Vieta, kur tapa 'Pelnu sanatorija'. Lazdonas muižas mistērija

Foto: Publicitātes attēls (Filmas "Pelnu sanatorija" veidotāju radītā fotogrāfija)

Pamatīgas laukakmeņu sienas, aizkavējies 19. gadsimts, aizmirstības dūmaka – Lazdonas muižai ir atsevišķa un būtiska loma jaunās Dāvja Sīmaņa mākslas filmas "Pelnu sanatorija" noskaņā. Filmēšana, iespējams, ir liktenīgs pavērsiens pamestās un 20. gadsimta vēstures nesaudzētās ēkas dzīvē. Šis noslēpumainais īpašums saista skatītāju uzmanību un pēc filmas noskatīšanas rosina to kādreiz apmeklēt klātienē.

Lazdonas muižu, kuru, kā liecina informācija populāra sludinājumu portālā, šobrīd var nopirkt, atrast var Madonas novadā, skaistā vietā pie Lazdonas ezera.

Muiža šajā vietā ir bijusi vismaz kopš 16. gadsimta otrās puses, taču šodien redzamā dzīvojamā ēka celta 19. gadsimta otrajā pusē.

No pils līdz kažokzvēru audzētavas kantorim

Kā stāsta Madonas novadpētniecības muzeja pētnieks Indulis Zvirgzdiņš, 17. gadsimtā muiža bijusi Klebeku dzimtas īpašumā, 18. gadsimtā piederējusi Budenbroku dzimtai, bet 1862. gadā muižu nopircis Karls fon Stankievics (Stankevics), kurš tobrīd bija augstdzimušu bērnu-bāreņu skolas (institūta) inspektors Gatčinā pie Pēterburgas. Viņš 1870. gadu pirmajā pusē organizējis muižas jaunās dzīvojamās ēkas celtniecību. Nav informācijas, ka viņš pats un arī viņa pēcteči Lazdonā būtu dzīvojuši. Stankievica dēls bija ārsts Rīgā. Ir zināms, ka 1890. gadā muižu rentēja Līvenu dzimtas pārstāvis, bet no 1894. gada Edgars fon Strandmans.

1904. gadā muižu nopirka Teodors Johans (Jānis) Šmits, viņa tēvs Jānis Šmits bijis skolotājs Piebalgā. T. Šmits bija studējis Tērbatas universitātē un Ceļu inženieru institūtā Pēterburgā, bijis dzelzceļu inženieris, arī priekšnieks Dienvidkrievijā (centrs Harkovā), tur arī precējies. Viņš bija Krievijas ierēdnis ar muižnieka titulam atbilstošu rangu – slepenpadomnieks, kaut arī dzimis latvietis. Lazdonā Šmits tikai pa retam iebrauca.