Viktors Freibergs: Daudz laimes, Džon!

Šogad, 9. oktobrī, Džonam Lenonam aprit 80 gadi, man negribas lietot vārdu "paliktu", jo tad tiek novilkta robeža starp mums un pagātni, viņa dziesmām, arī performancēm un pāris filmām, ko viņš veidoja kopā ar savu sievu Joko Ono. Šis nebūs raksts par Lenona muzikālo stilu, par viņa karjeru, spēlējot kopā ar "Bītliem", un par viņa mūziku pēc tam, kad "Bītli" izjuka un viņš pārcēlās uz Ņujorku. Tas lai paliek mūzikas ekspertu ziņā, kas to visu var aprakstīt daudz profesionālāk par mani. Šis būs teksts, kur asociācijas mijas ar faktiem, kā viņa karjera tiek atainota vai ietekmējusi dažas filmas, šis būs subjektīvs skats uz Lenona dzīvi un gaisotni, kas valdīja Ņujorkā pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā.

Es apzināti neminēšu Džona Lenona slepkavas vārdu, jo, nošaujot savu mūzikas elku, ko viņš izdarīja 1980. gadā, viņš vēlējās gūt slavu, bet bija piemirsis vienu: svešu slavu nevar nozagt. Izcila mūziķa nogalināšana vismaz man rada pret slepkavu tikai riebumu un naidu, un man vienalga, kas viņam tajā brīdī notika galvā. Pēc slepkavības viņš sēdēja blakus mirstošajam Lenonam un lasīja Selindžera romānu "Uz kraujas rudzu laukā" (The Catcher in the Rye, 1951), kura varonis, Holdens Kolfīlds, ir dumpinieks tīņa gados, bet viņa sapnis ir stāvēt rudzu laukā pie kraujas un raudzīt, lai neviens bērns nenokrīt no tās un neiet bojā. Viens no slepkavas motīviem nogalināt savu pielūgsmes objektu esot bijusi frāze, ko Lenons pateica kādā televīzijas intervijā, vēl būdams kopā ar "Bītliem", – ka televīzija ir populārāka par Dievu.