Pāļu dzinēja monotonais ritms vienā no koncerta "Zū-zā tī-tī-tī" gaidīšanas režīmā uz sienas "pa riņķi" laistajiem padomju laiku kinožurnāliem vislabāk sasaucas ar gaidāmo. Un tad pakāpeniski viss sākas – "medicīniskais personāls" atbrīvo daudzos instrumentus no "apsējiem" un grupa "Nebijušā restauratori" ieņem savas vietas ar Ingunu Rubeni, kura N.S.R.D. laikos bija Černova, priekšgalā.
Vismaz man kā vakara galveno varoņu daiļrades cienītājam kopš astoņdesmitajiem gadiem sajūtas ir kā īstos svētkos. Sēžot pašā priekšā pāris metru attālumā no skandām, par skanējuma kvalitāti nevarēja sūdzēties, bet vairāki tālākās rindās sēdošie pēc koncerta izteica neapmierinātību, ka kaut ko saklausīt un līdz ar to izbaudīt bijis grūti, kas varbūt saistīts ar norises vietu – baznīcu, kura būvēta, lai mūzika tajā tiktu atskaņota akustiski bez visādām pastiprinošām iekārtām, bez kurām mūsdienās neiztiek arī aktieri teātros. Bet Anglikāņu izvēle nav nejauša, jo tieši tur Hardijs Lediņš savulaik spēlējis diskotēkas.
Lediņa un Jura Boiko N.S.R.D. kompozīcijas ir skaisti noaranžētas un izpildītas. Ar tik lielu pietāti, ka pat Anglikāņu baznīcas telpās valdošā vēsuma izraisītais drebulis kļūst par koncerta dalībnieku, un tas nemaz netraucē, jo patiesībā tas, visticamākais, ir satrauktā aizkustinājuma drebulis. "Labrīt, Putra" un "Čau, Poliklīnika", "Kabinets" un "Trakais bundzinieks", kas līdz šim dzirdēti tikai minimālistiskajos pašu autoru pirmaranžējumos, reanimēti netiek, jo reanimē tikai mirušos.
Tie ir dzīvi, tie elpo, un kā vēl! Tāpēc tos nav arī jārestaurē - mūziķi nav centušies skaņdarbus izpildīt pēc iespējas tuvāk oriģinālajiem ierakstiem, jo labāk par Lediņu un Boiko to tik un tā nekad neizdarīt. Mājās savā nodabā tapuši ieraksti vienmēr būs vislabākie, jo tie nav domāti masu tiražēšanai. Varbūt tieši tāpēc astoņdesmitajos gados ar N.S.R.D. albumiem tas tomēr notika. Nemanot. Ar "kājminamo metodi" – pārrakstot tos citam no cita lentes.
Pārsteidz vispopulārākās N.S.R.D. dziesmas "Ciku caku caurā tumba" jaunā bosanovas versija, jo savu roka versiju jau ir nospēlējis Dambis ar "Inokentiju Mārplu". Aiz Ingunas kā aktīvākie darbojas perkusionists Nils Īle un ērģelnieks Jānis Pelše, piešķirot jaunas intonācijas un uzsvarus arī izdziedātajām vai izrunātajām partijām, jo arī šeit atkārtot Boiko un Lediņu, protams, nebūtu iespējams. Bīstami tālu no oriģināla jau aizvirzās basists Roberts Brauns, rečetējot "Invalīdu tramvaju".
Visinteresantākās nianses ar slīdskani aranžējumos ienes Andrejs Grimms, kura tautas mūzikas un ārtroka sakausējums "Nepieradinātā Folka Orķestrī" ir labākais, kas pēdējā laikā Latvijā noticis ar etnomūziku. Un arī viens no Hardija kā dīdžeja lauciņiem bija etnodiskotēkas. Tāpat kā N.S.R.D. vienmēr līdzās bijušajam Robertam Gobziņam, kura uzrašanās uz skatuves pirms tam ar milzu cieņu izpildītajai nedaudz pastīvajai programmai pāri pārvelk šova triepienus.
Lielās mākslas tronī celšanas daļa ir beigusies un sākas ballīte. Šajā brīdī lieliski noderētu septiņdesmito un astoņdesmito gadu kultūras namu un skolu aktu zāļu kārtība, kad koncerta vai lekcijas beigās krēslu rindas ātri tika novāktas un tie sabīdīti pie sienām, lai vidū izveidotos placis un sāktos neoficiālā daļa ar dejām. Bet Anglikāņos krēsli tagad ir stacionāri, un nekas tāds vairs nav iespējams. Turklāt arī latvietis sevi vienmēr uzskatījis par pietiekami inteliģentu, lai priecātos ar galvu, nevis ar dibenu, ļaujot tam vibrēt afrikāņu vai latino manierē, bet visupirms - atlīmēties no krēsla.
Tieši uz to, improvizējot ar vārdiem dziesmā par līmi, savas uzstāšanās sākumā aicina Gobziņš, viņa "Resnajiem putniem" uz skatuves pakāpeniski nomainot "Nebijušā restauratorus". Jebkuru no zāles pēc paša aicinājuma pieprasīto dziesmu viņš tūliņ gatavs nospēlēt valša, polkas vai ska versijās, parādot, ka tās ir lieliski hiti, kas, iespējams, ar daudz lielākiem panākumiem mierīgi varētu nomainīt sen apnikušo ballīšu repertuāru. Bet tad Hardija dziesmas ar laiku varētu kļūt par šlāgeriem, ko viņš pats noteikti negribētu. Arī Anglikāņos Gobziņa asprātīgā hiperaktivitāte un pašpasludinātā Hardija Lediņa piesmējēja loma prasīt prasās pēc punkta, kas tiek likts un likts, un tintes tam nepietrūkst.
Viss vainagojas ar sludinājumu daļu, kur Gobziņš vēl aizmirst pateikt paldies ministrijām, fondiem un visaugstākajam par to, ka šeit esam. Cilvēks ir viens dzīvnieciski egoistisks radījums, kurš paņem no kāda to, kas noderīgs, pašu radītāju atstājot novārtā. Tas, protams, ir brīnišķīgi, ka mums tagad ir Hardija Lediņa gads ar visādām viņam veltītām aktivitātēm, bet, kamēr Hardijs bija dzīvs, viņu atcerējās - sazvanījās un aizbrauca ciemos iedzert kādu vīnu vai izcept uz balkona gaļu - tikai daži draugi.
Vareno bārdaino vīru dzina laukā no birojiem, kuros viņš bija ielavījies, lai par lētu naudu mēģinātu notirgot kādu savu disku iztikšanai, tāpat krogos atradās tikai pa retajam, kurš klasiķim uzsauca kādu graķīti… Bet tā tas ir bijis visos laikos - dižākie mākslinieki izpelnās plašu atzinību tikai pēc nāves. Tāpat bija tikai dažas vietas – "Klubs Depo", "Pulkvedis", "Coco Loco", "Casablanca" – kur viņu aicināja uzspēlēt kā dīdžeju, bet šodien droši vien Hardijs nespēlētu vairs nekur, jo bez smēķa tas taču nemaz nebūtu iespējams. Punkts!