Andris Nelsons Bostonas Simfoniskajam orķestrim atgriezis enerģiju, vērtē eksperts
Foto: Reuters/Scanpix

Pasaulslavenais Bostonas Simfoniskā orķestra sastāvs jau gadu desmitiem tiek uzskatīts par mūzikas spēles perfekcionistiem. Tas savulaik pat dēvēts par "pārtrenētu" un tik "nolaizītu", ka zūd tā izpildījuma mākslinieciskā vērtība, taču kopš septembrī orķestri sācis vadīt latviešu diriģents Andris Nelsons, tajā atkal jūtama enerģija, vērtē "New Yorker" apskatnieks Aleks Ross.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Viņš norāda, ka spēcīgs vadītājs orķestrim pietrūcis jau kopš 1949. gada. Līdz ar trīsdesmit sešus gadus vecā latviešu diriģenta ierašanos ir cerība, ka tāds ir atrasts. Viņš ir milzīgas enerģijas avots un jau panācis, ka orķestris spēlē kā no jauna pamodies, pēc pirmajiem redzētajiem koncertiem secina Ross.

Tomēr, viņaprāt, diriģents vēl nav atklājis savu plašāko vīziju, kas sniegtos tālāk par romantisma laika un agrīnā mūsdienu repertuāra ugunīgu izpildi. Turklāt bostoniešus bažīgus dara Berlīnes Filharmonijas vēlme Nelsonu aicināt kļūt par mūzikas direktoru. Lai gan šo iemeslu dēļ Nelsonu varētu uzskatīt par kārtējo orķestra problēmu, salīdzinot ar citām, kas tam ir bijušas, šī ir burvīga, uzskata "New Yorker" apskatnieks.

"(..) Nelsons kāpj uz diriģenta pults gluži kā zēns, kurš orķestri saņēmis dzimšanas dienā. Kā bijušais austrumu cīņu skolnieks viņš žestikulē, pilnībā pārkāpjot visas mācību grāmatu gudrības žestus pēc iespējas minimalizēt. Vienlaikus Nelsona žestiem ir arī praktisks mērķis – tie ielaužas to orķestra dalībnieku perifērajā redzē, kuru acis ir piekaltas notīm," raksta Ross.

Mūzikas eksperts secina, ka Nelsona vadībā orķestra izpildītie gabali ne tikai skan skaļi, bet spēj radīt sajūtu, ka mūzika nedārd ausīs, bet pilnībā apvijas ap klausītāju. Viņš mūziku spēj pārvērst "dinamiskā, mainīgā vielā".

Rakstā, kas analizē Nelsona parādīšanos Bostonas Simfoniskā orķestra vadītāja amatā, tiek norādīts arī uz vairākiem mīnusiem, taču apskatnieks cerīgi tos skaidro ar orķestra un diriģenta saspēles jautājumiem, kas atrisināsies laika gaitā.

"Galvenais, ko orķestris sagaida no dāsni apdāvinātā, joprojām nobriestošā diriģenta, ir nedalīta uzmanība. Tikmēr daudzas Eiropā bāzēts institūcijas, piemēram, Lucernas festivāls vēlas viņu vismaz uz brīdi piesaistīt arī sev," raksta Ross. Tomēr Bostonas orķestris darbojas pēc pilna gada plāna, vasarās sniedzot sešus koncertus.

Fakts, ka diriģenti ceļo un strādā ar dažādiem orķestriem, viņus padarījis līdzīgus skrienošiem biznesa ceļotājiem, kuru prātus vienmēr aizņem jau nākamie plāni. Ross izsaka cerību un ieteikumu, ka diriģentiem vajadzētu spert vēsturisku soli un palikt mājās ar tiem orķestriem, kas smagi strādā, lai pilnībā piepildītu viņu vīzijas.

Tags

Andris Nelsons Mūzika
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form