Dienas pēc. Paulu Bankovski pieminot
Foto: LETA

Atvadu vārdos un bēru runās parasti tiek apkopots cilvēka mūža laikā padarītais – izglītības un darba ceļi, sasniegumi un labākās rakstura īpašības. Tiek pieminēti pēcpalicēji un atmiņā iekritušie dzīves brīži, bet tie jau vairs nerunā par aizgājēju – tie atklāj šajā pusē palikušajiem būtisko.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Paula pirmā publikācija – 1993. gada 19. februārī – stāsti "Klods" un "Kā putni" laikrakstā "Literatūra un Māksla".

Paula pēdējā man zināmā publikācija – 2020. gada 3. jūlijā – "Diena pēc" vietnē "CreativeMuseum".

Un pa vidu dzīve – domas, vārdi, draugi, darbi, kļūdas, prieks, tuvinieki, zaudējumi, ieguvumi. Romāni, stāsti, esejas, pārdomraksti, scenāriji, zīmējumi, fotogrāfijas, idejas, balvas un nominācijas, tulkojumi un izdevumi, ieteikumi un palīdzība.

Pauls bija ne tikai zinošs, bet arī gudrs cilvēks. Tāds, kurš prata skaidrot un piedāvāt materiālu pārdomām. Virtuozi spēlēties ar jēdzieniem, izceļot gaismā sen aizmirstus vārdus un tajos izsakāmās domas. Paulam piestāvēja viņa plašās zināšanas un prasme meklēt vēl neatrasto. Pieklusināts smaids un sirsnīgi smiekli, arī skumjas un rezignācija Paulam piestāvēja. Tālie pasaules un kultūras ceļojumi kopā ar Andru un prasme ieraudzīt lieliskumu mūsu pašu zemē, cilvēkos un valodā. Dzīve tekstā – rakstot, lasot, skaidrojot – laikam bija tas, ko Pauls prata vislabāk.

Atvadu vārdos un bēru runās to izteicēji parasti ko pasaka arī paši par sevi – par to, kā iepazinušies ar aizgājēju, kas viņus vienojis, un to, ko svarīgu pamanījuši aizgājēja personībā. Man Pauls paliek draugs vārdā, tekstā un domās – man bija gods būt vairāku viņa grāmatu redaktorei, redzēt, kā Pauls slīpē savu izteiksmi – bez histērijas vai haosa, lēnām un precīzi, bez spītīga paštaisnuma, toties ar cieņpilnu pašapziņu.

Rimands Ceplis, recenzējot Paula stāstu krājumu "Labais vienmēr uzvar" (2002), savulaik ļoti precīzi pateicis, ka Paula darbiem piemīt "nostalģija pēc nepiedzīvotiem laikiem". Pie tās viņš atgriezās arī savā jaunajā romānā "Pasaules vēsture" (2020) – nepiedzīvotās nākotnes vēsture. Atpakaļskats iespējamā nākotnē – tā bija viena no Paula talanta īpašajām iezīmēm.

Pēdējo mēnešu laikā Pauls dokumentēja savu dzīvi un savā ziņā arī aiziešanu no tās – ar fotogrāfijām, zīmējumiem, vecām filmām un visdažādāko mūziku. Arī tas bija atpakaļskats – šoreiz iespējamā pagātnē. Šos nu jau par Paula atvadu vārdiem uzskatāmos ierakstus "Facebook" varēja lasīt katrs. Redzēt šīs ilgās atvadas un saprast, ka neko jau tā īsti nevari līdzēt.

Iespējams, savā pēdējā rakstā, runājot par muzejiem un to apmeklētājiem, Pauls pateica vienus no svarīgākajiem vārdiem saviem pēcpalicējiem: "Lai gan pēc dabas esmu depresīvs pesimists, pēcpandēmijas sakarā manī mājo optimisms. [..] Jo interesanta pandēmijas blakne ir ne vien aizrādījums ievērot divu metru distanci, bet pievilkties tuvāk sarunājoties. [..] "Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis," teikts Svētajos Rakstos. "Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas." Mīlestība, ne jau muzejos uzkrātās vērtības un grabažas, ir tas svarīgākais. Un mīlestība nebeidzas arī pēc terorisma aktiem vai pandēmijas uzliesmojuma." (Pauls Bankovskis. Diena pēc. CreativeMuseum, 03.07.2020.)

Paula vairs nav – un pareizās gramatiskās konstrukcijas uz brīdi piemirstas – Paula vairāk nebūs. Tikai tik, cik bijis. Tagad jālieto pēc Paula palikušais ar prātu un sirdi, un mīlestību – vairāk nebūs.

Tags

Pauls Bankovskis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form