Uzsākt dialogu ar to, ko nesaproti. Saruna ar mākslas zinātnieku Norbertu Vēberu
Foto: Publicitātes foto

Mākslas muzejā "Rīgas birža" Borisa un Ināras Teterevu mākslas programmas "tête-à-tête 2015" ietvaros līdz pat 26. oktobrim skatāma laikmetīgās mākslas izstāde "Ar septiņjūdžu zābakiem. Pirmā pietura – Dānija".

Līdz Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja atklāšanai Rīgā būs aplūkojamas vairākas laikmetīgās mākslas izstādes, cikla "Ar septiņjūdžu zābakiem" pirmā izstāde veltīta Dānijai, nākamās, iespējams, tiks veltītas Īslandei un Somijai, tālākie plāni pagaidām netiek atklāti.

Pirmā izstāde, ar kuru Borisa un Ināras Teterevu fonds sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju iepazīstina ar Baltijas jūras reģiona muzeju labākajiem laikmetīgās mākslas krājumu piemēriem, prezentē Tenderes Mākslas muzeja (Kunstmuseet i Tønder) kolekciju, šis muzejs atrodas netālu no robežas ar Vāciju un 2010. gadā Dānijā ieguvis titulu Gada muzejs.

Tā laikmetīgās mākslas kolekcija fokusējas uz 20. un 21. gadsimta tendencēm Ziemeļeiropas mākslā, īpašu uzsvaru liekot uz Dānijas māksliniekiem, bet ne tikai. No Tenderes Mākslas muzeja uz Rīgu atceļojuši daudzu pasaulē atzītu mākslinieku darbi. Saruna ar šā projekta kuratoru, mākslas zinātnieku Norbertu Vēberu.

Jūs kopā ar Tenderes Mākslas muzeja direktoru Ūvi Mogensenu esat veicis darbu atlasi. Kā jūs raksturotu to, kas redzams Rīgā?

Šī izstāde ir labs piemērs tam, kā iespējams veidot laikmetīgās mākslas kolekciju. Kāpēc es šo uzskatu par labu piemēru? Tāpēc, ka tā apliecina, ka pat ļoti mazā pilsētā iespējams realizēt kolekciju ar ļoti augstiem standartiem un vienlaikus būt novērtētai vietējā sabiedrībā. Tendere ir mazpilsēta, tajā ir tikai 38 tūkstoši iedzīvotāju, no tiem - 1300 vietējā muzeja asociācijas draugi.

Man bija svarīgi parādīt šo piemēru, jo šajā muzejā patiešām ir visaugstākās raudzes darbi, tos novērtē pasaulē. Šis ir piemērs tam, kā dāņi rīkojas ar mākslu - viņi rīkojas kā brīvi cilvēki, kuru prātos nav nekādu standartu, viņi vienkārši ir zinātkāri. Un cilvēki, kas apmeklē muzeju, apzinās, ka māksla ir dažāda, turklāt tas vienlaikus attīsta toleranci pret laikmetīgo mākslu.

Kāpēc cilvēki tiek bieži saka, ka nespēj saprast mūsdienu mākslu? Vai "vaina" meklējama skatītājos vai mākslā?

Cilvēki nevar saprast, jo salīdzina. Cilvēki savā ikdienā ir pieraduši pie derīgām lietām, viņi apzinās vērtību daudzām ikdienā praktiski noderīgām lietām, teiksim, skārienjutīgam telefonam, pat tad, ja neko nejēdz par tehnoloģijām, jo - paņem un var uzreiz lietot. Māksla ir nederīga šādai lietošanai.

Cilvēki baidās no tā, ka nebūs spējīgi komentēt un izteikt viedokli, kas būtu vairāk par - man patīk, man nepatīk, bet tas ir tikai pirmais solis. Turklāt daudzi uzskata, ka ir "jāpiekrīt" mākslas darbam, to jāspēj uztvert kā māksliniekam vai mākslas zinātniekam, bet uzskatu - cilvēkam ir tiesības domāt citādi, protams, pirmā reakcija ir - patīk vai nepatīk, bet pēc tās - un tas ir vissvarīgākais solis - nevajag kategorizēt.

Mūsdienu cilvēks ir pieradis kategorizēt, visu apzīmēt, tā teikt - lai būtu skaidrs, kas notiek.

Kategorizēšanai un lietu nosaukšanai "īstajos vārdos" domāts katalogs, tur var atrast visu fona informāciju par konkrēto izstādi, bet, kad skatītājs nonāk aci pret aci ar konkrētu mākslas darbu, viņam ir ļauts domāt jebko, viņš var būt nobijies, dusmīgs, sajūsmināts, jebkāds, jo mākslas darba uzdevums ir atvērt cilvēku, tā ir iespēja veikt eksperimentu ar sevi, jo šajā gadījumā jau nav, ko zaudēt, ja nu vienīgi maksu par ieejas biļeti.

Un laiku, kas veltīts izstādes apskatīšanai.

Taisnība - laiku. Tomēr Eiropas valstīs cilvēkiem ir daudz vairāk laika nekā tiem, kas cīnās par eksistenci. Mums ir laiks. Kad cilvēks dodas uz muzeju, viņš velta laiku sev. Man jāpiebilst viena lieta - māksliniekiem ir stratēģija, kas paredz pamodināt cilvēkus no ikdienas rutīnas. Dažas no šīm stratēģijām ir šokējošas un provokatīvas.

Kāpēc tas tik svarīgi?

Tāpēc, ka mākslinieki rada darbu un cer, ka cilvēki to skatīsies un vienalga komentēs. Rīgas izstādē pārstāvēto mākslinieku darbi šobrīd mākslas izsolēs tiek pārdoti par milzu naudu, bet savas karjeras sākumā viņi bija autsaideri un viņus nesaprata neviens. Mākslinieks, jo īpaši jaunībā, pat nedrīkst būt galvenā virziena pārstāvis, viņam pat jābūt neparastam un ārkārtējam.

Vai"atvērts prāts" ir būtiskākais vārdu savienojums tam, lai saprastu mūsdienu mākslu?

Atvērts prāts un nebaidīšanās pateikt kaut ko nepareizu, jo nav nekā nepareiza, jo itin viss, ko teiksiet, pat visvienkāršāko - man nepatīk, tā nav māksla...

Vai arī - tā jau arī es varu izdarīt.

Tieši tā! Un tas būtu vislieliskākais, jo tad es šim skatītājam teiktu: "Kāpēc ne? Dariet!" Esmu sastapis daudzus cilvēkus, kas bijuši mūsdienu mākslas darbu sadusmoti un paši radījuši savus mākslas darbus pat tad, ja viņiem pietrūcis estētisko izjūtu.

Darbi bijuši jēli, vairākumā gadījumu - tikai ironiski komentāri par to, ko nav sapratuši, bet pat tad tas ir lietderīgi. Arī mākslinieki savu darbu saprot kā eksperimentu. Šajā izstādē ir daži eksperimentēšanas piemēri, piemēram, dāņu mākslinieka Tomasa Banga instalācijas, viņš pieņem to, ka darbs ir mēģinājums atvērt acis uz kaut ko.

Darbs atver aizkarus, un, kad tie atvērti, redzi, ka aiz tiem ir nākamie aizkari, un patiesībā šī metafora paskaidro ceļojumu mākslas pasaulē. Manuprāt, labs mākslas darbs vienmēr ir intriģējošs pat tad, ja mēģini to izanalizēt, jo tas beigu beigās patur noslēpumu sev, un tas vienkārši jāpieņem. Kāpēc nestāvēt mākslas darba priekšā un nepieņemt to, ka tas var palikt nesaprasts? Mēģinājums paredzēt pareizo skatu cieš neveiksmi.

Jūs esat bijis arī viens no kuratoriem Latvijas paviljonam 55. Venēcijas biennālē 2009. gadā, kur piedalījās Evelīna Deičmane un Miks Mitrēvics. Kopš 2005. gada esat Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja starptautiskās ekspertu komisijas loceklis. Cik daudz jūs zināt par latviešu mūsdienu mākslu?

Es tai sekoju līdzi kopš savas pirmās viesošanās Latvijā 1989. gadā. Pirmā izstāde, ko redzēju, notika izstāžu zālē

"Latvija", tās kuratore bija Helēna Demakova. Toreiz mani milzīgi iespaidoja Oļega Tillberga veidotā instalācija "Pievienošanās Visumam"- brīvā laukumā bija izlikti izkārnījumi, visticamāk - ziloņa, paņemti no Zooloģiskā dārza, un tam komplektā - video, kurā var redzēt bērna dzimšanu, un lidpaparāta dzinējs.

Ar šo darbu viņš man, tā teikt, "uzkāpa uz kājas". Skatoties latviešu laikmetīgo mākslu, man vienmēr jāpiedomā, kurā laikā darbs tapis - pirms vai pēc valstiskās neatkarības, jo svarīgi ir mākslas darba rašanās apstākļi.

Varat dot recepti, kā mazas valsts māksliniekiem iekļūt mākslas meinstrīmā pasaulē, kā kļūt ja ne slaveniem, tad vismaz atpazīstamiem?

Nevajag iekļūt meinstrīmā, vajag saglabāt savu identitāti. Lielākā daļa globālo spēlētāju ir zaudējuši savu identitāti. Šodien visiem ir moderni iphoni, man ir vecs "Nokia" modelis, un man tas ļoti patīk. Vairums cilvēki lepojas ar to, ka pieder meinstrīmam, bet tieši ekspertiem un atvērta prāta cilvēkiem ir svarīgi atrast to, kas pazaudēts globalizācijā. Turklāt - jūs jau esat starptautiskā pinumā, tīklojumā, un, lai iegūtu, kaut kas jādod pretī, un ticiet man - Latvijai ir daudz ko dot, jo īpaši mākslas konceptus, kas nepārstāv meinstrīmu.

Kā jūs pats izlemjat - tas ir mākslas darbs, tas nav mākslas darbs?

Ļoti vienkārši, pat elementāri. Kad es ieraugu kādu objektu muzejā vai vidē, es to dēvēju par mākslas darbu. Tieši tāda pati reakcija man ir koncertzālē, kurā, iespējams, dzirdu dīvainas skaņas koncerta laikā. Galvenais - uzsākt dialogu ar to, ko nezini un nesaproti. Tam nepieciešams atvērts prāts un atvērta sirds.

Tags

Helēna Demakova Borisa un Ināras Teterevu fonds TÊTE-À-TÊTE

Comment Form