'Kvalitātes kompasam ir nolūzusi adatiņa'. Teātra ļaudis piemin Silviju Radzobi

"Strādāt ar viņu bija grūti, strīdēties – sarežģīti. Taču iztikt bez viņas entuziasma un vēriena, un tālejošajiem mērķiem – tas liekas neiespējami," piemiņas vēstījumā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta mājaslapā raksta Radzobes kolēģe, teātra zinātniece un kritiķe Edīte Tišheizere.

Un tiesa – teātra mīļotājiem joprojām atmiņā ir abu ievērojamo teātra kritiķu publiskā domu apmaiņa Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" uzreiz pēc 2018. gada "Spēlmaņu nakts" – šai sarunai vien varētu piešķirt atsevišķu "Skatuves naglu". Togad Silvija Radzobe žūrijā nebija, taču savu viedokli par kolēģu darbu viņa neslēpa.

"Viņas raksti – spoži analītiski un subjektīvi, nesamierināmi un karsti gan uzslavās, gan nopēlumos, radīja viļņus, kā mierīgā ūdenī iemesti akmeņi. Teātra cilvēki uz viņu dusmojās un viņu dievināja, ar interesi gaidīja, ko viņa teiks, lai tūdaļ sacīto apstrīdētu. Vienaldzīgo – to gan nebija," tā raksta Tišheizere.

Šī gada sākumā Silvija Radzobe saņēma sava kādreizējā oponenta Normunda Naumaņa (1962–2014) vārdā nosaukto balvu mākslas kritikā. Ceremonijā viņas portrets plīvoja, uzdrukāts uz karoga, kas nu ieguvis simbolisku nozīmi.

"NN nakts" režisors, Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers sarunā ar "Delfi" saka – tā bijusi mākslinieka Krišjāņa Elvika ideja par portretu – karogu, kas raksturo Silvijas Radzobes attieksmi – dzīvi nest kā paceltu karogu. "Tā ir īpašība, kas ne katram piemīt. Jo būt kritiķim, turklāt asam kritiķim – tas prasa drosmi, it sevišķi tādā mazā valstī kā Latvija. Turklāt šī drosme nozīmē būt ne tikai nežēlīgi atklātam pret citiem, bet arī nežēlīgi atklātam pašam pret sevi."

"Mūsu pēdējā tikšānās bija ļoti priecīga – tas bija "Naumaņa naktī". Bija izdomāts, ka mēs iesaistām pasākuma scenārijā pašus nominantus, tāpēc pirms tam mēs satikāmies atsevišķi, stāstījām visiem balvas pretendentiem, kas būs jādara. Silvija ar ļoti lielu aizrautību iesaistījās un izteica savas idejas. Tā izpaudās viņas kaislība, ne tikai pret teātri un savu profesiju, bet arī kaislība pret dzīvi."

Aktieris, kurš pats no Silvijas Radzobes saņēmis gan nozīmīgas uzslavas, gan arī nesaudzīgus aizrādījumus, stāsta, ka ziņa viņu sasniegusi mēģinājuma laikā: "Tā burtiski sastindzināja. Saņēmām šo skumjo ziņu, un palikām mēmi. Banāli teikt, ka Silvija Radzobe bija atsevišķs posms Latvijas teātrī, bet jā, viņa šķita kā mūžīga vērtība – viņas domāšanas asums un neatlaidība…, bija sajūta, ka viņa pastāvēs mūžīgi.

Satikt Silviju Radzobi bija vienmēr aizraujoši un nekad nevareja zināt, kur saruna ar viņu aizvedīs. Kā zinām, viņa bija ļoti tieša un asa, daudziem pat neērta. Taču nav noliedzama viņas ietekme un devums kultūrā, kas izlauzās ārpus profesionālās vides. Es pastāvu uz to, ka teātra māksla savu līmeni sasniedz tieši sadarbībā ar kritiķiem. Tāpēc viņai var teikt paldies ne tikai par kritikas, bet arī vistiešākajā mērā par teātra vides veidošanu Latvijā."

Īpašus piemiņas vārdus Silvijai Radzobei JRT "Facebook" lapā veltījuši vairāki Jaunā Rīgas teātra aktieri un teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis.

"Ne vai mūžā esmu saticis otru cilvēku, kurš tik kaislīgi, azartiski un dziļi mīlēja teātri, kā Silvija to darīja. Pat krietni vairāk nekā mēs, teātra ražotāji, esam uz to spējīgi. Šis pagrieziens ir nenormāli sāpīgs visam Latvijas teātrim kopumā, un JRT kolektīvam tai skaitā.

Hermanis piemin arī "vecos laikus", kad "JRT kā ķīlnieks tika iesaistīts Naumaņa un Radzobes mūžīgajā strīdiņā".

"Kad Normunds izstājās, tad atklājās, ka Silvija ir mūsējā. Tas bija brīnišķīgs atklājums mums visiem Jaunajā Rīgas teātrī," raksta Alvis Hermanis.

Radzobes veidoto Latvijas aktieru enciklopēdiju Hermanis sauc par mīlestības vēstuli. "Diemžēl mūsu mīlestības vēstule viņai nokavēja. Nenormāli sāpīgi."

"Tāpat kā daudzi aktieri, režisori un citi teātra cilvēki, arī es jūtos kā no laivas izmests. Apmulsis. Kā negaidītu, negodīgu sitienu saņēmis. Manam kvalitātes kompasam ir nolūzusi adatiņa. Tagad nāksies orientēties pēc atmiņas," atvadu vārdos raksta JRT aktieris Gundars Āboliņš.

JRT aktrise Guna Zariņa, kura gadu mācījusies Radzobes pirmajā teātra kritiķu kursā, raksta: "Silvija Radzobe noteikti atstājusi pēdas katra Latvijas teātra cilvēka dzīvē. Es noteikti būtu citāds cilvēks un arī citāda aktrise, ja gadu pirms Sanktpēterburgas Teātra akadēmijas nebūtu nomācījusies Silvijas pirmajā teātra kritiķu kursā. Tur es sastapu kaislīgu, aizrautīgu pasniedzēju, ar kuras doto bagāžu dažos jautājumos barojos joprojām. Vēlāk, ienākot teātrī, dabūju just arī viņas kritiķes kaislīgumu. Silvijai piemīta īsts mākslinieces kaislīgums. Silvija bija JRT laikabiedrs un sarunu biedrs. Grūti iztēloties teātra dzīvi bez šīs sarunas."

Viena no Silvijas Radzobes pirmā teātra kritiķu kursa absolventēm ir Latvijas Nacionālā teātra Literārās nodaļas vadītāja Ieva Struka. Viņa teātra kritiķa un teātra režisoru un aktieru attiecības salīdzina ar itāļu ģimeni jeb itāļu neoreālistisko kino, kurā netrūkst asu vārdu, kaislību, negantu strīdu, kvēlu apskāvienu, klusuma un ignorances un šampanieša glāžu šķindoņas pirmizrādes ballē. "Jo lielāks kritiķis, jo skaļākas viņa un teātra attiecības. Līdz beidzot abas puses to uzver kā ritualizētu spēli, kas pieder pie teātra iekšējās dzīves," Nacionālā teātra mājaslapā raksta Ieva Struka.

"Ne vienmēr viņas viedoklis sakrita ar teātra cilvēku viedokli, bet nekad viņas viedoklim neviens sakāpināti jūtīgo teātra cilvēku vidē nav piekarinājis birku "pirkts", "stulbs" vai "izvairīgs", viņas viedokli gaidīja un tam uzticējās, piedodot to kļūdas procentu, kurš tajā bija kā jebkurā citā mākslas darba radīšanas procesā. Intuīcija un pieredze, erudīcija un īstas emocijas, tas viss piemita Silvijai Radzobei, un mēs vēl pieminēsim tās kā reti sastopamas parādības mūsdienu pasaulē," pauž Latvijas Nacionālā teātra Literārās nodaļas vadītāja.

2019. gada pavasarī, laikā, kad Latvijas grāmatnīcās jau bija izpirkts Silvijas Radzobes veidotās grāmatas "100 izcili Latvijas aktieri" pirmais metiens, viņa viesojās raidījumā "Delfi TV ar Jāni Domburu". Toreiz viņa savu un kolēģu veikumu nosauca par atzīšanos mīlestībā Latvijas teātrim. Un gadu gaitā šī mīlestība vēršas plašumā un iemanto izsmalcinātākas nianses nekā sākumā.