LALIGABA 2011 nominācija 'Labākais prozas darbs'

Atgādinām, ka balvas pasniegšanas ceremonija notiks 26. aprīlī, Rīgas Mākslas telpā.

Kopumā balva tiks pasniegta četrās kategorijās, kā arī tiks piešķirtas piecas speciālbalvas. Mūža balvu par ieguldījumu latviešu literatūrā saņems Andris Kolbergs.

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Labākais prozas darbs" – Margarita Perveņecka "Gaetāno Krematoss", izdevējs "Dienas Grāmata".

Anda Baklāne: "Perveņeckas romāns ir ārkārtīgi radikāla grāmata, tāpēc grūti pret to būt vienaldzīgam – tā vai nu izraisa sajūsmu, fascinē un apbur, vai rada pretestību un nepatiku. Romānu nav viegli lasīt, un tas ir lielisks – šeit nav pretrunas – grāmatas lasīšana paģēr nemitīgu iztēles piepūli gan frāzes, gan vēstījuma līmenī. Cita starpā tā liek apsvērt, vai bieži neesam pārāk pieticīgi, kad no "labas grāmatas" prasām vienkārši, lai tā labi lasās, lai skatiens neaizķeras aiz kādas stila piepes vai sižeta negluduma. Bet kā tad māksla, eksperimenti pie valodas robežām? Galu galā autentiska cilvēciskās pieredzes atveidošana tekstā nav vienīgā literatūras funkcija. "Gaetāno Krematoss" ir apbrīnojami jaudīgas radošās fantāzijas apliecinājums. Pirmkārt, apbrīnas vērts ir valodas lietojums – vārdu jaunrade un īpatnējā leksika, kas aušīgi bagātināta ar dažādu zinātņu un tehnikas nozaru terminiem un pseidoterminiem. Tā nav vienkārši valoda, kas pārāk bagātīgi piebārstīta ar "odziņām" – Perveņecka ievieš veselu leksisku sistēmu, kas konsekventi tiek izmantota visā romāna garumā. Otrkārt, šajā gandrīz-svešvalodā tiek konstruēta jauna pasaule – vesels kosmoss ar saviem dabas un sabiedrības likumiem. Šo grāmatu ir grūti vērtēt – tā vienkārši ir nesalīdzināma."

Dace Rukšāne: "Pasaule, kuru mums uzbur Margarita Perveņecka savā romānā "Gaetāno krematoss. Atmiņas par gaismu" ir tik neparasta un apbrīnojama, ka vajag nelielu pacietību un neatlaidību, lai tajā iedzīvotos. Taču kolīdz tas ir paveikts, teksts burtiski uzplaukst un ierauj savos atvarainajos dziļumos ne tikai ar smadzenēm, bet ar visu ķermeni, liekot dzīvot līdzi ikvienai muskuļu šūnai. Vārdu meistarība gandarī izsmalcinātos, teksta brīvība pārsteidz rūdītos. Rakstnieces domu plūdums kutina, glāsta un reizēm sāpīgi iesper pa dvēseles jūtīgākajām vietām – šis ir visīstākais piedzīvojums tiem, kam tuva laba literatūra un sarežģītas asociatīvas spēles ar apziņas slēptākajiem nostūriem. Lietpratēji saka, ka tik īpatnējs stils un tekstuālā bagātība latviešu literatūrā sastapta pirmo reizi, taču, lasot Margaritas grāmatu, visas kategorijas un vērtējumi piemirstas – tu ienirsti absolūti nezināmā, iepriekš neizbaudītā Visumā un netiec no tā laukā vēl ilgu laiku pēc tam, kad aizvērta pēdējā lapa. Kā jau katrs jauns piedzīvojums, tas slēpj sevī arī grūtības un klupšanas akmeņus – it īpaši tad, ja mēģini pieslēgt prātu un nostāties pretī straumei. Šī meistrdarba atslēga – ļauties un plūst līdzi."

Andra Konste: "Margaritas Perveņeckas romāns Gaetano Krematoss nu reiz ir notikums rakstniecībā, kur nebūs vienaldzīgo – daudzus lasītājus grāmata nokaitinās ar savu nenotikumu nebeidzamību, lingvistiskiem izlēcieniem un autores pašapziņu, iespējams, "murgi" te būs vēl tas maigākais apzīmējums. Bet jau ir, un, es ceru, vēl arī būs grāmatas kvēli aizstāvji, kuri tic – ir radies īpašs teksts, tas prasa ieslēgt ārpuskārtas lasīšanas iemaņas, jo autores paradoksi un it kā palēninātā darbība hipnotizē, bet varoņu rituāliem līdzīgās darbības fascinē. Labāk par Rimantu Cepli šoreiz nepateiksi: te radies "tehnisks un fiziski androgīns brīnums, kurā, tāpat kā maģiskā reālisma tradīcijā, mīts tiek sinhronizēts un laiks plūst mūžīgi." Lai arī kritiķis atzīst, ka šo grāmatu nekad nesapratīs un vienmēr pārpratīs, aicinu uzticēties autorei – viņa ir gudra. Un katras tautas literatūras pienākums un gods ir pamanīt šādus darbus."

Dramaturģe, scenāriste un prozaiķe. Dzimusi 1976. gadā Rīgā. 2001. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura grādu mākslās, specialitāte – kino un teātra dramaturgs. Lugas un stāsti publicēti latviešu kultūras un literatūras periodiskajos izdevumos. 2006. gadā izdots pirmais stāstu krājums "Visi koki aizgājuši".

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Labākais prozas darbs": Jura Zvirgzdiņa "Atgriešanās Itakā", izdevājs "Dienas Grāmata".

Dace Rukšāne: "Jau izsenis zināms, ka Jurim Zvirgzdiņam ne pēc vārda, ne komentāra, ne citāta kabatā nav jālien - viņš ir visīstākais joku plēsējs un ironizators. Stāstu krājums "Atgriešanās Itakā" to lieku reizi apliecina. Smiekli smieklam, bet noteikti jāņem vērā, ka Zvirgzdiņš nekad nemuļķojas uz plikas vietas - viņa tekstu pamatā guļ rūpīgi krāta un selekcionēta pieredzes un informācijas bagāža.

Visvairāk tīk tas, ka šo gruntīgo pamatni var atļauties nepamanīt - stāsts šķitīs pilnvērīgs un baudāms arī bez cenšanās ielīst tā dziļumos. Savukārt erudītāks lasītājs vai tāds, kas nolēmis iedziļināties pēc pilnas programmas, radīs uzošņāšanas kaifu - atliek tikai izvēlēties, kādā noskaņojumā ķerties klāt. Valodā brīvs un izteiksmes formā neiegrožots, Zvirgzdiņš laiž muļķi, bārdā nemanāmi smīnēdams, bet acis tādas nopietnas, nopietnas.".

Lita Silova:  "Ja īsprozas krājuma pēdējais (titulējošais) stāsts sakārto visu iepriekšējo noteiktā atskata (atceres vai atkārtojuma) laika sistēmā, tad savukārt spēlē ar lasītāju bieži iesaistītās literārās atsauces, norādes pieteic ko atšķirīgu - izrādās, ka mīklu minēšana nevirzās vis vienā virzienā, bet vairākos, turklāt tas var notikt vienlaikus.

Īsprozas krājumā par galveno kļūst stāstījums kā uztveri provocējošs aspekts: intonāciju, attieksmes un valodas (valodu) raibums (ar vai bez vārdnīcas palīdzības) izceļ klātbūtnes efektu, kā arī apliecina rakstnieka spēju iedzīvoties stipri dažādos cilvēkos, pie tam neaizmirstot šad un tad piespēlēt arī norādes uz paštēlu."

Guntis Berelis: "Viens no mūžīgajiem jautājumiem: kas rakstnieku iespaido/inspirē vairāk - viņa pieredzējumi tai pasaulē, kuru mēs dažkārt dēvējam par reālo, vai arī grāmatas, kuras viņš ir lasījis? Lai arī jautājums lielā mērā retorisks un tātad neatbildams, saistībā ar Zvirgzdiņu atbilde tomēr skaidra - tās ir grāmatas. Taču Zvirgzdiņa īsproza nav tikai izcila lasītāja piezīmes uz literatūras vēl neaprakstītajām maliņām. Šīm spēlēm ar alūzijām un kultūrvēsturiskajām zīmēm ir krietni svarīgāka funkcija. No vienas puses, tās veido tādus kā "lodziņus", atverot tekstu uz bezgala daudzām citām pasaulēm un ieaužot to visos iedomājamajos kontekstos, no otras - stāsts, būtībā bezgalīgi mazs punkts pasaules kultūras kontekstā, izrādās visas šīs gigantiskās pasaules projekcija.

Galu galā - jebkuru tekstu var uzlūkot kā visas literatūras attīstības gala rezultātu, un Zvirgzdiņa proza šo procesu ļauj sajust. Ja patīk, Zvirgzdiņa stāstus var krustīt par farsu, grotesku, hiperbolu, parabolu un vēl citādām burleskām - un Zvirgzdiņa sakarā šie termini ir īsti vietā, taču tie neko nepasaka par pašu galveno - Zvirgzdiņa prozas intonāciju, kurai faktiski nav nosaukuma, jo tāda piemīt tikai un vienīgi Zvirgzdiņam," par grāmatu sacījis .

Rakstnieks Juris Zvirgzdiņš dzimis 1941. gadā Rīgā. Studējis Latvijas Valsts Universitātē Vēstures un filoloģijas fakultātē. Strādājis par redaktoru grāmatu apgādos, pašlaik - brīvais publicists. Literatūrā Juris Zvirgzdiņš ienāk 1982. gadā. Rakstījis lugas, miniatūras, stāstus un esejas. Romāna "Fon Mērkatces kunga memuāri" (2003) autors. Jura Zvirgzdiņa darbi tulkoti krievu, angļu, itāliešu, lietuviešu un citās valodās. Kopš 80. gadiem raksta bērniem. 1999. gadā viņa pirmā grāmata bērniem - piedzīvojumu romāns-pasaka "Reiz senos laikos Kurzemē" - iegūst 2000. gada pavasara balvu par labāko oriģinālliteratūras darbu bērniem un arī Pastariņa prēmiju (2001).

Savukārt nākamais - garais stāsts-pasaka "Bebru atgriešanās" (2001) - iegūst 2002. gada balvu literatūrā bērniem. 2009. gadā Juris Zvirgzdiņš otro reizi saņem Pastariņa prēmiju par grāmatām "Mūsu Latvija", "Knorke jeb Tobiass un Fufū meklē Mocartu" un "Konteineru meitenīte Rudīte". Par grāmatām "Mūsu Latvija", "Pele, punkts un Gūtenbergs" un ieguldījumu latviešu bērnu literatūras attīstībā 2009. gadā saņēmis arī starptautisko Jāņa Baltvilka balvu bērnu literatūrā un grāmatu mākslā. Sarakstījis vēl šādas grāmatas bērniem: "Tobiasa blēņu stāsti", "Tobiass dodas pasaulē", "Franklina cepure", "Pēdējais Pūķis un Artūrs Uū!", "Lāča Bruņa medības".

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Labākais prozas darbs": Nora Ikstena "Vīrs zilajā lietusmētelī", izdevējs "Dienas grāmata".

Anda Baklāne: "Nora Ikstena ir rakstniece, kura latviešu literatūrā, iespējams, tik intensīvi un radoši, kā neviens cits, apzināti pētījusi cilvēka dzīves un esamības izteikšanas iespējas. Līdzās "Dzīves svinēšanai", "Dzīves stāstiem" u.c. oriģinālliteratūras darbiem, kuriem bijis tiešs vai noģiedams sakars ar dzīves jautājumiem, Ikstena uzrakstījusi vairākas grāmatas par ievērojamām Latvijas kultūras personībām. Turklāt katrā jaunā darbā meklēta jauna pieeja, izvairoties no vienkārša, faktus izklāstoša, lineāra vēstījuma modeļa.

Var sacīt, ka Ikstena savos daudzveidīgajos sadarbības vai konverģences projektos pārformulē, ko nozīmē rakstīt biogrāfiju un autobiogrāfiju. "Vīrs zilajā lietusmētelītī" ir stāsts par Ikstenas draudzību ar leģendāro "Ulisa" tulkotāju Dz. Sodumu - stāsts, kas izstāstīts, prasmīgi kompleksā polifoniskā formā sapludinot Meitiņas un Tebes domas un intonācijas, vēstījuma tagadni un pagātni, mūžam jauno literatūras un valodas pasauli un nepielūdzami izirstošo priekšmetisko realitāti. Katram, kas Sodumu pazinis, droši vien ir savs Sodums, taču Ikstenas Sodums ir tik noticams, dzīvs un iedvesmojošs, ka grūti iedomāties, ka viņu varētu portretēt arī citādi."

Andra Konste: "Šis varētu būt stāsts par Mācekli un Meistaru - vecs, kā pasaule: cik viņi viens otram vajadzīgi un cik šī dzīve bez viņu satikšanās apstājusies un nekrāsaina.
Šis varētu būt stāsts arī par valodu - kā ir dzīvot TIKAI tajā, kad vārdi ir vienīgā dzīvība, kas ap Tevi, drūzmējas, neliek mierā un gaida kā putni ziemā barību. Lai izdzīvotu.

Var stāstīt arī Odiseja stāstu - kā tas pēc gariem gadiem atnāk Mājās ar zelta āboliem, aunādu un kas nu tur vēl sakrājies viņam pa tik ilgu laiku, un meklē, kam atdot. Vai ir, kas saņem.

Un vēl stāsts varētu būt vienkāršs kā tautas pasaka - ķēra meitiņa vārpstiņu rokā, vārpstiņa bēga, bēga, līdz atveda meitiņu pie pirtiņas, kur sēdēja simts gadu nemazgāts, nesamīļots un neaprakstīts vecītis, meitiņa vecīti samīļoja, vēstules sarakstīja, lielajās kājās jaunas kurpes uzvilka, mājās atveda. Un vēlāk, pavisam vēlāk izauga meitiņai pie mājas zelta ābele.

Varētu būt vēl arī citi, tos visus Nora Ikstena grāmatā par vīru zilajā lietusmētelī mums uzrakstījusi.. Un, kā teikusi Karena Bliksena - stāstam nav ne vainas, ja no tā var saprast tikai pusi."

Guntis Berelis: "Biogrāfiskās prozas pamatā ir it kā neapšaubāmu un nesatricināmu faktu un gadskaitļu karkass skaidrojoša un komentējoša teksta mērcē. Ikstenas attieksme pret biogrāfiju ir principiāli atšķirīga, kas labi jūtams Vīrā zilajā lietusmētelītī. Grāmatu veido vairāku stāstu savijums. Visupirms - par jaunu rakstnieci, precīzāk, par to, kā jauna rakstniece apjēdz, kas ir literatūra. Nākamais ir stāsts par ļoti vecu rakstnieku, kas būtībā ir stāsts par atsacīšanos no pasaules, askēzi, apmātību vai muļķību, kā nu kurais to traktēs. Tebe gadu desmitiem tiecies "dzīvot valodā, ne priekšstatos vai pieņēmumos par to," kamēr šāda "dzīvošana valodā" jau pati par sevi iegūst par milzīgu vērtību.

Trešais stāsts ir pats svarīgākais, sarežģītākais un daudzslāņainākais - par nejaušību virteni, kas viņus saved kopā, pareizāk sakot, par to, ka šīs nejaušības nemaz nav nejaušas. Māksla sākas tajā mirklī, kad lasītājs notic, ka nejaušais ir likumsakarīgs. Šajā stāstā Tebe zaudē Soduma aprises, tāpat arī Meitiņa atdalās no Ikstenas, bet abi kopā iemīt kaut kādās, grūti pateikt, ēteriskās, mitoloģiskās, literārās, metaforiskās vai sazin vēl kādās sfērās. Būtībā tā ir grāmatas centrālā ass, kurai pakļauts vispēdīgais sīkums."

Prozaiķe Nora Ikstena dzimusi 1969. gadā Rīgā. Studējusi latviešu filoloģiju Latvijas Universitātē (1987-1992), angļu valodu un literatūru Kolumbijas universitātē Misūri (1994-1995). Studiju un pēcstudiju laikā zinātniska līdzstrādniece Rakstniecības, mūzikas un teātra muzeja Raiņa izpētes grupā, tad apskata nodaļas redaktore žurnālā "Karogs", redaktora vietniece laikrakstā "Rīgas Balss" (1998). Kolumbijas Universitātē Misūri bijusi virsredaktore žurnālam "The Review of Contemporary Fiction", sagatavojusi šī žurnāla latviešu prozai veltīto numuru (1998).

Nora Ikstena debitēja literatūrā ar pirmskara rakstnieces un politiķes Annas Rūmanes-Ķeniņas biogrāfiju, kam sekoja divi stāstu krājumi. Sarakstījusi biogrāfiskas grāmatas arī par Bruni Rubesu, Viju Vētru un Māru Zālīti. Izdoti romāni - "Dzīves svinēšana" (1998) un "Jaunavas mācība" (2001). 2004. gadā iznācis stāstu krājums "Dzīves stāsti", iezīmējot novirzīšanos no iepriekšējā izsmalcinātā rakstīšanas stila. 2006. gadā sadarbībā ar dzejnieku Imantu Ziedoni sarakstīts biogrāfisks darbs "Nenoteiktā bija" - netradiconāls un emocionāls mēģinājums rekonstruēt ievērojamā rakstnieka bērnības atmiņas. Par grāmatu "Nenoteiktā bija" Nora Ikstena saņēmusi Baltijas asamblejas balvu, Literatūras gada balvu un laikraksta "Diena" Gada balvu kultūrā.

Divu eseju krājumu autore: "Sīlis spoguļstiklā" (2006) un "Šokolādes Jēzus" (2009). 2009. gadā izdots Noras Ikstenas romāns "Amour Fou jeb Aplamā mīla 69 pantos", pēc kuras motīviem Dailes teātrī režisors Dž.Dž. Džilindžers 2010. gadā iestudējis izrādi "Amour Fou". Šis romāns 2010. gadā nācis klajā arī krievu valodā. 2010. gadā kopā ar gruzīnu izcelsmes vācu rakstnieku Levanu Beridzi sarakstījusi lugu "Filiparia", kas izdota paralēli latviešu un krievu valodā. 2011. gadā klajā nāks Noras Ikstenas romāns par Dzintaru Sodumu "Vīrs zilajā lietusmētelītī".

Noras Ikstenas romāns "Dzīves svinēšana" tulkots igauņu, dāņu un zviedru valodā. Stāsts "Elzas Kugas vecuma neprāts" Margitas Gailītis tulkojumā iekļauts prozas antoloģijā "Best European Fiction 2011".

Nora Ikstena aktīvi iesaistījusies valsts kultūrpolitikas veidošanas procesos, bijusi Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja. Latvijas Literatūras centra valdes priekšsēdētāja. Kopā ar P. Bankovski un M. Grīnbergu gadskārtējo "Prozas lasījumu" (kopš 1998) organizētājiem, regulāri uzstājas ārzemēs ar lasījumiem un referātiem. Sarakstījusi scenāriju dokumentālajai filmai par latviešu rakstniekiem trimdā "Pasaules nepasaule" (2001). Saņēmusi Literatūras gada balvu (2001), Spīdolas stipendiju (2001).

Latvijas Literatūras gada balvas 2011 pretendents kategorijā "Labākais prozas darbs": Gundega Repše "Dzelzs apvārdošana", izdevējs "Dienas Grāmata".

Dace Rukšāne:  "Gundegas Repšes dzelzs nudien ir tik apvārdota, ka mirkļiem neceļas balss to nodēvēt par smago metālu. Drīzāk – mainīgo metālu. Alfabēta kārtībā sarindotie notikumi un izjūtas mētā lasītāju no grāvja grāvī – te iebāžot ar degunu rāvā, te izmetot uz sausa, pelēkputekļaina ceļa, te noskalojot rasā. Dzelzs kož, dzelzs saldē, dzelzs dedzina un ievaino – ar asmeni tieši aknās. Bet ir arī cita dzelzs – tā maigā, mīlestības un līdzcietības alkstošā. Tā dzelzs, kas padod roku, līdz izturēt, norāda ejamo ceļu. Tā dzelzs, kas izveda pirmcilvēku no alas un ļāva tam nogaršot svaigu, vēl pulsējošu gaļu. Romāna (bet varbūt tas ir dzīves fragmentu krājums?) pretišķību pilnā un prasīgā struktūra sarausta lasītāju gabalos – sīkos lēveros, kas pēc tam pašam jāstutē kopā, no jauna veidojot savu dzīves lupatu deķi, kurā pēc izlasīšanas noteikti būs iešuvies kaut kas no "Dzelzs apvārdošanas"."

Andra Konste: "Droši vien tā asins lāse, ko Gundega Repše iepilina katrā no savām grāmatām, tās padara tuvas un pievilcīgas lasītājiem ar līdzīgu asinsgrupu, tos, kam cita – bieži aizkaitina ar emociju izšļakstījumiem un pārāk ciešo pašas autores klātbūtni. "Dzelzs apvārdošanā" šo aspektu mazāk – grāmata veidota kā alfabētiska notikumu un atmiņu enciklopēdija, kopumā radot pārsteidzoši pilnīgu stāstu par kādas dvēseles attīstību gana koncentrēti un ļoti krāsaini.
Kā vienmēr, grāmatā ir vairāk jautājumu, kā pati autore arī spēj atbildēt, bet ir taču zināms, ka gudri pajautāt ir visgrūtāk".

Anda Baklāne: "Gundegas Repšes dienasgrāmatu cikla "Smagais metāls" trešā grāmata "Dzelzs apvārdošana" vairs nav dienasgrāmata – tā ir vārdnīca. Lasītājs, kas nolems, ka pie reizes jāizlasa vēlreiz abas iepriekšējās grāmatas, noteikti nebūs vīlies – ir ļoti interesanti novērot, kā ar katru turpinājumu kvalitatīvi mainās gan galvenā varone, gan rakstnieces izteiksmes veids, turklāt trešā grāmata atsaucas uz pirmo divu notikumiem un personāžiem. Tomēr "Dzelzs apvārdošanu" var lasīt arī kā atsevišķu darbu, jo nenoliedzami sižets – intriģējošā secībā sakārtotu notikumu ķēdīte – šeit nav galvenais. Pati grāmata ir mēģinājums atbildēt uz jautājumu, ko nozīmē izstāstīt dzīvi. Un nekavējoties kļūst skaidrs, ka Repšes likme šeit būs augsta – nepietiek ar kleitu izrādīšanu, nepieciešama dzīļu struktūru anatomija. Tā ir ne vairāk ne mazāk kā grāmata par dzīves jēgu, un vienlaikus tā paspēj gan izstāstīt dzīvesstāstu, gan dažos spilgtos triepienos ietilpināt veselas laikmeta psihopolitiskās ainavas. Repšes vārdnīcas šķirkļi ir koncentrēti, izteiksmīgi tēlaini, intensīvi, un to vidū nav sadaļas "mīlestība"."

Liāna Langa: "Romānu cikla "Smagais metāls" trešajā grāmatā "Dzelzs apvārdošana", ar valodu spējot darboties kā viduslaiku alķīmiķis, tiek meklēts zelta griezums cilvēka sapratnē par sevi. Romānam ir spožs koncepts, kompozīcija un valoda. Tā pārrada mums tikai šķietami zināmo realitāti – vēsturi un biogrāfiju, paceļot tās mākslas augstienēs. Bet tur – blīvs, nevis retināts gaiss. Tālais un neiedomājamais top tuvāks par tuvu, pierastās koordināšu sistēmas izrādās aplamas, realitāte met kūleņus spogulī, kurš ar neatslābstošu interesei raugās uz mums. Nevis otrādi."

Gundega Repše (1960), rakstniece un mākslas zinātniece, dzimusi strādnieku ģimenē 1960.gada 13.janvārī, Rīgā. Mācījusies Rīgas 50.vidusskolā un 36.vidusskolā. 1985.gadā beigusi Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu. Bijusi referente Mākslinieku savienībā (1985-1992), līdzstrādniece žurnālā "Liesma", laikrakstā "Labrīt", "Izglītība un Kultūra", žurnālā "Karogs".

Repšes pirmā publikācija ir stāsts "Kamielis Vecrīgā" laikrakstā "Literatūra un Māksla" 1979.gadā. Kopš 1982.gada G.Repše publicē rakstus par literatūru, kā arī recenzijas par latviešu un cittautu mākslas vēsturi un aktuāliem jautājumiem. Gundegas Repšes pirmais stāstu krājums ir "Koncerts maniem draugiem pelnu kastē" (1987). Tas ir sākums rakstnieces radošajam dumpīgumam, kas sakrīt ar 20. gadsimta 80.gadu politisko noskaņu mākslā. Tā ir "jaunā viļņa" proza, kurā izpaužas nepieciešamība domāt individuāli un atteikties no padomju ideoloģijas tiražētajiem stereotipiem.

90.gados Repše kļūst par vienu no spilgtākajām personībām latviešu mūsdienu prozā. G.Repšes neatslābstošā interese par kultūras procesiem vērojama viņas rakstītajās grāmatu recenzijās un slejās "Dienas" kultūras lappusēs. Saņēmusi Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1993) un literatūras gada balva par izcilu devumu 2000. gada prozā (2001).

Romānā "Ugunszīme" (1989) atklāti likteņu pavērsieni un varas postošā klātbūtne 20.gs. 40. – 60. gadu Latvijas inteliģences sabiedrībā. Romāns balstās uz reāliem faktiem, jo Latvijā 40. gadu beigās bija literatūras un mākslas darbinieku grupas, kuras vienoja interese par franču kultūru.

Repšes mākslinieciskā izteiksme ir netradicionāla, viņa izmanto nosacītību, reflekcijas, daudzslāņainus tēlojumus. Darbos tiek pētīta indivīda iekšējā pasaule visā tās daudzveidībā, indivīda attieksme pret pasauli, radošā inteliģence un Eiropas kultūras vēsturiskās atmiņas. Repše esejā "Pieskārieni" (pirmpublicējums "Karogā" 1988) par gleznotāju Kurtu Fridrihsonu, kurš ir arī Repšes mātesmāsas vīrs un arī veicinājis rakstnieces personības izveidi, ir veidota no impresijām, kurās manifestējies radoša gara absolūts. Mākslai nav robežu ne vēsturiskajā laikā, ne kultūras telpā, tā spēj sevī akumulēt un pārstrādāt visas pasaules kultūras enerģiju.

Latviešu klasikas zelta fondā atrodami "Septiņi stāsti par mīlu" (1992). Šajā stāstu krājumā Repše ar daudzveidīgiem mākslinieciskiem paņēmieniem, laika un telpas metamorfozēm, iztēli rosinošiem simboliem un kultūrvēstures citātiem moderni attēlo atklāsmes, ko izraisa mīlestība. Stāstos var nojaust cilvēcisko attiecību zemūdens akmeņus. Repšes stāstu mentalitātē jaušama tuvība ar skandināvu literatūras slēpto kaislību drāmām, it īpaši Knutu Hamsunu, kurš apbrīnojami nojauta, kā aiz dzīves bālās virskārtas klusībā trako karstas asinis. Mīlestība ir spēcīgākā no cilvēka kaislībām, tā spēj cilvēku gan pacelt visaugstākajos augstumos, gan ievest otrā galējībā - neprātā, naidā, iznīcībā. Krājuma pirmais stāsts "Vējam līdz" ievada visa stāsta krājuma centrālo tēmu.

Romānā "Ēnu apokrifs" (1996) Repše pieskarās latviešu modernajam feminismam. Romāna varone Nīna bēg no dažādu stereotipu slazdiem, kuros viņu mēģina saķert un ieslodzīt aprobežotu jūtu pasaulē, bet neatrod attaisnojumu savai kaislību dzītajai eksistencei. Nepiepildīts sapnis ir iztēlē izlolotā ideālā Latvija, kas tāpat kā Nīna stihiski atgūto brīvību nespēj pārstrādāt apzinātā neatkarībā.

Romānā "Sarkans" (1998) ir pausts Repšes daiļradē jau aizsāktais robežpārkāpšanas motīvs, tikai mākslinieciskā formā. Starp atšķirīgi tonētajām romāna daļām nav tiešas saistības, bet tās vieno dzīvības pamatkrāsa.

Rakstnieces pasaules uzskatu raksturo nepieradināta – sava veida savvaļas sieviete, kurai neiespējami dzīvot sociālnoteikto normu ierobežojumos.

Romānā "Īkstīte" (2000) Repše atklāj iekšējo dilemmu starp rakstnieka profesionālo un cilvēcisko būtību. Atsaucoties uz Hansa Kristiana Andersena pazīstamās pasakas motīviem, G.Repše radījusi savdabīgu savu stāstu.

Pusaudžu gadiem raksturīgie "vētras un dziņu laikmeta" rituāli sastopami G.Repšes romānā "Alvas kliedziens" (2002) no sērijas "Smagais metāls". Tā autobiogrāfiskais aspekts izaudzis no ilgākā laikā tapušām skolas gadu dienasgrāmatām. Saliekot kopā tās skicīšu fragmentus, ieraugāma padomju laikmeta bilde, kuras fonā 20.gadsimta 70.gadu Rīga, bet priekšplānā dumpīga meitene Rugetta.

Repšes darbā "Pieskārieni" (1988) atspoguļota autores versija par gleznotāju Kurtu Fridrihsonu . Žurnāla "Karogs" publikācijā "Pieskārieni" bija nodēvēti par romānu-eseju.

Repšes romānu "Sarkans" (1998) veido 3 daļas: Cinobrs, Karmīnsun Purpurs. Katra daļa: pastāvīgs teksts - tās vieno visu romānu cauraudošā sarkanā krāsa visdažādākās intensitātēs un arī kādas mīklainas sakarības un sakritības, kas no pirmā acu uzmetiena nav pamanāmas, bet, ja ir ieraudzītas, tad grūti skaidrojamas.

Repšes romānā "Bāreņu nams" (2008) apsviedīgs pāris, Pits un Migliņa, kas izklaidējas, labdarīgi pabalstot radošos cilvēkus, reanimē vecu muižu Marateli. Tajā tiek savākti ar hronisku idiotismu lēmēti apmākslas ļaudis.

Repšes pirmajā lugā "Jūras velni" (2009) jo spēcīgi skan latviešu dramaturģijā un teātrī nebūt ne jaunā māju tēma, sasaucoties gan ar H.Gulbja "Cīrulīšiem", gan Nacionālajā teātrī iestudētajiem L.Stumbres "Smiltāju mantiniekiem".