Andris Kolbergs: Nav dots uzrakstīt kaut ko lēnu un mierīgu  (36)

Andris Kolbergs. ...nebūtu jau rakstījis, ja neuzkultos tulkotājs Sergejs Hristovskis – zvanīja katru dienu, izdomājis, ka triloģijai par Mendela Davidsona briljantiem vajag ceturto daļu. Pirmās trīs jau pārcēlis krievu valodā, izdotas gan vēl nav, bet tagad grib ķerties pie ceturtās.

Guntis Berelis. Ja pareizi atceros, triloģijas trešajā grāmatā visi gali sagāja kopā – it kā nekas neliecināja par iespējamo turpinājumu.

A. K. Vajag, vajag – par deviņdesmito gadu, kad bija tie bandīti. Jā, briljanti beigušies, bet gan es izdomāšu, kuru no tiem palaist tālāk. Pirms kāda laiciņa ar sievu bijām Turcijā, braukājām ekskursijās un reiz sapazināmies ar divām dāmām. Klausos, autobusā viņas runā vāciski, bet pēc tam, izrādās, krieviski arī – un vēl labāk. Vācietes no Kazahijas – aizbraukušas, kad vietējie deviņdesmitajos tur svešos fīrēja laukā. Sapazīstamies, sakām – mēs no Rīgas. Viena saka – viņai pumpas uzmetoties, Rīgas vārdu vien padzirdot. Deviņdesmito sākumā viņa divatā ar vīru braukuši uz Vāciju pirkt mašīnu, bet beigas sanākušas tādas, ka abi iesprostoti Rīgā kādas privātmājas pagrabā uz vairākām dienām, kamēr paraksta papīrus, ka dāvina mašīnu tiem bandītiem. Pēc tam veči, kas šos nogrābuši, nopirkuši viņiem biļetes uz Berlīni – kaut kā taču vaļā jātiek, neies jau mušīt nost – bet tur atklājies – tas, ka viņi zina gan tā bandīta adresi, gan uzvārdu, neko nedod, jo starp Vāciju un Latviju nav līguma par izdošanu kriminālvajāšanai.

Iedomājos, ka tas sižets man labi derētu. Bet vēl jau nevar zināt, kas sanāks. Nekad nevar zināt, kas sanāks. Pa kādai lapiņai, tā lēnām... Domāju, līdz rudenim varbūt tikšu līdz galam. Briljantus – gan izdomāšu, kā pievilkt. Vienai dāmītei gredzens ar briljantu pirkstā, romāna varonis prasa – no kurienes tev tas... Nu, apmēram tā. Kādiem pāris mēnešiem sižets ir izdomāts. Tagad mēģinu sadzīt rokā vienu veci, kas pazīst drēbi. Redzi, bija stukači, to visi zina, bet virs parastajiem stukačiem bija arī vēl stukači, kas stučīja par administrāciju, tādi pilnīgi slepeni. Bankas Baltija Laventa tēvs bija viens no tādiem. Romānam man vienu šitādu vajadzētu, atradis esmu, bet runāt vēl nav sanācis.

G. B. Triloģija par Mendela Davidsona briljantiem ir nozīmīgākais darbs, kas tev tapis neatkarības laikā. Ja pametam aci atpakaļ – kā vispār radās šī iecere? Atskati tuvākā vai tālākā pagātnē tavai prozai raksturīgi no sākta gala, tomēr vēsturiskais detektīvs ir tāds visai specifisks žanrs ar savām īpatnībām. Kad lasīju pirmo grāmatu – "Pulksteni ar atpakaļgaitu" – zināmā mērā pat jutos pārsteigts: it kā tas pats Kolbergs, tomēr pavisam citāds...

A. K. Pirmā grāmata... To laiku – astoņpadsmito un deviņpadsmito gadu – es zināju, tāpēc rakstīt nebija grūti. Reizēm uznāk dullums iet urķērties, kādi burlakgabali sameklējami arhīvā. Un tad ar lielām bēdām konstatēju, ka tur nav pilnīgi nekā rakstīšanai noderīga – noziegumi pārāk vienkārši, kā jau divdesmitajos gados. Prasti zog visu, kas nav piesiets. Bet reiz uzskrēju virsū vienai lietai par kukuļņemšanu policijā. Tolaik jau par policistiem kļuva gluži vienkārši – viņus savāca no iesauktajiem karavīriem. Izdomāju, ka man tāds čalis derētu – un palaidu viņu, lai dzīvo un darbojas romānā. No visas milzīgās kaudzes, ko pusgadu raku cauri, divas vai trīs lietas man derēja. Viena no tām tad arī bija par žīdu briljantiem. Šādi tādi fakti no tās iegāja romānā. Trešā grāmata, "Sieviete melnā", – vienkārši es pazīstu cilvēku, pie kura bija tas lielais briljants. Par to veceni man stāstīja...

G. B. Vecene – tā sieviete, kura romānā staigā, ģērbusies melnā?

A. K. Jā, par to man stāstīja cietumā, viens no tiem, kas bija mašīnā, kad šo novāca, cik sapratu, pie viņš stūres bijis. Romānā aprakstīts ļoti tuvu tam, kā tas notika. Viņa katru svētdienu gāja krievu baznīcā, bet pēc tam brauca mājās ar taksi – iedomājies, tāda ubadze, netīra, noķepusi. Vēl bija arī blondā bufetniece, kurai vecene nesa pārdot gredzenus ar maziem akmentiņiem. Bufetniecei tad arī radās doma – vai nav vēl kas vairāk? Kur? Droši vien tai piena kanniņā, kuru viņa visu laiku nēsā līdzi. Kad nozūmēja to tanti... Bija pagalam jau tad, kad uzmauca cilpu kaklā. Droši vien arī to vietu varētu atrast, kur tas notika.

G. B. Tātad šis sižets jau gadu gadiem tev prātā – kāpēc tik ilgi taupīji?

A. K. Es netaupīju. Darīju kaut ko citu.

Bet, sākot "Pulksteni ar atpakaļgaitu", nemaz nedomāju, ka tur sanāks vesela triloģija. Likās – būs viens romāns, kā jau parasti. Bet tad nāca klāt vācu laiki, stāsts ritinājās uz priekšu... Kārtīgi izstudēju Rīgas geto – un daudz varēju pastāstīt, ko citi nezina. Šodien, tā pa gabalu skatoties, to dzīvi nemaz nevar saprast. Tev jāzina, jāizjūt tas materiāls, jāizdzīvo cauri, tikai tad vari rakstīt. Būtībā tu raksti, lai pastāstītu citam kaut ko. Parasti, sākot romānu, beigas es jau zinu. Pa vidu – galīgi neko. Bet tad rakstot paliek lielākas manevrēšanas iespējas.

(Saruna pievēršas diviem Kolberga deviņdesmitajos gados publicētajiem darbiem, kas veltīti aktuālākām būšanām, – "Meklējiet sievieti" un romānam, kuram nedz autors, nedz kritiķis nespēj atcerēties nosaukumu. Abi vienojas, ka "Meklējiet sievieti" acīmredzot bijis labāks.)

A. K. Kamēr rakstu, tekstu pārzinu ļoti labi, atceros pat pa rindkopām, bet, zini, kad pabeidzu, tas viss paliek stipri vienaldzīgs. Noticis – un cauri. Priecīgs, ka smagums no kakla nost. Tad no prāta arī laukā.

G. B. Triloģijā aprakstītajiem notikumiem vismaz daļēji ir dokumentāls pamats. Turpretī pagaidām beidzamais romāns "Sarkans automobilis melnā naktī" atkal ir spējš pavērsiens – tu esi atgriezies mūsdienās, sižets vēsta par milzīgu afēru ar cilvēku nolaupīšanu un iekšējo orgānu tirdzniecību. Cik lielā mērā tas ir reāls?

A. K. Zini, tas, man liekas, ir pilnīgi no īkšķa, ja nu vienīgi kāda avīžu ziņa. Jā, bet te jau kaimiņi staigājuši apkārt un skatījušies mājas –kuru tad es šoreiz esmu aprakstījis. Pašam liekas, ka tas gabals ir pārāk asiņains.

G. B. Pirmo reizi dzirdu detektīva autors sūdzamies, ka viņa gabalā pārāk daudz asiņu.

A. K. Asinis jau nav interesantas. Nevajag, lai kā krievu filmās, kur asinis var laistīt piena kannām. Vajag, lai ir prātam, kur izkustēties. Pat nezinu, kāpēc tas tā notiek – it kā vajadzētu uzrakstīt normālu gabalu, bet man visi veidojas tādi burlakromāni. Nav dots uzrakstīt kaut ko lēnu un mierīgu.

G. B. Kā tu pats skaidro situāciju, ka latviešu detektīvžanrā tu būtībā esi ārpus konkurences? Ja arī kāds mēģina kaut ko uztaisīt, nekas jēdzīgs tur nesanāk, turklāt lielākoties autori pēc tam šai padarīšanai atmet ar roku.

A. K. Padomju laikā tas bija atkarīgs no politiskās situācijas. Es tur biju iekšā, visi tie cilvēki, par kādiem rakstīju, man apkārt dzīvojuši. Jā, arī citiem rakstniekiem bija forši kontakti ar iekšlietu ministriju, taču viņiem stāstīja vai nu izmeklētāji, vai arī paši bandīti, bet neviens jau tev visu neizstāsta. Tas jāredz un jāizjūt no iekšpuses, tikai tad ir īstais skats.

G. B. Iekšā – tādā ziņā, ka gadus piecus nācās padzīvot aiz restēm?

A. K. Jā, es taču to visu biju pieredzējis, man nekādas muļķības iestāstīt nevarēja. Tādā ziņā tas nāca par labu

G. B. Kārtīgus rakstniekus taisa cietumā?

A. K. Zini, tu tur esi atstāsts vienatnē ar sevi. Ko citu cietumā iesāksi – burlaks fantazēs, kā rīkoties, lai viņu nenoķertu, bet vēl tu vari ņemties ar rakstīšanu. Strādāju piegriešanas cehā, man bija ko darīt no rīta līdz vakaram, bet vispār rakstīt sāku cietumā. Kad cietuma bibliotēkā sākās inventarizācija, mums noņēma grāmatas. Man bija klade, bija zīmulis, sāku funktierēt un rakstīt. Vakaros visi klausījās, ko pa dienu biju sacerējis – veči pat atbrīvoja vietu otrajā stāvā pie loga, kur gaišāks, lai varu rakstīt. Tagad būtu baigi interesanti palasīt, bet kur tu dabūsi, viss droši vien sen jau nokurināts. Ar vienu, kas atbrīvojās, izsūtīju ārā, bet, kad pats tiku laukā – vēl tagad atceros, 1963. gada 22. oktobrī, vairs nemeklēju rokā. Bet nekas jau tur nebija, galīgi nekas. Tāds garš stāsts par nelaimīgu mīlestību – asaras, kaut kāds ļaunais pa vidu...

G. B. Pēc tam tu par nelaimīgu mīlestību vairs neko neesi rakstījis.

A. K. Neesmu gan. Droši vien, ka nemācētu. Bet, jāsaka, nemaz tik grūti tur negāja. Ziemā – tad jā, bet vasarā, kad atnāc no darba, spēlē basketbolu, taisījām turnīrus, spēlējām ar komandām no ārpuses. Un tie cilvēki tur iekšā – tie gan bija interesanti. Lai ko tagad stāstītu, bet es likumīgajiem zagļiem nekādu ļaunumu neredzēju. Nē, ja tu spēlē kārtis – tad esi trubā, bet man tas azarts nav dots, es nespēlēju. Kaut kā jau cilvēks dienu aizpilda. Vakarā varēja televizoru skatīties, daudz to programmu nebija, vienoties varēja, pa galvu cits citam nesita. Nevienu tur uz neko nespieda – daži paši taisījās tām šoblām klāt cerībā, ka izies laukā un tad tik sāksies.

G. B. Tu pieminēji piegriešanas cehu. Uzreiz nāk atmiņā romāns "Cilvēks, kas skrēja pāri ielai", kurā ne tikai smalki un pamatīgi aprakstīta apģērbu šūšanas darbnīca, bet arī intrigas pamatā liktas dažas apģērbu piegriešanas nianses.

A. K. Tā pieredze nāca jau vēlāk – kad tiku laukā, man jau bija sagatavota vieta, kur strādāt – šūšanas darbnīcā. Masu piegriešana ir fiziski smags darbs, stumdīt elektrisko nazi. Uzzināju, ka iepriekšējais direktors un daži citi darbinieku ietupināti aiz restēm, bet daļa palikusi – tādi, kas strādāt nemācēja, bet tirgoja prom kreiso preci. Skaidra lieta – līdzko kaut kas notiks, arī man būs jāsēž – biogrāfijas dēļ. Tāpēc aizbēgu uz vagonu rūpnīcu, kur taisīja arī ledusskapjus. Pareizs gājiens, kā vēlāk sapratu, jo mūžīgi zagt nevar, kaut kad noteikti uzķeras.

G. B. Nesen iznāca "Tas lielais diletantu laiks", kurā lasāmas tavas dienasgrāmatas, sākot ar 2008. gadu. Bet memuārus neesi domājis rakstīt? Tak tomēr ne katram rakstniekam tāda pieredze kā tev.

A. K. Nē, kur nu memuārus, dod Dievs tikt galā ar romānu, bet tas ir aizgājis forši.

Bet par trūcīgo detektīvžanru latviešu literatūrā – acīmredzot tai jušanai jābūt iedzimtai, ka tu sižetu un personāžus vari sakombinēt kā puzli un tev nekas nepaliek pāri. Turklāt par to neko nemaksā, tāpēc neviens acīmredzot neredz perspektīvu šai nodarbei. Tas taču jebkurā amatā – ja tu neredzi perspektīvu, tu ar to nenodarbojies. Jauns čalis – vai tad viņš var atļauties rakstīt?

G. B. Tu visu mūžu esi rakstījis dienasgrāmatu?

A. K. Nē, tas bija tāds klikšķis. Nebija izdomāts, ko darīt. Pamosties no rīta – kaut kas it kā būtu jādara, bet galva tukša. Nu, kāpēc nevarētu rakstīt dienasgrāmatu? Vismaz pašam, ko atcerēties. Tagad pats lasu cauri – un būtībā vēlreiz izdzīvoju to laiku, jo tas viss pietiekoši smalki aprakstīts. Bet rakstīt bija grūti – cik tad ilgi var lamāt valdību. Valdības mainās, bet lamāšanās paliek – esmu sacemmējies jau kur tie gadi. Laikam tā bija vēlēšanās izkratīt sirdi.