LALIGABA specbalvas: Īpaši notikumi Latvijas rakstniecībā 2011. gadā

Atgādinām, ka balvas pasniegšanas ceremonija notiks 26. aprīlī, Rīgas Mākslas telpā.

Kopumā balva tiks pasniegta četrās kategorijās, kā arī tiks piešķirtas piecas speciālbalvas. Mūža balvu par ieguldījumu latviešu literatūrā saņems Andris Kolbergs.

Latvijas Literatūras balvas 2011. ceremonijā īpaša balva kā nozīmīgam notikumam Latvijas rakstniecībā šogad tiks piešķirta Valentīnam Lukaševicam par dzejoļu krājumu "Bolti burti". Izdevējs "Latgales kultūras centrs".

Lita Silova: "Lai arī dzejoļu krājumā baltais kā spilgts tēlainības līdzeklis faktiski neizceļas nedz epitetu, nedz simbolu līmenī, tomēr asociācijas ar šo krāsu veidojas gan. Baltais ir klātesošs salīdzinājumā ar atmiņu ainām un dabas mirkļu iespaidos. Baltajam noteikti izredzes izcelties uz dzīves ikdienas, pierastās apkārtnes fona, kurā pelēkais saskatāms dažādās nokrāsās un pārejās, īpaši izceļot ironijas aktīvo klātbūtni.

Tas man vienmēr šķitis visinteresantākais – ieraudzīt, kā līdzās tik miermīlīgi dabiskajam vārdu plūdumam parādās mūsdienu reāliju, izpausmju, norišu apzīmējumi: kā svešvārdus iekļauj sevī latgalisko vārdu apkārtne. Iespējams, visvairāk baltie burti izteic tieši valodas vietu dzejas uztverē – latgaļu mēlē rakstītais nelatgalietim var būt nopietns pārbaudījums. Te parādās vajadzība vai arī vēlme saredzēt baltus burtus."

Pauls Bankovskis: "Faktā, ka latviešu literatūras speciālbalvai izvirzīts dzejas krājums latgaliešu valodā, varētu saskatīt politisku žestu - kā nekā kaut kādas diskusijas par latgaliešu valodu, tās statusu un vietu nenormist ne mirkli. Šis gadījums tomēr nav tikai čuiliska vēlme izrādīt politkorektu toleranci vai apliecināt savu latgalofīliju. Lukaševica panti rāda, ka valoda ir tik dzīva, cik dzīve ir vēlme to izmantot - arī dzejā, arī modernā, 21. gadsimtam atbilstošā dzejā."

Liāna Langa: "Ja vēlaties dzirdēt laikmetīgu latgaliešu dialekta mūziku, lasiet trešo dzejnieka krājumu, un jūs nokļūsiet ne vien mežonīgi smaržojošā, saules uzsildītā valodas pļavā, bet arī varēsit dziedināties ar šās valodas bagātības – dialekta – neatšķaidīto un dabisko medu. Autora dzejošana ar boltiem burtiem ir kultūrekoloģiski patriotiska un tālredzīga rīcība, kas atbalstāma un sumināma."

Ronalds Briedis: "Valentīna Lukaševica jaunākais krājums kārtējo reizi atgādina, ka latgaliešu valodā rakstītā dzeja nav nedz muzejā glabājams antikvārs eksponāts, nedz eksotisks suvenīrs dažādu etnogrāfisku eksperimentu kolekcionāriem, bet pilnvērtīga, mūsdienīga literatūra, kas rodas, atspoguļojot tās izmaiņas, ko piedzīvo viena atsevišķi ņemta kultūra 21. gadsimta globālo procesu ietekmē. Lai arī autora īpaši izkoptās un piemeklētās valodas formas brīžiem kļūst par īstu rēbusu lasītājiem, kam latgaliešu mēle pasveša, un dzejoļi kolorītā veidā ilustrē pamatā tās lietotājus, lokāla rakstura nozīmības slieksnis tiek pārvarēts ar apskaužamu vieglumu un eleganci, liekot aizdomāties par kopīgām vērtībām jebkuram mazās valodās domājošajam."

Valentīns Lukaševičs ir prozaiķis, dzimis 1968.gadā. Pirmā publikācija - dzejolis "neticiet varenajiem..." Rēzeknes rajona laikrakstā "Darba Karogs" 1989.16.K. Publicējies "Tavu zemes kalendārā", laikrakstā "Mōras Zeme", žurn "Jaunuo Dzeive", "Luna", latgaliešu jauno literātu kopkrājājumā "Pagrauda" (1999) u.c. Kopā ar 0. Seikstu sarakstījis dzejas grāmatu "Seppuku iz saulis vādara" (1995) un pirmo postmodernisma romānu latgaliešu literatūrā "Valerjana dzeive i redzīni" (1996).

Latvijas Literatūras balvas 2011. ceremonijā īpaša balva kā nozīmīgam notikumam Latvijas rakstniecībā šogad tiks piešķirta krājumam "Mēs. XX gadsimts.Stāsti" Izdevējs "Dienas grāmata".

Anda Baklāne: "Literatūra un vēsture ir divi radniecīgi atmiņas veidi. Katrs literārs teksts, būdams rakstnieka pašizpausme, vienlaikus ir arī laikmeta dokuments. Šajā ziņā XX gadsmita stāsti ir "divkāršs žests" – tie mēģina rekonstruēt senāku vēsturi un vienlaikus vēsta par mūsu šībrīža aktualitāti – nepieciešamību slēgt rēķinus ar asiņaino XX gadsmitu, kurā bijis tik daudz cerību un tik daudz dzīvju kas, atļauju neprasot, radikāli apstādinātas un pārvērstas, un vesela paaudze, kas izaugusi zem netaisnības un klusēšanas zīmoga. Literatūra ir zemsvītras piezīmes "lielajai vēsturei", vienlaikus tā ir instruments, ar kura palīdzību var patiešām aptvert un atjēgt to, kas vēstures grāmatās ir tikai bezkaislīgi fakti. XX gadsmits ir arī fascinējoša iespēja vienuviet aplūkot turpat visu latviešu rakstnieču panteonu – 12 dažādas personības un rokraksti – 12 iespējas demonstrēt, cik dažādi iespējams stāstīt stāstu un konstruēt katram vēsturiskam laikmetam atšķirīgo atmosfēras sastāvu."

Andra Konste: Šis stāstu krājums ir jauns un drosmīgs pieteikums – kas īsti ir vēsture un vēsturiskā literatūra, vai gadskaitļi, robežu un valdnieku maiņas atnes mums līdzi aizgājušo gadu patieso elpu, vai history ir pretnostatījums herstory... Negribas teikt, ka šajā grāmatā 12 spožas latviešu prozaiķes cenšas to noskaidrot – viņas necenšas, viņas mēģina atdzīvināt. Tomēr rakstītais tapis ar lielu atbildības izjūtu, bieži pamatā bijis kārtīgs vēsturisks pētījums, pašu vai citu cilvēku atmiņas. Stāsti ir ļoti dažādi, dažādā atslēgā rakstīti, bet laba liecība ir tā, ka recenzijās, virtuālajos komentārosnovērtēti kā labākie tiek gandrīz visi – tātad ar katru ir trāpīts.
Un nemeklējiet te ciparu, bet gan emociju precizitāti.

Grāmatas tekstus darināja autoru kolektīvs: Maira Asare, Kristīne Želve, Ieva Melgalve, Dace Rukšāne, Andra Neiburga, Laima Muktupāvela, Nora Ikstena, Gundega Repše, Inga Ābele, Inga Žolude, Ilze Jansone un Andra Manfelde.

Latvijas Literatūras balvas 2011. ceremonijā īpaša balva kā nozīmīgam notikumam Latvijas rakstniecībā šogad tiks piešķirta Uldim Bērziņam par Korāna tulkojumu latviešu valodā. Izdevējs "Neputns".

Pauls Bankovskis: "Ja par Ulda Bērziņa nodomiem iztulkot Korānu nebūtu zināms jau gadiem ilgi, un tiktu uzdots jautājums par to, kurš gan Latvijā pie šāda darba varētu ķerties, visticamāk tieši Bērziņa vārds arī pirmais ielēktu prātā. Nav ne jausmas, vai Bērziņa Korāns tiks izmantots Latvijā nebūt ne daudzo islamticīgo reliģiskajā ikdienā (visdrīzāk jau, ka nē - jo īstenticīgam īsts Korāns ir tikai tajā valodā, kurā Pravietim eņģelis to diktēja), taču viens nu ir skaidrs - Glika Bībele mums jau ir, tagad ir arī Bērziņa Korāns."

Liāna Langa: "Atdzejojot iztulkot un pārcelt no arābu mēles latviski islama kultūras un reliģijas centrālo pieminekli var tikai cilvēks-kalns. Uldis Bērziņš tāds ir. Šāds pienesums latviešu valodai nav pārvērtējams. Un – jo vairāk latviskotu citu tautu valodas kultūras pieminekļu, jo turīgāka kļūst pašu mēle un līdz ar to sapratne gan par cilvēci, gan visapkārtnes pasaulīti."

Lita Silova: "Vārdam var būt ne vien leksiska (tieša vai pārnesta) vai gramatiska nozīme, ne tikai sekulāra vai sakrāla lietojuma iespēja. Dzejas meistaram (dzejdarim un atdzejotājam) vārds ir vienlaikus vismaz uz divām pretējām pusēm skrejoša būtne – tas ir pamatmateriāls, kuru izmantot, un arī mērķis, kuru sasniegt.

Tāpēc ir neiespējami definēt Ulža Bērziņa lomu, rokā turot Korānu, - atdzejotājs?, dzejnieks?, kultūru starpnieks?, interpretētājs?...

Līdzīgi kā Korānā ietvertās Dieva atklāsmes atnākšana arī šī atdzejojuma kurtūrvēsturiskais un mākslinieciskais izvērtējums nav iespējams īsa laiksprīža skatījumā.

Visbūtiskākā pašlaik ir tulkojuma atraisītā ieinteresētība, vēlme izzināt, lai pēc tam ar redzīgāku skatienu arvien pārliecinošāk pamanītu, ka tepat līdzās tik stabilajam eiropocentrismam kultūras domāšanā ir arī pavisam cits – savdabīgs, dziļš un ļoti patstāvīgs."

Uldis Bērziņš dzimis 1944. gada 17. maijā Rīgā. Studējis latviešu filoloģiju Latvijas Valsts universitātē (1962‒1964); beidzi Ļeņingradas Universitātes Austrumu fakultāti (1968-1971), stažējies Maskavas Āzijas un Āfrikas valstu institūtā (1973‒1974), valodu zināšanas papildinājis Taškentas Valsts universitātē (uzbeku valoda), Reikjavīkas universitātē (īslandiešu valoda) Čehoslovākijā, Zviedrijā, Holandē u. c. Stažējies Lundas universitātes Teoloģijas fakultātē Korāna tulkošanas jautājumos. Kopš 2002. gada turku valodas pasniedzējs Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē.

Pirmās dzejas publikācijas 1963. gadā. Pirmais dzejoļu krājums Piemineklis kazai (1980), par kuru grāmatas ievadā Ojārs Vācietis raksta: "Viena no spilgtākajām pirmajām grāmatām, kāda pēdējā laikā redzēta". "Dzejnieka oriģinalitāte nav apšaubāma, un tā ir tas magnēts, kas pievelk gan kvalificētus, gan nekvalificētus lasītājus un diktē aktīvu attieksmi pret šo dzeju" ‒ tā par Ulda Bērziņa dzeju spalvas brālis Knuts Skujenieks.

Sarakstījis dzejoļu krājumus Poētisms baltkrievs (1984), Laiks (1994, kopā ar J. Kronbergu), Nenotikušie atentāti (1990), Nozagtie velosipēdi (1999), Maijs debešos (2002), Saruna ar pastnieku (2009; Literatūras gada balva 2009 dzejas kategorijā).

U. Bērziņš atdzejo un tulko no slāvu, semītu, turku, irāņu, ģermāņu un citām valodām, uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu atdzejotājiem, impulsējis daudzus citus dzejniekus gan dzejā, gan atdzejā. Nozīmīgākie tulkojumi: Saadī Rožudārzs (1983), Snorres Sturlas dēla sarakstīts Gilves acumalds, Vecās Derības grāmatu Ījabs (abas 1997), mūsdienu turku dzejas izlase Baložu pilni pagalmi (1988, kopā ar P. Brūveri), Pulcētājs (2000), Korāna tulkojums (2011).

U. Bērziņš bijis Latvijas Bībeles biedrības Teksta komisijas loceklis, ir Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1992). Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), saņēmis Zinaīdas Lazdas balvu (1994), Baltijas Asamblejas balvu (1995) un Spīdolas balvu (2000). 2009. gadā atdzejā ieguvis Dzejas dienu balvu.

Latvijas Literatūras balvas 2011. ceremonijā īpaša balva kā nozīmīgam notikumam Latvijas rakstniecībā šogad tiks piešķirta Marianam Rižijam (Mārim Salējam) par darbu "Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika". Izdevējs LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts.

Anda Baklāne: "Māra Salēja pētījums par Ulda Bērziņu turpina ārkārtīgi apsveicamo sēriju Studia Humanitarica, kurā vērtīgas disertācijas pārtop par grāmatām un līdz ar to kļūst pieejamākas daudz plašākam lasītāju lokam. Disertācijas, kā zināms, mēdz būt visai sausa lasāmviela, jo nereti formāli skata kādas šauras tēmas specifiskus, sadomātus aspektus. Taču šī ilgi un rūpīgi rakstītā grāmata ir absolūti godīgs un pašaizliedzīgs mēģinājums saprast Bērziņa dzeju – gan izgaismojot tās rašanās vēsturisko kontekstu, gan ar arheologa rūpību atsedzot tās poētisko gramatiku. Bērziņa valodas pasaule ir ārkārtīgi kompleksa, daudzslāņaina – fascinējoša arī tad, ja prāts par saprasto var atskaitīties vien daļēji. Taču šī pasaule kļūst vēl interesantāka un sarežģītāka, kad noslēpumainiem vārdiem atrodas priekšmetiskas nozīmes un poētiski tēli iemanto konkrētus biogrāfiskus vaibstus. Iespējams, izcilu dzeju vienmēr var vienīgi pētīt, inventarizēt un mēģināt nosaukt vārdā – to nevar saprast –, un lasot visvairāk jādomā par to, ko vispār nozīmē "saprast". Salēja uzdevums ir bijis sevišķi grūts un atbildīgs, jo tas ir pirmais plašākais pētījums par spilgto latviešu dzejnieku."

Pauls Bankovskis: "Māris Salējs ir nopietns dzejnieks, un nopietnība pie latviešu dzejniekiem - ja vien tie nav, piemēram, pārstājuši dzert, nav nemaz tik bieži sastopama. Ar Uldim Bērziņam veltīto pētījumu viņš apliecina, ka ir arī nopietns pētnieks. Šādas nopietnības latviešu literatūrai veltītajā literatūrā nav daudz, un tas nepavisam nav lab. Bez nopietnas literatūras par literatūru nav iespējama arī nopietni ņemama literatūra."

Liāna Langa: "Literatūrzinātniskais pētījums par Ulda Bērziņa poēzijas Kosmu autoram prasījis fundamentālu iedziļināšanos un pamatīgu savas izglītības ieguldījumu daudzu gadu garumā. Rezultāts ir grāmata, kuru lasot, ikviens kļūst par ieguvēju, paplašinot savu izpratni ne vien par U. Bērziņa dzeju, bet arī par poēziju vispār. Tas pierāda akūtu nepieciešamību pēc turpmākiem pētījumiem par Latvijas laikmetīgo literatūru. Māris Salējs ir divi vienā – gan lielisks dzejnieks, gan izglītots teorētiķis un domātājs."

Ronalds Briedis: "Ar Uldi Bērziņu kā ar bitēm nekad neko nevar zināt. Dzejoļi, kuru valoda dūc kā milzīgs bišu spiets, ir suģestējuši un vienlaicīgi biedējuši ar vareno polifoniju daudzus pētniekus. Māris Salējs savā monogrāfijā paveicis šķietami neiespējamo, izsekojot sablīvētās valodas enerģijas materializācijai tās radīto dzīvības formu htoniskajā ņirboņā. Skurpuloza un pamatīga Bērziņa dzejas tēlu sistēmas dešifrācija, saistot to ar arhetipiskiem mītiskajā domāšanā sakņotiem priekšstatiem, izzīmē funkcionējošu kosmoloģisko modeli ar tam raksturīgām likumsakarībām. Tātad – apdzīvojamu pasauli, kuras iesākumā bija vārds."

Dzejnieks Marts Salējs dzimis 1971. gadā Rīgā, īstajā vārdā Marians Rižijs. Beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu, ieguvis mākslas maģistra grādu (1999). Beidzis Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti, ieguvis bibliotēkzinātnes un informācijas zinātnes maģistra grādu (2005). Šobrīd studē Latvijas Universitātes filoloģijas nodaļas doktorantūrā. No 2000. līdz 2006. gadam strādājis Latvijas Kultūras akadēmijas bibliotēkā. Kopš 2006. gada strādā LU LFMI literatūras teorijas nodaļā par asistentu. Kopš 1999. gada jaunās literatūras žurnāla "Luna" redaktors. Atdzejo no poļu valodas – K.I. Galčinska, J. Tuvima, J. Čehoviča un citu poļu modernistu un postmodernistu dzeju, kā arī mūsdienu ukraiņu, maķedoniešu un Latvijas jauno krievu autoru dzeju. Saņēmis Latvijas Kultūras ministrijas stipendiju (1998) un Annas Dagdas balvu (2001).

Latvijas Literatūras balvas 2011. ceremonijā īpaša balva kā nozīmīgam notikumam Latvijas rakstniecībā šogad tiks piešķirta Atim Klimovičam par grāmatu "Personiskā Latvija". Izdevējs "Dienas grāmata".

Anda Baklāne: "2011. g. rakstos 20. gs. vēstures tēma bijusi īpaši aktuāla – izdoti gan stāsti, gan romānu tulkojumi, gan autobiogrāfiskas atmiņu grāmatas un karavīru dienasgrāmatas. A. Klimoviča veidotais sarunu un dzīvesstāstu krājums "Personiskā Latvija" ir viens no nozīmīgakajiem pienesumiem šajā strāvojumā un spilgi ilustrē to, kas visiem šiem tekstiem kopīgs: centieni atklāt vēsturi, kāda tā bijusi, konkrētu cilvēku acīm skatoties. Pirmkārt, tā ir vēsture bez vispārinājumiem un noapaļošanas, jo realitāte nekad nav tik viennozīmīga kā vēsture, kas atrodama mācību grāmatās. Otrkārt, personiskās vēstures pētījumi sasaistās ar tendenci, kas pēdējos gados aktuāla arī vēstures zinātnē. Ja tradicionāli uzmanības centrā bijusi politika un starpvalstu attiecības, tad šobrīd arvien vairāk tiek pētīta sociālā un ikdienas dzīve, cilvēku attiecības, paradumi un materiālā kultūra. Tomēr "Personiskā Latvija" mums nav un nevar būt vienkārši aizraujošu vēsturisku dokumentu krājums – tā aizskar vēl kādu būtisku stīgu. Grāmata atgādina, ka tuvojas laiks, kad vairs nebūs neviena, kas varēs personiski pastāstīt par laiku, kad radās Latvija, un tāpēc – ir jāpaspēj pajautāt."

Guntis Berelis: "2011. g. rakstos 20. gs. vēstures tēma bijusi īpaši aktuāla – izdoti gan stāsti, gan romānu tulkojumi, gan autobiogrāfiskas atmiņu grāmatas un karavīru dienasgrāmatas. A. Klimoviča veidotais sarunu un dzīvesstāstu krājums "Personiskā Latvija" ir viens no nozīmīgakajiem pienesumiem šajā strāvojumā un spilgi ilustrē to, kas visiem šiem tekstiem kopīgs: centieni atklāt vēsturi, kāda tā bijusi, konkrētu cilvēku acīm skatoties. Pirmkārt, tā ir vēsture bez vispārinājumiem un noapaļošanas, jo realitāte nekad nav tik viennozīmīga kā vēsture, kas atrodama mācību grāmatās. Otrkārt, personiskās vēstures pētījumi sasaistās ar tendenci, kas pēdējos gados aktuāla arī vēstures zinātnē. Ja tradicionāli uzmanības centrā bijusi politika un starpvalstu attiecības, tad šobrīd arvien vairāk tiek pētīta sociālā un ikdienas dzīve, cilvēku attiecības, paradumi un materiālā kultūra. Tomēr "Personiskā Latvija" mums nav un nevar būt vienkārši aizraujošu vēsturisku dokumentu krājums – tā aizskar vēl kādu būtisku stīgu. Grāmata atgādina, ka tuvojas laiks, kad vairs nebūs neviena, kas varēs personiski pastāstīt par laiku, kad radās Latvija, un tāpēc – ir jāpaspēj pajautāt."

Dace Rukšāne: "Atis Klimovičs ir devis nenovērtējumu ieguldījumu latviešu vēsturiskās apziņas veidošanā, savācot vienkopus visdažādākās 20.gadsimta liecības un atspoguļujot tās savā pirmatnībā un autentiskumā – bez cenzīras, bez komentāriem, bez vērtējuma. Paša autora klātbūtne manāma vien retajos uzvedinošajos jautājumos un materiāla izvēlē – citādi Klimovičs ļauj mums pašiem izbrist 38 Latvijas cilvēku ceļus, paštiesas purvus un uztveres džungļus. Un tad nāk mūsu daļa salīdzināt tos ar saviem priekšstatiem, pieredzēm, maldiem un patiesībām. Šī grāmata maina cilvēku, maina latvieti mūsos un es ticu, ka tas jaunais būs vismaz par kripatiņu labāks, plašāk redzošs un citādību pieņemošāks. Īpašu papildus atzinību noteikti pelnījuši šīs grāmatas redaktori, kas sarūpējuši atsauces un izsmeļošu grāmatā minēto personu rādītāju."

Atis Klimovičs ir reportieris un publicists. Dienas speciālkorespondents - kopš deviņdesmito gadu sākuma Gruzijā pabijis aptuveni 20 reižu. Atis Klimovičs, kas plašākam lokam pazīstams kā pasaules "karsto punktu" reportieris, žurnāla "Rīgas Laiks" interviju autors, vairāku gadu garumā ir intervējis ļaudis, kas dzimuši aptuveni pirmās Latvijas Republikas rašanās laikā. Viņš tikās ar cilvēkiem, aicināja viņus izstāstīt savu personisko Latvijas vēsturi, savu vēsturi. Lielākā daļa cilvēku nav plaši zināmi, viņi ir veci, vientuļi un grāmatas iznākšanas brīdī ne viens vien jau aizgājis viņsaulē. Tomēr grāmata ir gaiša un dzīvi apliecinoša. Atis Klimovičs par grāmatu "Personiskā Latvija" pagājušajā gadā saņēma Eduarda Veidenbauma prēmiju.Grāmatas redaktore Inese Zandere ir 3 dzejas krājumu un 20 bērnu grāmatu autore, viena no žurnāla "Rīgas Laiks" dibinātājiem un redaktoriem, vada bērnu grāmatu izdevniecību "Liels un mazs", viņa raksta dokumentālo literatūru, libretus, lugas un scenārijus. I. Zandere saņēmusi vairākas literārās prēmijas, Triju Zvaigžņu ordeni.