Pašmāju alternatīvās rokmūzikas grupa "Laika suns" vasaras vidū prezentēja savu jauno albumu "Gaismas lādiņš". Neilgi pēc tam tikāmies ar grupu, lai parunātu par jauno ierakstu, grupas dzīvi un to, kāds ir mūziķa uzdevums mūsdienās.
Grupā darbojas Arnis Račinskis (ģitāra, vokāls), Kārlis Josts (basģitāra, vokāls), Pēteris Lunde (bungas) un Elvijs Pārpucis (ģitāra).
Kopš jaunā albuma izdošanas pagājušas jau vairākas nedēļas, esat šajā laikā nospēlējuši arī vairākus koncertus. Kādas ir atsauksmes - ir labi, slikti?
Kārlis: Viss ir ļoti labi. Arnis droši vien domā, ka viss ir slikti, bet patiesībā viss ir ļoti labi.
Arnis: Tas, kas laikam nekad nav līdz galam forši dzīvojot tik mazā valstī - vairāk vai mazāk tu visus pazīsti. Ja tu izdod švaku albumu vai uztaisi švaku dziesmu, tad.. mums neeksistē tāda "norokoša" prese. "Pitchfork", vērtējot "Jets" otro albumu, bija ielikuši video, kurā mērkaķītis čurā sev mutē, tas bija viss. Šeit tā nenotiek. Pietrūkst veselīgas kritikas. Bet tie, kas albumu ir noklausījušies, lielākoties saka, ka patīk.
Kārlis: Man šķiet, ka cilvēki vēl arī joprojām par albumu tikai uzzina.
Arnis: Jā, šis ir tikai tāds ceļa sākums. Ja pēc pirmā EP mums pašiem vēl nebija skaidrs, kas "Laika Suns" tāds ir... Tad, kad albums tiek ierakstīts, sadrukāts un noliks uz galda, tad ir skaidrs - jā, grupa eksistē, viss notiek pa īstam.
Kā cilvēki uztver jauno materiālu?
Pēteris: Man liekas, ka ar interesi, īsti nezinot, ko gaidīt. Koncertos acīs redzama interese.
Arnis: Kas vēl ir interesanti - divus gadus atpakaļ cilvēki nāca skatīties, vai šis ir cits grupas turpinājums [domāts "Mofo" - red.], tagad tas vairs nav aktuāli. Par to man ir lielākais prieks.
Pēteris: Tagad nāk skatīties, vai tas ir EP turpinājums.
Arnis: Pirmais EP bija vairāk balstīts uz ģitārām. Es gan nezinu, kā cilvēki no malas to uztver, bet, vērtējot pēc intensitātes, koncertos laikam nav nemaz tik viegli nošķirt, kas ir vecais materiāls un kas - jaunais. Tas mauciens joprojām ir gana masīvs. Bet ieraksta versija gan atšķiras.
Man liekas interesanti, ka koncertos jūs jaunās dziesmas pagarināt - tur, kur albuma versijā dziesma beidzas, dzīvajā sākās īstā katarse.
Kārlis: Nu, redz, un tev gribas atnākt uz koncertu.
Albums tika ierakstīts jau samērā sen, taču iznāca tikai tagad.
Pēteris: Jā, ierakstījām, šķiet, 2014. gada aprīlī.
Arnis: Dažas dziesmas ir ļoti mainījušās kopš to pirmā ieraksta brīža. "Iela, kas klusē", "Mēness krīt", vairākas citas.
Vai nav tā, ka tagad ilgi "marinētais" materiāls ir vēlreiz jāatdzīvina?
Arnis: Viens vecs draugs reiz teica - dažas dziesmas kaut kad vienkārši apnīk spēlēt. Es par to esmu domājis un man šķiet, ka tad, kad tu spēlē, ja tu esi iekšā tajā lietā... Mums, piemēram, neapnīk iet satikt draugus, vai ne?
Pēteris: Man liekas, atbilde ir pavisam vienkārša - ja tu spēlē to, kas tev patīk, tad tev tas neapnīk.
Kārlis: Šajā gadījumā, pat ņemot vērā to, ka dziesmas ilgi nostāvēja studijā, mēs nemaz tik daudz viņas neesam spēlējuši. Mēs neesam grupa, kas ļoti aktīvi mēģina - savācamies tad, kad vajag. Tas arī mums ļauj to visu atkal izbaudīt. Arī koncertu nav bijis tik daudz, lai dziesmas apniktu.
Arnis: Patiesībā mēs tiešām darām visu pret jebkādiem priekšrakstiem. Grupai ir bijuši kādi divdesmit mēģinājumi. Arī ierakstu sesijās...
Kārlis: Arnim parasti jau viss ir gatavs.
Kā sākās grupa "Laika suns"?
Pēteris: Man tās bija ilgas skaipa sarunas ar Arni... Iepriekšējās grupas noslēgumā mums bija kādas 40 jaunu dziesmu skices, kuras bija rakstītas gan mēģinājumu telpā, gan citur... Vienā brīdī izdomājām, ka varbūt tomēr vajadzētu to turpināt. Nolēmām kopīgi meklēt telpas, atradām, runājām ar vairākiem basģitāristiem, sākumā to darīja Gatis Zaķis.
Arnis: Tas bija 2011. gada pavasaris. Vecā grupa vairs nenotika, palikām divatā ar Pēteri. Ierakstījām pirmo EP un tas bija jāspēlē, neesam studijas grupa. Pabeigt albumu ir forši, bet tie ir tikai 7 procenti no tās baudas. Divatā nevarējām nospēlēt to materiālu, ko bijām ierakstījuši. Pamazām atradām tagadējos kolēģus - Kārli un Elviju. Tagad esam dzīvs ansamblis ar dzīviem cilvēkiem.
Kāds šobrīd ir jūsu radošais process?
Arnis: Absolūti nelineārs.
Pēteris: Kā kurai dziesmai... Vienai bungu ritms radās no kāda mēģinājumu demo, ko Arnis bija sagraizījis datorā. Pēkšņi klausāmies un - tā ir jāspēlē.
Kārlis: Daži basa rifi jau Arnim ir gatavi.
Arnis: Vairākām dziesmām tieši basa rifs ir pamatā. Bet ir daudz dažādi interesanti triki notikuši.
Visu vārdu autors ir Arnis, bet jautājumu gribu uzdot visai grupai - cik svarīgi jums ir dziesmu teksti mūzikā?
Pēteris: Ir svarīgi. Grūti pateikt, cik tieši, bet, ja Arnis "skrietu vēl", tas noteikti kaut ko pateiktu.
Kārlis: "Laika suņa" kontekstā šis jautājums nekad nav bijis aktuāls, jo Arnim šajā ziņā viss sanāk, bet tas ir ļoti svarīgi.
Arnis: Lirikas ir baigi svarīgas. Es vakar uzzināju, kāds man ir tips pēc tās socionikas sistēmas un sapratu, kāpēc es tik bieži neizbaudu mūziku. Man ir ļoti svarīgi, lai lietas notiku taisnīgi, lai nebūtu tas feikais elements. Un es ne tikai ko tādu atsijāju, man vajag pret to cīnīties. Tāpēc man ir nemiers, ja dziesmas teksts neko nenozīmē vai tajā ir samelots.
Vai tu vari nosaukt kādus māksliniekus, kas tevi ir ietekmējuši - tieši vārdu rakstīšanas ziņā?
Arnis: Ja Latvijā - Mielavam ir daudz labu tekstu. Es nevaru piekrist visam, ko viņš jebkad ir rakstījis, bet viņam ir daudz tekstu, kuru dēļ es viņu respektēju. Kas interesanti - ja palasa, piemēram, Māra Žigata tekstus, neņemot vērā mūziku, tas ir daudz citādāk, bet Māris māk ar tekstu dziesmā likt justies, viņam tas sanāk. No ārzemēm - Alekss Tērners ["Arctic Monkeys" solists - red.], piemēram, ir diezgan labs vārdu autors. Viņam ir interesanti teksti - un tas daudz ko sevī ietver. Ar četrām rindām tu vari izstāstīt stāstu arī bez konteksta, kas ļauj klausītājam iejusties situācijā, kurā viņš nekad nav bijis.
Kārlis: No latviešiem, manuprāt, arī Edgaram Šubrovskim ir ļoti labi teksti. Gan "Hospitāļu ielā", gan "Mantā". Arī Klāvs no "Židrūna" ļoti labi raksta.
Salīdzinot ar "Nakts karaļa" EP, jaunajā albumā ir nākuši dažādi eksperimentāli elementi, sarežģīta ritmika. Vai tas ir noticis apzināti vai dabiski?
Arnis: Sarunās mēs ik pa laikam esam pieskārušies tematam par to, ka vajadzētu spēlēt mazāk normāli, bet tas nav kļuvis par pašmērķi.
Pēteris: Jā, tas nav matemātiski aprēķināts, bet nācis no sajūtām. Man liekas, ka eksperimenti ir forši tad, kad tie dabiski rodas, nevis tad, kad tu mēģini kādu piespiest eksperimentēt. Ja tu sāc kaut ko rēķināt, tas jau ir citādāk.
Kārlis: Man liekas, ka "Gaismas lādiņā" tie ir tādi atsvaidzinoši aranžijas elementi. Jo Arņa sacerētais pamats tomēr ir ierakstīts popmūzikas vai rokmūzikas rāmjos. Svarīgi, ja tu dziesmu joprojām vari nospēlēt tikai uz akustiskās ģitāras, tad viss ir kārtībā, pārējais ir tikai aranžijas jautājums.
Arnis: Mums ir svarīgi, lai forma neņem virsroku pār saturu. Pat ja forma kļūst dīvaina vai mums pašiem nepierasta, būtiski, lai tu to joprojām vari nospēlēt akustiski - un tur joprojām būtu tā sajūta.
Kādā intervijā Arnis teica, ka jūsu "OK Computer" vēl nav uzrakstīts. Es tam piekrītu, bet "Pablo Honey" vai "The Bends" līmenim ar jauno ierakstu, manuprāt, esat sākuši tuvoties. Šādi pieminot "Radiohead" albumus - kas ir tie mūziķi, kas jūs visvairāk ietekmējuši tieši muzikāli?
Kārlis: "Radiohead" ir viens no tiem vaļiem, bez šaubām.
Pēteris: Jā, Jorks un "Radiohead".
Arnis: Pirmā mūzika, kas man iepatikās pa īstam, kā jau tipiskam deviņdesmito gadu bērnam, bija "Nirvana", "Radiohead", arī "The Smashing Pumpkins" - tās ir grupas, kuru dēļ es paņēmu rokās ģitāru. Ja jānosauc tādi trīs mūziķi - tas droši vien ir Toms Jorks, bet viņš ir tāds bīstams džeks...
Pēteris: Nestāsti nu, tev agrāk darbā bija milzīgs Jorka plakāts pie sienas, tā kā nekā bīstama tur nav.
Arnis: Vēl arī "Supergrass" solists Gazs Kumbss.
Elvijs: Grūti nosaukt kaut ko konkrētu... Noteikti tas ir Džons Fruščiante - visos ampluā, kādos viņš ir bijis. Kad es paņēmu ģitāru rokā, tā arī bija "Nirvana". Sanāk tā klišejiski.
Kārlis: Man ir tas pats - es arī varu nosaukt "Radiohead", kas skan klišejiski, bet vēl ir daudz tādu mākslinieku, kas vēl nav kļuvuši tik leģendāri. "Grizzly Bear", piemēram, rada lielisku mūziku, bet grupa pagaidām vēl nav tikuši pie leģendu statusa. Lai gan ticu, ka par viņiem runās arī pēc 30 gadiem.
Arnis: Mūsu ansamblis šobrīd vēl ir tādā pozīcijā, ka arī šo interviju, visticamāk, pirmie izlasīs zēni un meitenes, kuri spēlē ģitāras un kuriem patīk visa tā lieta. Man liekas, ka ir būtiski jau agrīni saprast, ka tu nepatiksi visiem - un nevajag arī mēģināt to panākt. Jo spilgtāks tu būsi kādā šaurā nišā, jo tu pats jutīsies labāk - un arī rezultāts būs labāks. Man tā atziņa ir nākusi diezgan vēlu, jo katrs nāk un saka, ko vajag darīt un ko nevajag, bet, ja to visu ņem vērā, tu pats sevi tā kā atliec uz vēlāku laiku.
Pēteris: Varu atkārtoties - ir svarīgi darīt to, kas tev pašam patīk.
Arnis: Es nāku no pragmatiskas ģimenes, viss tas tipiskais stāsts par cilvēkiem, kas ir patālu no tādas neformālās vides, kurā nav paredzamu ienākumu un karjeras. Kad man bija jābeidz vidusskola, bija konflikti par to, ka nebūs nekāda mūzika un muļķošanās, jāiet studēt ekonomika un tamlīdzīgi. Ir ļoti grūti savākt grupu no zila gaisa tad, kad tev ir trīsdesmit, tā jaunība ir jāizmanto. Pat tad, ja mamma saka, ka tas ir nepareizi... To nevajag ņemt vērā. Nevajag ietekmēties no muļķībām - ja tu gribi spēlēt skaļi, bet kāds saka, ka tā nevar...
Pēteris: Tā kā Braiens Molko ["Placebo" līderis - red.], šķiet, Rudakam intervijā teica: "Tu nepareizi spēlē ģitāru tikai tad, ja tev pašam riebjas."
Šorīt skatījos interviju ar Artēmiju Troicki, kurš runāja par to, cik liela nozīme mūzikai bija PSRS. Attiecīgi tāds diezgan neatbildams jautājums - kāds ir mūziķa uzdevums Latvijā, mūsdienās?
Pēteris: Neatbildams jautājums, jā, bet varētu teikt - nodrošināt to, lai nākamajām paaudzēm nav tikai Raimonds Pauls, kā mums tas bija.
Arnis: Jā... Bet astoņdesmitie, piemēram, bija brīnišķīgs laiks, mūziķiem tiešām bija ko piedāvāt. Ja tagad kāds mēģinās protestēt pret mietpilsonisko dzīvi vai materiālismu, visticamāk neviens neatsauksies, jo kurš gan gribēs izkāpt no sava mersedesa un iegrūst to ūdenī tikai kādas idejas vārdā.
Tā tiešām ir īsta problēma mūzikā tagad - ja neviens tev nesalauž sirdi, nav vairs nekā cita ko teikt. Lai gan ir jau arī tās citas lietas, bet tagad ir grūti par to izteikties tik vienkārši un tik episki.
Bet tas mūziķa uzdevums - nu, nebūt draņķim. Nehaltūrēt, darīt to lietu cienīgi. Kaut vai tāpēc, ka visa pasaule ir vaļā un tevi var vērtēt - starp tevi un "Led Zeppelin" jūtūbā ir viens klikšķis.
Pēteris: Tas gan nozīmē arī to, ka daudzi klausītāji mūsdienās ir palikuši paviršāki, muzons vairs nav nekas tik īpašs. Atceros no savas bērnības - tu dabū kādu plati vai lenti, sēdi, noklausies... Tagad - reklāmas, radio, aipadi, austiņas, visi ir atrofējušies. Vienīgais, kas tādā ziņā palicis - dzīvie koncerti.
Pēdējais jautājums - kas ir labākais koncerts, ko esat redzējuši?
Kārlis: Man pirmais prātā nāk "Bon Iver" koncerts Berlīnē, kur solists uzstājās kopā ar pavadošo grupu.
Pēteris: Pirms daudziem gadiem biju uz "Muse" koncertu Veronā, Veronas arēnā, tur bija ļoti iespaidīgi, tādā vecā Kolizeja tipa vietā. Pagājušogad biju uz "Arctic Monkeys" Francijā - arī tādā lielā, vecā arēnā un tieši tās vietas īpatnības un neprastā vide deva to atmosfēru un episko iespaidu.
Arnis: "Supergrass", 2003. gadā, Vācijā, "Hurricane" festivālā.
Elvijs: "Rīgas modes" kaut kad ziemā, "Aptiekā". (visi smejas)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
