Foto: Andrejs Strokins
"Uz galda vāzē milzīgs tulpju klēpis – pildītas divu toņu rozā, kas izliecas jūgendiskos liekumos, un dzeltenas. Negribas iet gulēt un pārtraukt šo nakts burvību, tāpēc ielēju sev vēl glāzi "Cremant"," Andra ierakstīja virtuālajā dienasgrāmatā savas nesenās vārdadienas izskaņā. Un tagad ir ļoti dīvaini turpināt, jo nav zināms, kam šo visu adresēt. Jo tā bija Andra, kas vienmēr visu rūpīgi izlasīja. Reizēm tikai ar to vien pietika, lai turpinātu, – ar apziņu – ja neviens cits, tad Andra gan izlasīs.

Ar lieliem cilvēkiem mēdz būt tā: vienu lielums tev liek justies zemam un nepilnīgam, bet citu – ceļ un iedvesmo. Andra bija viena no tiem retajiem citiem. Nē, viņa nebija nekritiska, Andra ļoti labi zināja, kas viņai patīk un kas ne, bet man ir pavisam viegli iztēloties viņas saprotošo skatienu brīdī, kad ir nolaidušās rokas, un dzirdēt viņu sakām: "Turpini, tev izdosies!" Domāju, ka šādu domubiedru un līdzzinātāju Andrā juta visi rakstošie, aktieri un mākslinieki, kuriem bija laimējies būt ar viņu pazīstamiem. Pēc svētkiem savā skaistajā virtuvē Andra bieži vien atvainojās iepriekšējās nakts viesiem, ka bijusi pārāk klusa un nesabiedriska. Tad gan mēdza uznākt viegla neērtības sajūta. Par savu skaļumu un netaktiskumu, un pļāpāšanu cits citam garām, kamēr Andra pati klusi sēdēja visa notiekošā centrā un vēroja. "Vēroju, kā Andra vēro zēnus, kas vēro mežu," reiz secināja draugs Džims pēc kādas bezgalīgi garas un bezgalīgi maigas nedēļas nogales Andras Miķeļtorņa vasarnīcā. Un tieši tik savdabīgā veidā izpaudās arī viņas sabiedriskais aktīvisms. Viņa pati ne par ko skaļi neiestājās, bet ar viņu varēja visu apspriest un par visu izrunāties, un tā nopelnīt viņas dāsnu atbalstu.

Es neko nezinu par dumpīgo rakstnieci un mākslinieci Neiburgu 80. un 90. gadu mijā, bijām pazīstami tikai pēdējos gadus padsmit. Un Andra atgaiņājās no šī statusa, tāpat kā no lūguma publicēties atkal. Lai gan spilgtu vērojumu un stāstu viņai nekad netrūka. Joprojām atceros viņas anekdoti no jaunības Zeļļu ielā par Vorsalīnu un Tepiķi (ir svarīgi, Andra teica, ka tos raksta ar lielo burtu). Un Andras paps un mamma vienmēr bija dzīvi un klātesoši, pat ja klausītājiem viņus dabā nebija gadījies sastapt. Un tāpēc tā nebija nejaušība, ka tieši Andra kļuva par Neiburgu dzimtas mantojuma glabātāju un attīstītāju. Stāstu krājumam "Stum Stum" ir svarīga vieta Latvijas nesenajā kultūras vēsturē, taču joprojām nav pilnībā novērtēts, cik liela nozīme vairāku valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu saglabāšanā bijusi Andras dzimtas sajūtai, gaumei un uzņēmībai.

Andra nebija viena. Viņa bija ļoti daudz un dažāda katram, kas Andru viņas piesātinātās dzīves laikā iepazina. Un Andrai patika turēšanās kopā par spīti visam. Glabāsim gaišu Andras piemiņu kopā ar Katrīnu un viņas ģimeni, ar Aleksandru un Paulu, un Andri, ar draugiem un radiem, un kolēģiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!