Viens no ievērojamākajiem latviešu rakstniekiem Alberts Bels (1938) saņem Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu.
Romāni "Bezmiegs", "Izmeklētājs", "Būris", "Saknes", "Cilvēki laivās", "Uguns atspīdumi uz olu čaumalām" u.c., stāstu izlases "Spēles ar nažiem", "Es pats līdzenumā", "Sainis", vairākas filmas, kas uzņemtas pēc rakstnieka darbumotīviem, ir nozīmīga latviešu kultūras sastāvdaļa.
Guntars Godiņš: Kāda sajūta bija līdz 1971. gadam dzīvot kā Jānim Cīrulim un pēc tam kā Albertam Belam? Vai tā nav personības dalīšanās?
Alberts Bels: Man nav nekādu problēmu. Kā es dabūju to otro vārdu? Tas bija sen, kad Mirdza Ķempe uz kāda mana stāsta malas uzrakstīja piezīmi - "Baigi ellīgi labs stāstnieks". Akrostihā jeb pēc vārdu pirmajiem burtiem iznāk BELS. Kad sāka dzimt bērni, savus darbus gribēju parakstīt ar citu vārdu. Atcerējos Ķempes uzšņāpto piezīmi un sāku dzīvot kā Alberts Bels.
L.L: Kāda bija tava motivācija 20. gadsimta 60. gadu sākumā izvēlēties studijas Maskavas Cirka mākslas skolā? Mani tas ļoti interesē personisku iemeslu dēļ, jo arī es 5. klasē biju izlēmusi kļūt par klaunu un pat uzrakstīju vēstuli slavenajam klaunam Karandašam uz Maskavu. Varbūt tā bija iekšējā balss, kas tajos drūmajos laikos teica, ka tikai klauns visiem liek smieties un justies laimīgiem.
A.B.: Jaunībā vienmēr ir svarīgi piedzīvojumu meklējumi. Arī es tos meklēju. Izšķiršanās par Cirka skolu notika pati no sevis. Sākumā man nemaz tik vienkārši negāja. Aizsūtīju dokumentus, bet apzinājos, ka mana krievu valoda ir ļoti vāja. Sāku šaubīties, vai nolikšu iestājeksāmenus. Eksāmens bija arī krievu literatūrā. Tad no bibliotēkas paņēmu Tolstoja romānu "Karš un miers", Dostojevska "Idiotu" un Turgeņeva "Mednieka piezīmes" krievu valodā un trijos mēnešos izlasīju. Šo autoru darbus biju iepriekš lasījis latviski, tāpēc biju lietas kursā par saturu. Trijos mēnešos bez mācību grāmatām un vārdnīcām apguvu krievu valodu tādā līmenī, ka literatūras eksāmenu noliku uz pieci, eksaminētājs teica, ka man ir labas zināšanas, bet ārkārtīgi vecmodīga valoda.
G.G.: Romānos "Būris" un "Izmeklētājs" ir skaidri saskatāmas eksistenciālisma iezīmes. Vai tolaik apzināti iedziļinājies eksistenciālisma filozofijā? Lasīji Kamī, Sartra darbus? Padomju laikā uz sociālistiskā reālisma fona eksistenciālisms bija izaicinājums, vienlaikus arī dzīves būtība.
A.B.: Protams, Albēra Kamī darbi man toreiz bija zināmi. Taču bija arī tīri personiskais. Pēc romāna "Bezmiegs" aizliegšanas es apzinājos situāciju, sapratu, ka restes ir ļoti tuvu. Tā dzīve bija sava veida "būris". Līdzko iegāji intelektuālā telpā, tūlīt juti, ka tevi ierobežo, tu tiec saslēgts un tavs garīgais ķermenis tiek veidots kā tāds kvadrāts. Bet tīri fizioloģiski mēs taču dzīvojam ribu būrī, esam ieslēgti sevī un laukā netiekam līdz pat pēdējam elpas vilcienam.
L.L.: Šī grāmata sarakstīta totalitārisma apstākļos, bet būra metafora ir daudz universālāka. Būra jēdziens ir aktuāls arī šodien. Padomju laika termini tagad automātiski tiek nomainīti ar citiem, piemēram, "cenzūras" vietā saka "politkorekti", "padomju optimismu" aizstāj ar vārdu "pozitīvisms". Mēs joprojām atrodamies būrī. Vai no tā ir jel kāda izeja?
A.B.: Laikam budisti ir vistuvāk šai atbrīvošanās filozofijai, kas nozīmē darbu ar sevi, zināma līmeņa attiecību veidošanu ar sabiedrību un māku distancēties no tā, kas ved tevi būrī. Nepastāv konkrēta recepte. Cilvēks ir nolemts tādam apļa, tādam vāveres skrējienam.
G.G.: Izkļūšana, atbrīvošanās psiholoģiski ietver arī pakļautību un atkarību. Līdzīgi kā ar ticību. Visi lūdz un pielūdz Dievu, bet, ja viņš patiešām nāktu un parādītos, manuprāt, visi bailēs laistos lapās. Brīvība apmulsina. Par to rakstījis filozofs Ēriks Fromms savā darbā "Bēgšana no brīvības". Kā tev ar "būrību" te, Pārdaugavas dzīvoklī?
A.B.: Indieši uzskatīja, ka cilvēka mūžs sastāv no trim dzīvēm: pirmā ir mācekļa dzīve, otrā - ģimenes dzīve, un trešā ir dzīve bez ierastām saiknēm ar sabiedrību. Es patlaban atrodos trešajā posmā, lai gan man ir cieša saite ar maniem bērniem un mazbērniem. Vienreiz gadā aizeju uz Rakstnieku savienību un samaksāju biedra naudu. Tomēr patlaban esmu trešajā dzīves posmā.
G.G.: Kad no Maskavas ieradies Rīgā uz Radošo savienību plēnumu, ar teicienu "Tagad, kad drošākais satiksmes līdzeklis ir tanks, es tomēr riskēju iesēsties lidmašīnā, lai atlidotu uz Rīgu" tu sacēli veselu vētru valstsvīru ūdensglāzēs.
A.B.: Šo teicienu daudzi atceras, bet aizmirst, ka tas notika atklātā Radošo savienību plēnumā, kur tika runāts par cenzūru. Tā bija pirmā reize visā Padomju Savienības vēsturē, kad par cenzūru sprieda nevis šaurā lokā, koridorā vai virtuvē, bet plaši un atklāti. Pēc uzstāšanās plēnumā sākās nepatikšanu ķēde, un galu galā man aizliedza aizstāvēt diplomdarbu. Toreiz mācījos Maskavas Augstākajos scenāristu kursos. Diplomdarbs bija gatavs un jau atzinīgi novērtēts, tomēr aizstāvēt neļāva, pēkšņi bija kļuvis nekvalitatīvs. Viens no mūsu kursa studentiem strādāja politbirojā pie Brežņeva par palīgu. Kad atgriezos Maskavā, mani tūlīt sāka izprašņāt, kas Rīgā noticis? Atskaite par manu uzstāšanos jau bija nolikta Brežņevam uz galda. Es savā runā biju aizskāris Pelši, un tas tika uzskatīts par huligānismu no manas puses. Ziņojums par plēnumu bija atceļojis līdz Maskavai. Bez aizlieguma aizstāvēt diplomdarbu viņi vēl gribēja mani izmest no kopmītnēm. Pateicoties dažiem kolēģiem no Latvijas, kas aizlika labu vārdu par mani, kopmītnēs tomēr paliku un tur nodzīvoju vēl trīs mēnešus, bet tik un tā pie diploma netiku.
L.L.: Tajā laikā tik krasi nostāties pret totalitāro varu - tur nu vajadzēja lielu dūšu. Vai nožēloji, ka esi to pateicis?
A.B.: Nē. Paraksturošu situāciju. Līdz 1956. gadam Latvijā bija nežēlīga okupācija ar cilvēku šaušanu, izsūtīšanu, bet pēc 1956. gada, izmantojot šodienas terminoloģiju, situāciju varēja raksturot kā "maigu okupāciju". Arī vēlākos gados šīs "maigās okupācijas" izpausmes lielā mērā turpinājās. Pēc Brežņeva nāves nāca Andropovs, Čerņenko... Cilvēkā bija iezagusies ilūzija, ka ar tiem, kas ir pie varas, iespējams dialogs. Arī man bija šāda ilūzija. Tolaik saskatīju kaut nelielu, tomēr zināmu progresu.
L.L.: Uz ārzemēm tevi laida?
A.B.: Tikai uz draudzīgajām demokrātiskajām republikām un Somiju. Interesanti, ka 1976. gadā Helsinkos iznāca mans romāns "Būris" somu valodā.
G.G.: Zinu, ka to no igauņu valodas izdevuma tulkoja Marti Rauhala.
A.B.: Jā, viņš tulkoja no igauņu valodas - no Itas Saksas tulkojuma. Tas bija labs izdevums, liela izdevniecība. Uz grāmatas atvēršanas svētkiem viņi man bija sūtījuši ielūgumu, kas, protams, pie manis nenonāca, taču nonāca pie kungiem "stūra mājā". Viņi savukārt to pārsūtīja uz Draudzības biedrību. Kādu dienu no turienes man zvana un saka, ka man Somijā iznāk grāmata un ka es varu braukt uz Helsinkiem kopā ar delegāciju no Latvijas. Aizbraucu arī. Atceros, ka grāmatas atvēršanas svētki notika lielā universālveikalā. Somi pirka grāmatu un stāvēja garā rindā pēc autogrāfa. Nevienu jautājumu man neviens neuzdeva, nebija arī nekādu interviju. Skaidrs, ka nedrīkstēja. Bet somi ļoti sirsnīgi un draudzīgi mani uzņēma. Taču pēc tam es vairs nekur netiku. Dažreiz centos nokārtot vīzu, bet vienmēr trūka kāda dokumenta vai tie pazuda. Vienkārši nelaida.
G.G.: Par tavu romānu "Būris" Somijā esmu daudz labu atsauksmju dzirdējis. Varbūt tas bija iegansts, kāpēc Somijā iznāca arī tavs romāns "Cilvēki laivās" Evas Gotbergas-Talves tulkojumā, jau no latviešu valodas. Par šo romānu arī esmu dzirdējis ļoti atzinīgus vārdus.
A.B.: Somi ir gudra tauta.
G.G.: Romānā "Būris" un arī "Izmeklētājā" ieskanas kriminālromānam raksturīgi motīvi. Pat "Saknēs" notiek tiesas process pret malumedniekiem. Vai neesi vēlējies uzrakstīt īstu krimiķi?
A.B.: Man patīk amerikāņu kriminālromānu rakstnieks Reimonds Čandlers. Viņš ir viens no labākajiem kriminālromānu autoriem, rakstījis par dzīvi Kalifornijā pagājušā gadsimta 30. un 40. gados. Viņa darbos ir fantastisks cilvēka psiholoģijas apraksts, tiek ieskicētas arī sociālās ainas. Rakstniecība atgādina augkopību. Dārznieks kopj kādu augu sugu, pēta, kā tā attīstās, mainās. Līdzīgi būtu jārīkojas arī rakstniekam. Atceros, ka savā laikā interesējos par īso stāstu. Bija savāktas ne tikai latviešu autoru stāstu grāmatas, bet arī neskaitāmi ārzemju rakstnieku krājumi, pat Jaunzēlandes autoru stāstu izlase. Es nopietni gatavojos rakstnieka darbam. Toreizējā konsultante Mirdza Ķempe teica, ka ir jāstudē vismaz astoņi gadi, lai varētu uzrakstīt vienu labu stāstu. Tad nu es arī tā darīju. Atgriežoties pie literāro žanru tēmas, gribu teikt, ka svarīgs nav tikai labs kriminālromāns, bet arī tās grāmatas, ko es dēvēju par patvēruma literatūru. Piemēram, Tolkīns ir viens no spožākajiem patvēruma romānu autoriem. Lasot Tolkīnu vai citu rakstnieku līdzīgus darbus, cilvēks var paglābties, paslēpties no šī apokaliptiskā skrējiena, arī no kosmiskajām briesmām, meteorītiem, kas var sadragāt Zemi. Uz šī fona cilvēks lasa grāmatas, piemēram, par hobitiem, un psiholoģiski atbrīvojas no šausmām, cilvēks iegūst patvērumu.
L.L.: Vai tu uzskati, ka arī pie mums jābūt šādam literatūras žanram?
A.B.: Bez šaubām. Pats lasīšanas process veido cilvēka domāšanu un viņa vārdu krājumu. Tas, kurš nelasa grāmatas, nespēj izteikt savas domas. Lasīšana cilvēkam ļauj būt gudrākam, turklāt literatūra, ar kuru var attīstīt fantāziju, aiziet paralēlajā dimensijā - cilvēku gatavo kaut kam, kad viņš jau būs miris.
L.L.: Vai tu atceries, kura bija tava iedvesmas grāmata, kas lika saprast, ka kļūsi par rakstnieku, grāmata, kas noteica tavu likteni?
A.B.: (Pieceļas, pieiet pie grāmatplaukta un atnes kādu grāmatu.) Kad es no Maskavas studijām atgriezos Latvijā, biju kādu draņķi ieēdis, saindējos un nonācu infekcijas slimnīcā. Tur ārā netiec, karantīna. Slimnīcas lasītavā paņēmu Konstantīna Paustovska grāmatu "Zelta roze", kur izklāstīti padomi rakstniekam. Nedomājiet, es to neesmu nospēris, tā ir manējā! Es to slimnīcā izlasīju un sapratu, ka caur literatūru var izteikties, var pateikt ļoti daudz. Tūlīt pēc tam uzrakstīju savu pirmo stāstu. Kad bija gatavi kādi 20, aizgāju uz izdevniecību un teicu, ka vēlos tos izdot. Par mani pasmējās un paziņoja, ka konsultants izlasīs, tad jau redzēs, tik vienkārši tās lietiņas nenotiek. Par laimi, konsultante bija Mirdza Ķempe. Mirdza bija personība, kas dzīvoja it kā trijās dimensijās. Viņa bija Tautas rakstniece ar visām nodevām tā laika varai, otra Ķempe bija īsta dzejniece ar mīlestības dzejoļiem, bet trešā - ārkārtīgi gudra sieviete, kas pārzināja pasaules kultūru, angļu un franču valodu, Indijas filozofiju, reliģiju. Es ar viņu tikos tajā trešajā telpā. Un man tas bija ļoti svarīgi. Ķempe ieteica, kādas grāmatas lasīt. Es paklausīju un gāju uz bibliotēku, lasīju un lasīju Kantu, Hēgeli, Nīči...
L.L.: Kā tad bija ar publicēšanos?
A.B.: Visādi bija. Dažus stāstus publicēja, cits negāja cauri. Dažkārt biju vairākas reizes pārstrādājis. Kad man šķita, ka ir gatavs, aiznesu Ēvaldam Vilkam uz "Zvaigzni". Vilks izlasīja un teica: "Albert, es šādu stāstu varu pusstundā uzrakstīt ar kreiso kāju!" Sadusmojos, paņēmu atpakaļ, devos mājās, sadabūju visus melnrakstus, uzmetumus, labojumus. Patiešām biju pamatīgi strādājis. Ar visām piezīmēm sanāca kopā kādas simt lappuses, vesels žūksnis. To visu aiznesu Ēvaldam un teicu: "Paskaties, kā es rakstu ar kreiso kāju!" Pagāja divas dienas, Vilks man piezvana un paziņo: "Mēs drukājam!" Es viņam dusmīgi atcirtu: "Tu mainīji savu viedokli?" Viņš neatbildēja.
G.G.: Darbs ar vārdu, frāzi, kompozīciju un stilu ir jūtams visos tavos darbos. "Saucēja balsī" ir pat nodaļa "Karlsona apcere par vārdiem", kas atgādina dzejprozu. Teksts ir poētisks, ritmisks, ar daudzām vārdu spēlēm.
A.B.: Valoda ir literārā darba galvenais elements un pamats. Man patīk, kā Uldis Bērziņš ķēmojas ar valodu, priecājos par Lediņa un Boiko darbu "Zun", arī Jānis Steiks ir interesants. Šādos darbos var atrast visādus valodiskus košumus un āķus. "Saucēja balsī" arī es mazliet paspēlējos ar valodu. Bet principā šis romāns bija antitotalitārs. Sākumā gāja smagi ar publicēšanu, domāju, ka aizliegs. Pēc romāna iznākšanas mani izsauca uz Partijas vēstures institūtu un nolamāja, ka esmu diskriminējis un degradējis vēsturi. Es biju diezgan bezkaunīgs. Teicu, ka viņiem ir cita izglītība, bet man ir tautas skola, turklāt mans darbs ir izdots ļoti lielā metienā, bet viņu darbus neviens nelasa.
L.L.: Aizrautīgi pārlasīju tavus beidzamos darbus. Protams, tur ir jūtams tavs ierastais stils, bet vienlaikus arī ļoti konkrēts saturs. Šajos darbos tu paredzi, kas Latvijā notiks vairākus gadus uz priekšu. Romānā "Uguns atspīdumi uz olu čaumalām", kas iznāca vēl ilgi pirms mūsu ekonomiskās krīzes, tu paredzēji, ka būs miljoniem bezdarbnieku, kuriem piemaksās par to, ka viņi nestrādā, un ka darbs būs privilēģija un strādāt varēs tikai izredzētie.
A.B.: Paldies par taviem atzinīgajiem vārdiem, kritiķi gan par beidzamajiem romāniem mani stipri kritizēja. Iespējams, viņi nesaprata, ka triloģija jālasa pēc kārtas, nevis kā trīs atsevišķi darbi. Es šajos romānos izmantoju kolāžas stilu, arī tagad tik populāro bloga rakstīšanas manieri, kad cilvēks anonīmi izsaka savu viedokli.
L.L.: Tur ir arī īsziņu princips, fragmentārisms. Bet tas ir veids, kā precīzi raksturot mūsu laika stilu. Caur saviem varoņiem tu pateici to, ko mēs pašlaik piedzīvojam.
A. B.: Varbūt kritiķi šajos romānos vēlējās saskatīt pabeigtību, klasisku variantu, kādam romānam jābūt. Tomēr daudziem cilvēkiem patika. Visvairāk mani iepriecināja kāds vīrietis no Bolderājas, kurš piezvanīja un teica: "Bela kungs, kurš gan jums izstāstījis manu dzīvi?"
L.L.: Kā redzams, tev ir gaišreģa spējas. Tāpēc gribu pajautāt, kāda ir tava prognoze nākamajiem divdesmit gadiem?
A.B.: Mums jāturas pie galvenā uzstādījuma, ka Latvijā dzīvo latviešu tauta un tai draudzīgas minoritātes. Ar tām es domāju divas senās tautas - lībiešus un romus, pārējie ir cittautieši un to kopienas, kas ir mazāk vai vairāk draudzīgas mums. Viss kopā veido sabiedrību, bet tā nav tauta. Latviešu tauta veidojusies tūkstošiem gadu ilgā laika posmā. Padomju laikā tika taisīts padomju cilvēks, kaut kas neiedomājams, absurds. Bet tagad redzu, ka Latvijā tiek pielietots tas pats padomju tautas veidošanas princips. Daudzi saka nevis "latviešu", bet "Latvijas tauta". Nevajadzētu forsēt ar šo jautājumu, uz karstām pēdām integrēt cittautiešus. Es domāju, ka krievs Latvijas teritorijā tomēr labāk gribētu palikt krievs un baltkrievs gribētu būt baltkrievs. Tas taču netraucētu Latvijai būt stiprai. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā tā arī bija. Nedrīkst cilvēkam uzmākties un teikt - tu darīsi tā un tā. Tas satrauc, viņi nesaprot, kas notiks. Mēs ikdienā dzirdam, cik daudziem augsti stāvošiem latviešu politiķiem ir problēmas izrunāt jēdzienu "latviešu tauta", viņi mokās un šķobās, sakot "Latvijas ļaudis", "Latvijas iedzīvotāji" vai vēl trakāk - "Latvijas cilvēki".
G.G.: Vai drīzumā varam gaidīt tavu jauno romānu?
A.B.: Melnrakstā ir viens manuskripts, pie kura vēl daudz jāstrādā. To nevarētu saukt par tīro literatūru. Drīzāk tā ir dzīves grāmata, tāds biogrāfisks darbs. Bet patlaban esmu iestrēdzis, gribu mainīt formu, lai nebūtu garlaicīgi lasīt. Vēl jāstrādā.
Intervija pilnā apjomā publicēta žurnāla "Latvju Teksti" 2013. gada 2. numurā.
