4. martā 20 arhitekti - ar Zaigu Gaili priekšgalā - nosūtīja parakstītu vēstuli Kultūras ministrijai, kurā lūdza pārskatīt iecerētās piebūves plānus. Balstot savu aicinājumu vairākos argumentos, arhitekti uzskata, ka esošais projekts nav labākais risinājums Okupācijas muzeja pārbūvei.
Diemžēl, neviena no diskusijām abu pušu starpā nav bijusi auglīga un konstruktīvs dialogs nav izveidojies. Arī procesa atspoguļojums medijos vairākos gadījumos ir bijis neprecīzs, kā rezultātā radies apjukumus un vairākas neskaidrības ne tikai sabiedrībā, bet arī iesaistīto vidū.
Lai mēģinātu rast skaidrību un noskaidrotu abu pušu argumentus, "Delfi" vērsās gan pie Okupācijas muzeja pārstāvja, gan arhitektiem, kas iebilst pret šībrīža projektu.
Ieskats vēsturē un iemesli, kāpēc nepieciešama ēkas pārbūve
Okupācijas muzeja pozīciju šajā procesā skaidroja muzeja biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Nollendorfs. Stāstu par pārbūves nepieciešamību viņš sāk ar atskatu vēsturē.
Muzeja saistība ar Strēlnieku laukumā esošo ēku sākas 1993. gadā. Tā tolaik stāvējusi tukša, tajā atradušies vien pārpalikumi no PSRS laikā ēkā esošā Sarkano strēlnieku muzeja.
Ēka PSRS laikā tika tikai daļēji pabeigta un tai bija paredzēts piebūvēt biroja un citas telpas muzeja vajadzībām, taču tas tā arī netika izdarīts. Deviņdesmitajos gados Okupācijas muzejs pamazām sāka tur iekārtoties, taču 1999. gadā valsts nodeva muzeju Rīgas domei, kas nolēma ēku nojaukt un labiekārtot laukumu. Nollendorfs uzsver, ka ir pārliecināts - bez viņu pretestības tas arī tiktu izdarīts.
Laikā, kad draudējusi ēkas nojaukšana, viens no tās arhitektiem Gunārs Lūsis Grīnbergs daļēji, lai mēģinātu glābt ēku, piedāvāja Kaļķu ielas pusē būvēt tai piebūvi. Tajā pašā laikā Okupācijas muzeja pārstāvji jau bija sākuši strādāt ar Gunāru Birkertu. Nollendorfs stāsta, ka sākotnēji Birkertam jautāts - ko iespējams darīt, kaut minimāli, pazemē. 2001. gadā Birkerts piedāvāja savu vīziju - veidot baltu piebūvi Grēcinieku ielu pusē, apzinoties arī tur esošo dziļo pagrabu. Nollendorfs stāsta, ka, ņemot vērā faktu, ka muzeja pārstāvju rīcībā ir bijis Rīgas Domes īpašums, šis projekts esot "bijis uz papīra", bet tajā pat laikā - "konkrēts projekts".
2006. gadā ēka un tai piederīgā zeme nokļuva atpakaļ valsts īpašumā. Latvijas Republikas Saeima pieņēma Latvijas Okupācijas muzeja likumu un nodeva ēku muzeja lietošanā.
2007. gadā Ministru Kabinets - tolaik Kalvīša vadībā - lēma par veidu, kā finansēt un realizēt pārbūves projektu. 2008. gadā tika apstiprināts skiču projekts. Ņemot vērā, ka muzejs pieder sabiedriskai organizācijai, pilsētas arhitekts atzinis, ka rekonstrukcijas vajadzībām nav bijis nepieciešams rīkot konkursu, stāsta Nollendorfs.
Skiču projekts esot saskaņots arī Rīgas pilsētas arhitektu padomē, kas gan izteikusi arī iebildumus, konkrēti iebilduši Jānis Krastiņš un Andis Sīlis. Šie iebildumi arī iekļauti protokolā, bet lēmums bijis - virzīt projektu uz priekšu.
2008. gadā Rīgas būvvalde skiču projektu apstiprināja. Tad projekts uz kādu laiku apstājies, taču pēcāk rosība atsākusies - uz projekta pamata izveidots arī tehniskais projekts, kas nupat, 11. maijā iesniegts būvvaldē.
Muzeja pārstāvji šajā laikā, Nollendorfa vārdiem sakot, "turējušies projektēšanai soli pa priekšu", plānojot un saskaņojot ar šo projektu arī jauno muzeja ekspozīciju - šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kas liek muzeja pārstāvjiem turēties pretim jebkādām ierosinātām izmaiņām - arhitektu ierosinājums projektā veikt izmaiņas esot nācis negaidīti.
Uz norādi, ka iespējams ekspozīciju izvietot vecajā ēkā vai pārcelt uz citām telpām, Nollendorfs atbild, ka tā tas nav bijis domāts un tas nebūtu efektīvi, tā būtu "muzeja izšķaidīšana". Runājot par ideju, ka "Stūra māju" varētu pielietot muzeja vajadzībām, Nollendorfs teic, ka tā autentiski ir bijusi tikai PSRS režīma lietošanā un norāda, ka tam būtu nepieciešama plānošana, kas ilgtu vairākus gadus.
Vēl viens Nollendorfa arguments steidzamai muzeja pārbūvei ir šobrīd aktuālā nepieciešamība pēc tā eksistences, ņemot vērā saspringto politisko situāciju. Tāpat muzeja darbinieki esot nobažījušies, ka strādājot pagaidu režīmā vēl ilgāk, gūstot mazākus ienākumus, muzejs ne tikai nespēj pilnvērtīgi strādāt, bet nonākt situācijā, kurā varētu būt apdraudēta muzeja akreditācija. Proti, muzeja krājums un akreditācijai piesaistītie plāni ir balstītas uz jaunās ēkas izmantošanu.
Tāpat Nollendorfs pauž neizpratni, kāpēc arhitekti ir aktivizējušies tagad, kad projekts jau ir gandrīz gatavs un ieguldīti gan valsts, gan ziedotāju līdzekļi. Galu galā Nollendorfs arī uzsver, ka muzeja ēka nekad nav iekļauta aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Uz arhitektu argumentu par to, ka pēdējo gadu laikā ir mainījusies attieksme pret modernisma arhitektūras saglabāšanu, Nollendorfs oponē, ka, ja šī iezīme ir jāliek svaru kausos pretim muzeja pastāvēšanai, tad tā ir nozīmīgāka.
Vēl arī Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdētājs uzsver faktu, ka viens no oriģinālās ēkas arhitektiem - Gunārs Lūsis Grīnbergs - atzinis Birkerta projektu par labu esam.
Taujāts, vai, viņaprāt, iecerētā "Nākotnes nama" projekta realizācija ir vienīgais variants, kā turpināt muzeja eksistenci, Nollendorfs teic, ka tādā veidā eksistenci "vilkt" ir iespējams, bet ne strādāt pilnvērtīgi. Tāpat viņš norāda uz ziedotāju līdzekļiem, kas piešķirti specifiskiem mērķiem - konkrētu stendu izveidei un tamlīdzīgi. Sarunas beigās Nollendorfs arī norāda, ka, ja atmetīs šo projektu, tad jaunā veidošana prasīs ilgu laiku, jo procesa gaitā, iespējams, būs jāveido konkursi.
20 vēstuli parakstījušo arhitektu argumentācija
Arhitekte Zaiga Gaile, kā arī citi vēstuli parakstījušie arhitekti uzsver, ka lielākais absurds visā šajā procesā ir viņu iniciatīvas nepareizā interpretācija. Viņu ideja nekādā veidā nav vērsta pret Okupācijas muzeja pastāvēšanu, tāpat viņi neiestājas arī pret to, ka muzejam nepieciešamas jaunas, izremontētas telpas.
Gaile stāstu par Okupācijas muzeju ēku sāk no pašiem pirmsākumiem. Laikā, kad viņa bija arhitektūras studente, ēka tika celta viņas acu priekšā. Viņas skolotāji ir strādājuši pie ēkām, kas tagad ir kļuvuši par modernisma pieminekļiem - Salaspils memoriāla, Okupācijas muzeja. Viņa uzsver, ka šie projekti, viņasprāt, ir žanra virsotnes - to lakoniskās formas atbilst modernisma dabai.
Okupācijas muzeja ēka ar savu sarkofāga formu, kas tika būvēta tipiskā padomju modernisma laukumā, ir nozīmīga vērtība tieši tādā formā, kāda tā ir tagad, stāsta Gaile. "Atšķirīga, ne ar ko nesalīdzināma," Gaile raksturo ēku un piebilst, ka tik pat neiedomājami būtu mēģināt piebūvēt kaut ko klāt Salaspils memoriālam vai Dailes teātrim.
Iemesls, kāpēc arhitekti sākuši aktivitātes tik vēlu, ir tas, ka reālas runas par to sākušās tikai tagad, jo iepriekš ideja par Birkerta piebūvi nav bijusi tik skaidri pausta.
"Pēdējā laikā pasaulē daudz kas ir mainījies. Pagājušā gada Venēcijas arhitektūras biennāles kurators Rems Kulhāss - Nīderlandes arhitekts, viens no pasaules topa arhiktektiem - veica apvērsumu. Viņš visu biennāli virzīja uz to, lai tiktu meklēta atbilde - ko darīt ar modernisma mantojumu. Kulhāss aktualizēja tā vērtības - roku darbu, detaļas un ierosināja meklēt risinājumus šo vērtību saglabāšanai. Arī Latvijas ekspozīcija biennālē, kas saucās "Unwritten", strādāja ar Latvijā esošo modernisma arhitektūru. Tā rezultātā mēs visi sākām uz to citādāk skatīties. Uz šī viļņa esot, pēkšņi parādījās runas par Okupācijas muzeja piebūvi un mēs sākām tam pievērst uzmanību."
"Unwritten" projekta pārstāvji iesniedza 12 objektus Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, tostarp - arī Okupācijas muzeja ēku - taču inspekcija tā arī nav sniegusi oficiālu atbildi.
Zaiga Gaile uzsver arī to, ka Kristaps Ģelzis, kas ir autors projektā sākotnēji iekļautajai memoriālajai sienai, pērn, kad projekts pēc pārtraukuma atkal ticis aktualizēts, mainījis savu viedokli un uzskata, ka nav vajadzības neko taisīt.
Arhitekti izlēmuši rakstīt vēstuli pēc tam, kad rudenī notiekošo apspriešanu gaitā viņu viedoklis nav ņemts vērā. "Birkerts uzdāvināja savu ideju un tā nekritiski tika pieņemta," stāsta Gaile, "Šodien paskatoties uz piebūvi ar "svaigu aci", var redzēt, ka idejai piemīt trūkumi. Ja to uzbūvēs, mēs visi būsim nelaimīgi."
Sākot analizēt piebūves projektu, arhitekti sapratuši, ka piebūve domāta teju birokrātiskām vajadzībām. Zaiga Gaile, kopā ar citiem arhitektiem, kas parakstījuši vēstuli, demonstrēja arī rekonstrukcijas plānus, kurus izstrādājis arhitekta Inta Pujāta birojs. Uzskatāmības labad viņi izkrāsojuši tos pa zonām: dzeltenā krāsā - publiskā zona; brūnā krāsā - muzeja krātuves; zilā krāsā - biroja administrācija; pelēkā krāsā - tehniskās telpas; baltā krāsā - gaiteņi.
Vēstuli parakstījušie arhitekti norāda, ka pārbūves plānos ekspozīciju telpa netiek mainīta, bet tiek izbūvēti ļoti apjomīgi kabineti. Arhitekti kritizē arī vairākus citus aspektus, piemēram, to, ka, lai tiktu plānotajā meditācijas telpā, būtu jāiet caur gaiteni, kas ved arī uz darbinieku kabinetu. Kopumā plānā paraudzēti 17 kabineti, kas aizņem vairāk kā 300 kvadrātmetru lielu platību. Gaile pauž neizpratni, kāpēc birokrātiskām vajadzībām paredzētas telpas jāizvieto uz "dārgākās zemes Rīgā". Tajā pat laikā arhitekti norāda, ka neapšauba muzeja darbinieku vajadzības, bet gan uzsver, ka vērts pārskatīt, vai tiešām visiem jāuzturas vienā ēkā, ja tādam mērķim nepieciešama šāda piebūve.
Piemēram, Berlīnes noslepkavoto ebreju memoriāla informācija administrācija atrodas vairāku kilometru attālumā no paša memoriāla, stāsta arhitekti. Kopējā platībā Berlīnē esošajam memoriālam ir 850 kvadrātmetri, bet uz vietas esošo darbinieku telpas aizņem 50 kvadrātmetrus, visu pārējo aizņem ekspozīcija. Okupācijas muzeja jaunais plāns paredz platības paplašināšanu par 1250 kvadrātmetriem, no kuriem 300 aizņem biroju telpas, 400 kvadrātmetrus - gaiteņi, bet atlikušos - krātuves.
Arhitekti šobrīd gatavo savu priekšlikumu ēkas pārbūvei, kas būtu racionāli pārdomātāks. Tajā pat laikā viņi uzsver, ka tas tiek veikts sabiedriskā kārtā, ne savtīgu interešu vadīts. Viņi savu priekšlikumu ir ar mieru nodot izstrādei jau pie projekta strādājošajiem arhitektiem. Tādā veidā arī kopējais pārbūves termiņš un izmaksas varētu samazināties, jo tiktu samazināts nepieciešamais būvapjoms.
Noslēgumā arhitekti pauž sarūgtinājumu par to, ka viņu piedāvājums tiek interpretēts pagalam neprecīzā, pat sagrozītā veidā. Viņi nekādā veidā neiestājas pret Okupācijas muzeja pastāvēšanu un arī nenoliedz tā nepieciešamību pēc uzlabojumiem, bet iestājās par ēkas oriģinālā izskata saglabāšanu un racionālāku pārbūves plānu.
