Rūgts. Etiķis nofiltrēts. Saruna ar dzejnieci Ivetu Ratinīku  (46)

Dace Rukšāne: Šogad iznāca tavs pirmais dzejas krājums "Rūgts".

Iveta Ratinīka: Dzejot sāku jau skolas laikos - Rēzeknē. Lai atļautos izdot grāmatu, man bija jānogalina sevī kritiķis. Un tajā brīdī, kad man šķita, ka esmu kaut cik pāraugusi pašdarbnieku līmeni, sāka gribēties paklusēt par citiem, lai varētu atļauties pati pateikt to, kas man svarīgs.

Kāda tev ir izglītība?

Filoloģiski pedagoģiska, dāsnajos laikos tiku Rēzeknē pie diviem diplomiem vienlaikus. Tāpat jau es pelnu maizīti ar valodu un literatūru, un man ir iespēja katru dienu skolā redzēt – vai nu mēs uzražojam vai ne paaudzi, kas lasīs grāmatas.

Tev izdodas to uzražot?

Es nezinu. Pēdējā laikā es vairāk nodarbojos ar pedagoģiju un inovācijām – katru piektdienu strādāju par dzejnieku, braukāju pa visu Latviju, runādama par dzeju ar bērniem. Tas sākās tā kā joks, bet tad mani atbalstīja pedagoģijas inovāciju konkursā, protams, tikai morāli. Nesaņemu nekādu milzu prēmiju, bet sava prieka pēc braukāju apkārt – piemēram, par lekciju Saulkrastos man uzdāvināja žāvētu vistu. Tas pasākums balstās vairāk uz humoru, nevis uz kaut ko ļoti reālu un racionālu.

Tavi audzēkņi lasa?

Man ir paveicies – valsts ģimnāziju kontingents (Iveta strādā Āgenskalna Valsts ģimnāzijā – D.R.) ir, ja ne vienmēr cītīgi lasošs, tad vismaz tekstu saprotošs. Man ir daži bērni, kas noteikti ir gudrāki par mani, un es par to priecājos. Man ļoti patīk strādāt ar zinātniski pētnieciskajiem darbiem. Tur pētām dzejniekus, dažādas viņu īpatnības un dīvainības.

Pati arī kaut ko jaunu no tā visa uzzini?

Nu jā, jo, ja kāds bērns ir ar kaut ko ļoti aizrāvies, tad viņš urbj. Mēs, piemēram, šobrīd ar absolūti izcilu meitēnu pētām Brodska un Arvja Vigula paralēles - līdz tādām niansēm, ka Viguls pats būtu pārsteigts.

Viguls zina?

Domāju, ka viņš nezina, ka esam viņu tā izpētījuši. Starp citu, ir izveidojies ļoti interesants teksts.

Kas tevī ir vairāk: dzejnieks, pētnieks, skolotājs?

Slinķis! Es vienkārši eju mazākās pretestības ceļu. Man patīk dzīvi uztvert tā eklektiskāk – mazliet to padarīt, mazliet ko citu. Un, ja es skolā strādāju jau ceturto gadu, tad to jau var uztvert kā aizsēdēšanos. Parasti ilgāk par pāris gadiem es vienā vietā nenostrādāju.

Kur tu strādāji pirms skolas?

Visur kur. Visstilīgākais periods bija darbs reklāmā – tu visu dienu neko nedari, un tad reizi nedēļā tev galvā iešaujās laba ideja un tev par to samaksā. Tas ir ļoti skaisti. Agrāk jau varēja varēja arī no recenzijām izdzīvot.

Tad jau bija, kur tās publicēt, ne?

Ja mēnesī gadījās nopublicēt kādas četras normālas recenzijas dažādos izdevumos, tad tas jau nozīmēja, ka naudiņas pietika. Publicējos "Kultūras Forumā", man bija tāda gandrīz sleja "Neatkarīgajā", rakstīju "Karogam". Tad ar to varēja dzīvot, tagad tikai ar literatūru nedzīvo neviens, visi kaut kur mētājas apkārt.

Nu, daži varbūt vēl var...

Beidz, neviens vairs nedzīvo tikai ar lieratūru, pat Kārlis Vērdiņš dara ko citu, neņemot vērā to, ka viņam ir milzīgas literārā darba spējas. Mana skola ir mazsāpīga alternatīva. Protams, tur arī ir rutīna un bezgalīgi papīri, bet ir vismaz dzīvi cilvēki apkārt, nevis kaut kāds pārkaltis kantoris. Es nevarētu strādāt institūtā – sēdēt starp smakojošiem foliantiem, tāds dzīves veids man būtu stipri par mierīgu.

Ārpus dzejas es tevi iepazinu kā kareivīgu meiteni ar milzīgu putnu būrīša tetovējumu uz muguras. Meiteni, kas pa dzīvi iet droši un smiedamās. Bet tava dzeja ir tik trakoti maiga, poētiska. Man tā pagaidām neštimmē kopā ar tavu tēlu un raksturu.

Ai, visi mani radinieki un paziņas, lasot grāmatu, raud – viņi to izlasa bez jebkāda pastarpinājuma no cilvēka. Liela nozīme ir tam, ko mēs ar Kārli Vērdiņu izmetām laukā - spriganais un etiķainais tika paturēts nostāk, lai teksts nesanāk par daudz autobiogrāfisks. Daudzi brīnās un saka, ka es šajā dzejā dzejā īstenībā esmu godīgāka nekā dzīvē un mana dabiskā epatāža ir nedaudz maskēta.

Bet šā vai tā - tava dzeja ir sievišķīga, nenoliegsi.

Nu jā, sievišķīga jā, bet mani nokaitināja vienīgā esošā recenzija par šo grāmatu. Ja pusi no recenzijas teksta veido feminisma teoriju vispārīgi atgremojumi! Es esmu ironiska, nevis karojoša feministe!

Vai dzeja vispār var nebūt autobiogrāfiska?

Var! Nu, paskaties, veseli gadsimti rakstīja par dabas ainavām, govīm, puķītēm. Piemēram, Kornēlija Apšukrūma. Kā viens cilvēks var būt tik ilgi autobigrāfisks un vēl tādā apjomā? Man tagad ir otrās grāmatas problēma – kā uzrakstīt tekstu, kas nav tikai atobiogrāfija. Un tas ir traki. Tu saproti, ka vienā brīdi kļūsti garlaicīgs pats sev, kur nu vēl citiem.

Tu zini, kas tev būs nākamais darbs literatūrā?

Es domāju – pavārgrāmata. Nopietni. Man šobrīd lien ārā nerealizētā mājsaimniece ar kulinārajām fantāzijām. Manuprāt, tas varētu būt pētījums par dzejnieka un viņa ēdmaņas semiotiskajām paralēlēm. Nu labi, tas skan galīgi dīvaini, bet ir dzejnieks Salējs, kas būtībā raksta ekoloģiski un pavasarī ēd nātres. Vērdiņš un viņa klasiskās biezpienmaizes. Ļoti daudziem autoriem ir neapzināta dzīves stila saistība ar to, ko viņi raksta, kā dzīvo, ko ēd.

Kāds būs nosaukums?

Es braucu uz vienu kultūrizglītojošu pasākumu Valkā, kad vilciena mikrofonā aizkapa balsī atskanēja "Nākamā pietura – Saule". Es ievilku elpu un sapratu, ka grāmatu nekādi labāk nemaz nevar nosaukt. Tas var būt nosaukums jebkuram darbam.

Vai tu dzīvo kā dzejnieks?

Vairāk kā vecmeita vai vecpuisis - tādu nekārtības līmeni kāds pašreiz savās mājās es jau nez cik gadus nespēju atcerēties. Es dzīvoju ar kaķi un orhidejām ļoti harmoniskā haosā. Man nav rakstāmgalda, bet ir rakstāmgulta. Agrāk, kamēr vēl nāca ciemiņi, bija iemesls kārtot māju. Tagad pie manis neviens nenāk, un tāpēc var nekārtot un nepucēt.

Tev ir tie blociņi somiņā, kur pierakstīt pēkšņās domas?

Man tādus katru gadu sadāvina, un es pati sapērkos - smalkus, dārgus un smukus blociņus, bet man kaut kā nerakstās viņos. Es pat varu uz priekšmetu maliņām rakstīt, bet blociņi paliek tukši. Jo man šķiet, ka tad uzreiz jāsistematizē – jādomā, vai šis teksts iederēsies skaistā blociņā vai nē. Sāk darboties pašcenzūra. Es draugiem.lv dienasgrāmatā dažkārt dzejoļus pa tiešo rakstu, un tur izdodas pat labāk. Man vajag komentārus, tūlītēju saikni.

No sliktiem komentāriem nav bail?

Manuprāt, vienīgais, ko es dzīvē zinu patiešām labi, ir dzejas teorija, un to ir diezgan grūti aizmirst. Tas arī ļauj saglabāt objektivitāti pašam pret sevi. Es nezinu, kāpēc "Rūgts" tā arī neradīja rezonanses efektu kritikā un komentāros – ne pozitīvu, ne negatīvu. Neviens acīs neko nesaka, visi klusē.

Vai tomēr nav tā, ka mums pašreiz vienkārši nav vietas, kur kritikai notikt? Nav taču teju nekādas kultūras periodikas. Viss nosprādzināts.

Protams! Labi vēl, ka tagad ir atdzīvojies Satori.lv. Reizi mēnesī es eju pie Hertas uz "Bronhītu" (kultūras raidījums "Bronhīts" radio NABA sestdienas rītos – D.R.) izlamāties par visu pēc kārtas. Par visu, kas man nepatīk, arī par to, kas ir citu sarakstīts.

Tu seko līdzi visai latviešu jaunākajai literatūrai?

Cenšos. Prozu gan pati pērku reti un tikai tad, ja man ir aizdomas, ka man tas varētu ļoti patikt, jo pilnīgi visu nopirkt es finansiāli nevaru atļauties. Dzeju gan - joprojām blāķiem. Man pie sienas ir vesels grafomānijas skapis.

Vai tad dzeju izdod blāķiem???

Daudz kas iznāk tik perifērās vietās un kontekstos, ka pat neparādās grāmatu veikalos. Piemēram, piektdienās es aizbraucu mācīt bērniem un prasu, vai viņi ir par mani kaut ko dzirdējuši. Viņi godīgi atbild, ka nav. Ja tu neesi kādu nogalinājis vai ar kādu pārgulējis, izdarījis kādas citas globālas blēņas, nepārstāvi kādu seksuālo minoritāti, neesi narkomāns – katrā gadījumā ar savu dzīves stāstu neesi izveidojis kaut kādu ažiotāžu – tu savā perifērijā vari rakstīt, cik labi tu gribi, tu tāpat nevarēsi atrast sevi grāmatu veikala plauktos. Es jau, protams, gribētu izdarīt ko tādu, kas visus ieinteresētu, bet kas tad ir tāds, kas vēl varētu visus pārsteigt? Vienubrīd ironizēju, ka iešu politikā – stāties Saskaņas Centrā. Visi man gaužām nopietni prasīja – kāpēc? Es atbildēju: iedomājieties, cik veiksmīgs komercpasākums! Latviešu valodas skolotāja, dzejniece un SC biedre! Pilnīgi noteikti es tagad sēdētu Saeimā vai kādā citā ne mazāk jautrā iestādē. Ai, bet laikam cilvēkiem ir nepieņemama tā mana nemitīgā ironizēšana par daudzām svētajām lietām.

Negribi nozagt Brīvības pieminekli?

Nē, ar tādiem postmoderniem gājieniem vai zaimošanu es negribētu kļūt ievērojama. Es tiešām nezinu, ko lai tādu izdara, lai varētu dzīvi padarīt citādi paliekošu.

Kāpēc tev pēkšņi sagribējies būt paliekošai?

Pasaulē noslēgtākā vide ir skola, tur mainās tikai bērni – skolotāji sēž 30 gadus vienā kabinetā, neizlienot ārā. Laikam 33 ir tāds vecums, kad tu saproti - Jesus Christ birthday party!!! Un tagad, lūdzu, paironizējam par to, kāpēc tieši tādā vecumā jāizdod pirmo grāmatu! Jo tas ir vecums, kad tu vairs nekaunies par savām dīvainībām – jā, būt par dzejnieku šajā sabiedrībā ir dīvainība. Ja tā padomā racionāli, nekāda nauda par to nenāk, labākajā gadījumā esi "pa nullēm". Ak, priecājies jaunais autor, ja tevi izdod un ļauj tev pašam par to nepiemaksāt!

Tu tagad jau kaut ko jaunu raksti?

Jā, bet tas būs ilgi, jo es lēni rakstu. Man tagad nav iekšājas nepieciešamības bliezt fiksi, fiksi. Es mierīgi, ja? Es nebūšu tā, kurai būs sarakstītas pāri par 30 grāmatām, jo dzeja ir stipri jāmīl un vairāk jāmīlējās, lai būtu tik daudz par ko rakstīt. Bet man ir vientuļnieka dzīvesveids – nav īsti, par ko rakstīt.

Dzeja var tapt tikai mīlestībā?

Nē, manuprāt, dzeja var tapt, atmīloties nost.