Neilgi pirms festivāla sarunā ar portālu "Delfi" "Positivus" rīkotājs Ģirts Majors stāsta par gatavošanos šī gada pasākumam, veiksmīga festivāla apmeklētāja "komplektu", nākotnes vīziju un savu muzikālo gaumi.
Kas, jūsuprāt, šogad ir uzskatāms par veiksmīga "Positivus" festivāla apmeklētāja "komplektu" - kas noteikti jāņem līdzi uz festivālu?
Kārtība un atbilstoša plānošana ir jebkura pasākuma neatņemama sastāvdaļa. Kas attiecas uz festivālu, es domāju - pats galvenais ir iepazīties ar festivāla programmu, veltīt tam pienācīgu laika daudzumu un izvēlēties nozīmīgākos māksliniekus, kurus negribētu palaist garām.
Tāpat jāsagatavojas dažādiem laikapstākļiem - lietum un karstai saulei, jo trīs diennakšu garumā ir iespējami abi "scenāriji".
Kas attiecas uz nokļūšanu no Rīgas, īpašiem sarežģījumiem nevajadzētu būt, jo ir apsolīts, ka ceļa remonti līdz festivālam tiks pabeigti. Tāpat ir pieejams arī sabiedriskais transports, ar kuru uz festivālu var ļoti ērti nokļūt.
Cilvēkiem, kuri baidās no sastrēgumiem, vajadzētu laicīgi plānot izbraukšanu no galvaspilsētas, jo ir viegli prognozēt to, ka piektdien pēc darba laika beigām ļoti daudzi brauc ārā no Rīgas un ap septiņiem, astoņiem sastrēgumi veidojas arī Salacgrīvā. Lai arī pagājušogad, kad bija rekordliels apmeklētāju skaits, sastrēgumi bija mazāki, uz to nevajadzētu paļauties. Ja vēlaties izvairīties no sastrēgumiem, braucot uz festivālu, izbrauciet laikus!
Tātad - programma, laika apstākļi un laicīga izbraukšana no galvaspilsētas.
Kas ir tās lietas, ko noteikti nevajadzētu darīt festivālā? Un kā tās var beigties?
Ir ļoti daudzi praktisku ierobežojumu un noteikumu, kas ir aprakstīti, bet tīri cilvēciski - es domāju, ka jauniešiem ir jāskatās līdzi. Nevajadzētu, lai viņi aizraujas ar alkohola lietošanu. Ja kādā brīdī ir šaubas par to, vajag pietiekami daudz dzert ūdeni, lai nenonāktu pārmērīga reibuma stāvoklī. Tās ir tās reizes, kad jaunieši var arī kādas muļķības izdarīt.
Tāpat nevajag ņemt uz festivālu līdzi tās mantas, kuras ir žēl pazaudēt. Īpaši tas attiecas uz tiem, kuri dzīvo telšu pilsētiņā. Tas nenozīmē, ka tur nav droši, tomēr risks, ka kaut kas var pazust, ir pietiekami liels. Nebrauciet izrādīt savas greznākās lietas.
Tātad - programma, laika apstākļi un laicīga izbraukšana no galvaspilsētas.
Kas ir īpatnējākais kuriozs no pagājušā gada festivāla?
Esmu dzirdējis stāstus, ka policijā nokļuvuši jaunieši no Skandināvijas valstīm, kuru vecāki nemaz nav zinājuši, ka viņi ir "Positivus" festivālā.
Kāds, jūsuprāt, varētu būt "Positivus" festivāls pēc 10 gadiem?
Izmērāmos lielumos es domāju, ka festivālam nevajadzētu būt īpaši citādākam nekā šobrīd. Noteikti mainīsies cilvēki un sabiedrība - mēs dzīvosim pilnīgi citā laikmetā. Es domāju, ka cilvēki mākslu patērēs citādāk, arī socializēšanās, kas ir otrs svarīgākais iemesls, kāpēc cilvēki vispār apmeklē festivālus, arī būs uzņēmusi pilnīgi citus apgriezienus, neprognozējamus veidus.
Domāju, ka tad būs jau iespējams izmantot festivālā arī dažādas nākotnes tehnoloģijas - iespējams, nebūs jāsarunājas, lai noskaidrotu, vai cilvēkiem ir kāda saderība un draudzība. Domāju, ka kontaktus būs iespējams veidot vēl elektroniskāk un tehniskāk nekā šobrīd.
Domāju, vairs nebūs nepieciešama arī skaidra nauda. Tomēr es ceru, ka koncertus cilvēki skatīsies arī pēc 10 gadiem tāpat kā tagad un ceru, ka uz festivāla skatuvēm uzstāsies dzīvi mākslinieki.
Vai kāds no šī gada "Positivus" māksliniekiem ir pieteicis īpaši eksotisku raideri?
Manuprāt, nē. Neesmu īpaši iedziļinājies, bet nav dzirdēts nekas atšķirīgs no citiem gadiem vai īpašas ievērības cienīgs.
Vai jums ir plāni festivālu attīstīt citos virzienos?
Pasākumam, kurš notiek vienreiz gadā, iespējas mainīties ir ļoti ierobežotas. Veids, kā pasākums evolucionē, nav vērienīgs, ātrums nav liels. Viss notiek pamazām. Tāpēc nav revolucionāru plānu par kaut ko pilnīgi citādu nekā pašlaik.
Es domāju, ka arvien vairāk festivālu apmeklēs ārzemju publika. Tāda tendence ir vērojama arī festivāla pēdējos gados. Ir plānots festivālu saglabāt kā mūsu reģiona lielāko festivālu. Lai arī Eiropas festivālu publika ir ļoti ceļojoša, mēs ļoti ceram, ka ar katru gadu arī mums izdosies piesaistīt jaunus apmeklētājus gan no Rietumiem, gan no Austrumiem.
Vai, jūsuprāt, grupu ziņā ir vēl mērķi, ko jūs vēlētos sasniegt, lūkojoties, piemēram, Glastonberijas festivāla hedlaineru virzienā? Lūdzu, izskaidrojiet tiem, kuri ik gadu komentāros sūdzas, kāpēc "Positivus" festivāls nenodrošina visus tos māksliniekus, kuri ir citos Eiropas festivālos!
Saturs ir visneierobežotākā sadaļa, kurā festivāls var augt un augt. Kaut tikai mums būtu vairāk līdzekļu, ko varam tam atvēlēt. Protams, katru gadu aug arī festivāla budžets, bet tas ir arī iemesls, kāpēc biļetes katru gadu kļūst dārgākas. Tomēr cenām jābūt samērojamām ar realitāti - dažu gadu laikā "Positivus", protams, nevar būt salīdzināms ar lielo Eiropas festivālu līmeni.
Glastonberija ir izņēmums, jo viņi gandrīz nemaksā māksliniekiem honorārus, bet jebkuram lielam Eiropas festivālam budžets ir pieci līdz deviņi miljoni eiro, kamēr mums ir tikai apmēram miljons. Tas atsaucas gan uz biļešu cenām, lai gan arvien esam lētākais festivāls Eiropā. Bet tas saturs, ko piedāvājam par šādiem līdzekļiem, manuprāt, ir fantastisks piedāvājums.
Turklāt viss nav tikai naudā. Nav liela māksla apskatīt festivālus, kuros programma ir krāšņāka nekā "Positivus" festivālā. Tomēr ir ļoti būtiski ņemt vērā to, ka mākslinieki vienlaikus nevar būt Eiropas un Amerikas kontinentā.
Turklāt pēdējos gados diemžēl arvien vairāk grupu lielāko daļu vasaras pavada ASV, tāpēc to grupu, kas vasarās labprāt spēlē Eiropā, paliek arvien mazāk. Vasarā ir ļoti maz nedēļu. Festivālu sezona ilgst piecas, sešas nedēļas. Teorētiski tie mākslinieki, ko "Positivus" varētu iegūt, ir tie paši, kas tajā pašā nedēļā spēlē citur Eiropā. Tāpat festivālu vidū ir konkurence konkrētās nedēļas ietvaros.
Mūsu nedēļā notiek daudzi populāri festivāli - gan Spānijā, gan Anglijā. Tas, ko mēs iegūstam līdztekus citiem, manuprāt, ir ļoti konkurētspējīgs piedāvājums. Tās grupas vietā, kura varbūt kādam ir subjektīvi ļoti gaidīta, ir citas, līdzvērtīgas grupas.
Nav tā, ka visus, ko vēlamies, var iegūt tajā gadā, kad šķiet, ka tas būtu visvairāk vajadzīgs, tomēr ir arī grupas, kuras pie mums atbrauc pat gadu ātrāk nekā paspēj pabūt Eiropas vērienīgākajos festivālos.
Festivāla sarežģītākā sadaļa ir tikt pie programmas, kas būtu pievilcīga, spētu pārdot biļetes. Tāpat ir svarīgi arī spēt prezentēt jaunos māksliniekus, kuri nav hedlaineru statusā. Tādēļ es vēl arvien uzskatu, ka, lai arī ne vienmēr visu apmeklētāju vēlmes ir piepildītas, ilgtermiņā mums gaidītās grupas izdodas atvest.
Protams, ir vēl iespējas, kur augt šajā ziņā, jo vēl ir daudzi mākslinieki, kuri, piemēram, spēlē tikai stadionos. Daudziem mūzika diemžēl ir tikai un vienīgi bizness - viņi nebrauc tur, kur nav iespējams nopelnīt tā, kā stadionu koncertos.
Šī ir mūsu biznesa specifika. Manuprāt, vajadzētu novērtēt to, kas mums ir, jo no satura viedokļa spējam koncentrēties tieši uz daudzsološajiem māksliniekiem, tāpat ir arī aktuālie vārdi.
Vai ir kāda sirsniņā iekritusi, vēl nepiepildīta iecere?
Agrāk vai vēlāk tos visus māksliniekus, ko vēlamies iekļaut "Positivus" programmā, tur arī iekļaujam. Tomēr daudzas lietas nav iespējams vienā gadā radīt.
Nevarētu teikt, ka man ir pilna galva ar sapņiem. To var uzskatīt par traucēkli vai mīnusu, tomēr gribas, lai arī pēc 10 gadiem šis pasākums arī pašiem ir tikpat aizraujošs kā šobrīd, tāpēc nākas sevi turēt drusku tādā kā saspringumā - lai arī cilvēkiem būtu sajūta, ka festivāls mainās, aug. To nosaka atmosfēra norises vietā. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai ir pilna galva ieceru, kas ļautu arī nākotnē kaut ko veidot no jauna. Tomēr tie nav gluži sapņi.
Vai ir kaut kas tāds, ko jūs noteikti gribētu pateikt festivāla apmeklētājiem, bet ko es neesmu pavaicājusi?
Klišejiskāko jautājumu par to, kuras grupas es pats visvairāk gribētu redzēt, jūs nepajautājāt! (Smaida.)
Šo jautājumu es noraidīju. Atvasinot no klišejiskākā - ja braucu uz kādu koncertu vai festivālu, pa ceļam klausos ko tematisku no vēlmju saraksta. Kā ir jums?
Es daudz ko izdzīvoju laikā, kad cīnāmies par grupām. Viena stadija - es iefanoju, pastiprināti klausoties un baudot iekšēji uzburu ainiņu. Ir arī grupas, kurām es to ciklu esmu izgājis iepriekš, piemēram, grupa "Jungle".
Pēdējais spilgtais piemērs man ir "Kasabian" - jaunus apgriezienus uzņēmusi grupa. Ļoti gribu redzēt, kā tas būs. Atsauksmes par to, kā viņi pašlaik spēlē, ir lieliskas.
Daudzas grupas esmu redzējis arī iepriekš.
Man tā gatavošanās jeb "izslimošana" lielākoties ir laikā, kad mēs šīs grupas "bukojam" - es tam izeju cauri. Tas dod lielu spēku un pārliecību par to, ka tā grupa tiešām mums ir ļoti vajadzīga.
Mans tuvs draugs šajā "Positivus" festivālā apmeklēs Roberta Plānta koncertu sesto reizi. Vai arī jums ir kāds mākslinieks - rekordists, uz kura koncertiem esat bijis daudzas reizes?
Manā gadījumā ir smieklīgi ar grupu "Jungle". Pagājušogad vien esmu viņus redzējis kādas četras reizes. Šajā mūzikas žanrā sen nav bijusi neviena grupa, kura mani ir piepildījusi.
Tomēr man nav tik daudz grupu, kuras esmu redzējis neskaitāmas reizes. Tiesa, "Placebo" vien Rīgā ir bijuši vairākas reizes. Tas ir tāpat kā ar garšīgiem ēdieniem - ļoti ātri var atēsties muzikāli.
Tas, kas atšķir supergrupas no vienkārši lieliskām grupām - tas, cik ilgi tev tās spēj patikt. Manuprāt, klausoties par daudz, ir lielas iespējas, ka grupa sāks apnikt. Mūsdienās, kad mūzikas ir tik daudz, ir ļoti grūti pavilkties uz vienu lietu pārmērīgi. Tik liels elks, lai ietu uz koncertiem tik daudzas reizes, man tomēr nav neviens.
Vai jums kāda grupa ir izturējusi laika pārbaudi un nav apnikusi no bērnības līdz pat šim brīdim?
Man nav tā, ka mīļākais mākslinieks ir mīļākais mākslinieks 20 gadus. Mani mīļākie mākslinieki ir visi leģendārie vārdi, bet prioritātes man mainās - ne žanriski, bet periodiski.
Pēc Brūsa Springstīna un Boba Dilana var atgriezties atpakaļ pie Maikla Džeksona, tad dodoties pie Deivida Bovija un Bītliem. Man tas viss mainās apmēram tādā veidā.