhīva liecības un dokumentus par Jāni Žākli, tostarp arī materiālu, kas pierādīja, ka Žāklis devās uz Austrāliju.

To es uzzināju vien 2003. gadā, kad man bija izdevība intervēt Puļķi viņa dzīvoklī neilgi pirms nāves. Tā bija ļoti smaga saruna, jo viņam bija grūti runāt un atsaukt atmiņā notikumus. Intervijas beigās ļoti zīmīgi viņš pasniedza man savu 1933. gadā Maskavā publicētās grāmatas eksemplāru ar paša veiktiem paskaidrojumiem un piezīmēm, ko viņš gribēja publicēt kā uzlaboto versiju. Tā bija milzīga, enciklopēdijai līdzīga grāmata, ko viņš man atdeva, zinot, ka mirst. Žēl, ka Puļķa nav šeit un viņš nevar izlasīt grāmatu. Tas ir tas, ko viņš gribēja pastāstīt. Anglijā tā aizvien ir leģenda par noziegumu. Redzēs, kā grāmatu uzņems tur. Bet ļauj man apmainīties lomām un pajautāt – kā tu uztvēri šo grāmatu?

Manuprāt, ar šo darbu jūs esat aizpildījis tukšu mūsu vēstures lapaspusi. Grāmatu var lasīt trīs slāņos – ja interesē vēsturiskais fons, uz kura radās Latvijas valsts, ja interesē latviešu anarhisti, kā arī gadījumā, ja nav īpašas intereses par konkrētiem vēstures notikumiem vai cilvēkiem, to var lasīt kā spraigu stāstu par cilvēkiem, kuri sarežģītos apstākļos ierauti dzīves mutuļos. Tiesa, tā nav grāmata, ko palasīt vakarā pēc garas darba dienas, lai "atslēgtos". Teksts ir informatīvi blīvs un raits, ik teikumā ir jūtami tie 30 darba gadi.

Patiesībā intensīvs rakstīšanas darbs notika pēdējos 10 gadus. Kad 2007. gadā aizgāju ātrāk pensijā, rakstīju septiņas dienas nedēļā. Cēlos piecos no rīta un drukāju līdz brokastu laikam – aptuveni deviņiem. Otrajā dienas pusē reizēm turpināju rakstīt, reizēm rediģēju un pārrakstīju uzrakstīto materiālu. Es gribēju, lai tas ir ne tikai informatīvs teksts, bet teksts ar konkrētu stilu. Es centos rakstīt kā rakstnieks, nevis kā vēsturnieks. Es gribēju uzrakstīt grāmatu parastiem cilvēkiem par tādiem pašiem parastiem cilvēkiem, kuri bija ierauti neparastos notikumos.

Vai esat saņēmis atgriezenisko saiti no latviešu lasītājiem?

Jā, zināmā mērā. Piemēram, uzjautrināja kāds gluži nesens atgadījums. Viens no Žākļa radiniekiem ir Krišjānis Putniņš, kuram pieder folkklubs "Ala pagrabs". Viņa brālis Tālis Putniņš ziemas periodā lasa lekcijas Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā, un mēs ar Irēni bijām aizgājuši viņu satikt. Sēdējām, runājām, grāmata tikmēr stāvēja uz galda. Pēkšņi garām gāja viens no viņa draugiem un iesaucās: "O, tā ir laba grāmata!" Tālis tajā brīdī pacēla galvu un sacīja: "O, jā! Un viņš ir tās autors." (smejas)

Mums šodien noderētu daži anarhistiski noskaņoti pētermālderveidīgie, kuriem pietiktu drosmes un spara iestāties pret.

Bet jūsu vidū tādi noteikti ir. Pēc Ķīpsalas grāmatu izstādes pie manis pienāca kāds puisis, tiesa, diezgan kautrīgs. Savā runā es stāstīju par latviešiem, kuri iestājās pret Krievijas impērijas ietekmi, par latvisko identitāti, par brīvību. Es sacīju, ka arī mūsdienu apstākļos šim stāstam par Pēteri Mālderi ir nozīme, jo no Krievijas Baltijas valstu virzienā periodiski nāk draudīgi signāli un propaganda, ka Latvija ir izgāzusies kā valsts un latvieši ir fašisti, kuri apspiež krievus. Es teicu, ka ceru – gadījumā, ja notiks ļaunākais un Krievija mēģinās atkal pakļaut Baltijas valstis, mana grāmata kalpos par dzinuli rīkoties. Ka Latvija cīnīsies pret Krievijas okupāciju. Es šo jauno cilvēku biju samulsinājis, liekot domāt, ka paužu nacionālistiskas idejas, un viņš vēlējās noskaidrot, ko es ar to biju domājis.

Tad es šim puisim paskaidroju, ka ticu tam, kam ticēja 1905. gada latviešu anarhisti un rakstīja savos izdevumos: "Mēs esam anarhisti, antikapitālisti, iestājamies pret sabiedrības noslāņošanos, nevēlamies valdību." Taču nekas no tā nav iespējams, kamēr Latvija atrodas Krievijas impērijas pakļautībā. Pat ne obligāti kā valstij, bet kā nācijai.

Nav iespējams mainīt sabiedrību, ja tā nav vienota. Ir jāatrisina nacionālais jautājums un jāiegūst neatkarība, un tikai tad var risināt sociālos jautājumus. Tas ir iekšējais strīds, kas notiek pašu latviešu starpā.

Taču tas ir jārisina jums pašiem, nevis man, pensionētam britu anarhistam.

Man liekas, ka esam piemirsuši par savām "iekšām", kuras mums acīmredzami kādreiz ir bijušas, un arī vienotība mums diezgan pieklibo.

Tam jau atkal ir vēsturisks iemesls. Latvijas sabiedrība pēc 1905. gada revolūcijas atkal sadalījās. Gadsimta sākumā par varas grožiem cīnījās trīs dažādas valdības, pēc tam nāca padomju un Vācijas okupācijas ar izsūtījumiem un nāves sodiem. Lai izdzīvotu, bija jāizvēlas mazākais ļaunums. Taču nepretošanās ilgtermiņā ir ļaunāka nekā pretošanās, jo tu vienalga paliec zaudētājos.

Arī holokausta laikā izdzīvoja tie ebreji, kuri pretojās. Ebreji, kuri nepretojās, nokļuva gāzes kamerās. Tie, kuri pretojās, devās mežā. Šajā gadījumā ir līdzīgi. Jā, protams, uzreiz nebūs nekāda rezultāta, taču pretojoties nebūs arī baiļu un kauna pēc tam. Sirdsapziņu neurdīs tādi jautājumi kā: "Kāpēc mēs 1940. gadā nepretojāmies un ļāvāmies okupācijai?" Tā ir vēsture, bet problēmjautājumi ir aktuāli arī mūsdienās. Es uzskatu, ka ir jāpretojas.

Source

Tags

Dienas Grāmata Lasāmgabali Latvijas vēsture
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Slavenākā latviešu bandīta medības. Saruna ar 'pensionētu anarhistu' Filipu Rufu

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus