Katram no mums ir kāds nepiepildītais sapnis par kādu mūziķi vai grupu, ko kaut reizi dzīvē gribētos redzēt un sajust paša maņām. Jau pirms pāris gadiem biju skaļi izteikusi vēlmi kādreiz dzīvajā dzirdēt un redzēt ''Coldplay'' uzstāšanos, un te nu jāpiekrīt teicienam par vēlmēm, ko mēdzam skaļi izpaust, un lielākoties tās tiešām piepildās.
Tagad, kad koncerts jau aiz muguras un iespaidi gūti, padalīšos piedzīvotajā, lai saprastu, ar ko tad pasaules slavenā grupa pārsteidza vai šokēja, kādu šovu piedāvāja un kādu pēcgaršu atstāja sniegums.
Šis ir pieredzes stāsts, kurā noteikti netrūkst sajūsmas, droši vien pārāk saldas un banālas, par "Coldplay" koncertturnejas "A Head Full of Dreams" sniegumu Berlīnē, kas notika Olimpiskajā stadionā. Te uzreiz jāsaka, ka neesmu īsta mūzikas kritiķe un nemaz necentīšos šādu titulu iegūt, taču vienkāršā klausītāja viedoklis par pasaulē slavenu popmūzikas grupu arī var būt interesants, ne tā?
Glāžu īre un divi iesildošie mākslinieki
Pirmais pozitīvais iespaids vēl pirms paša koncerta bija par glāzēm, kas šeit katram dzēriena pircējam bija jāizīrē par diviem eiro. Pasūti dzērienu, saņem to glītā plastmasas glāzītē, kas neieplīst un nav ar kājām saplacināma, pēc tam atdod atpakaļ, saņem naudiņu, un nav jāstaigā pa plastmasas glāžu gružiem. Sīkums, bet patīkami. Cerams, arī pie mums kas tāds būs novērojams.
Kad iesildošais dzēriens sarūpēts, pirmos sanākušos klausītājus, kas jau krietni pirms koncerta sākuma bija pāris tūkstoši, priecēja divi iesildošie mākslinieki – spriganā Alessia Kara (Alessia Cara) un šarmantā Lianne Lahavasa (Lianne La Havas). Labi, pie iesildošajiem māksliniekiem pūlis vēl nelēkāja, tomēr mūzika pietiekami sagatavoja izslāpumu pēc ''Coldplay''. Kopumā jauki, tomēr vēlme pēc galvenajiem māksliniekiem bija lielāka, lai tā līdz galam izbaudītu un tagad vispār atcerētos to, kas pirms tam skanēja.
To, ka stadionā sapulcējušies enerģiski un dzīvespriecīgi cilvēki, apstiprināja fakts, kā visi klātesošie kopīgi veidoja skatītāju vilni pa visu stadionu, un ticiet vai nē, to panāca viens vienīgs vīrietis, kurš sākumā uzkurināja mūsu sektoru, un tad jau viss notika pats no sevis. Daži skaļi, pūļa veidoti viļņi, un publika bija gatava vakara vaininieku sagaidīšanai.
Mirguļojošas aproces, dziedāšana pūļa vidū un piemiņas brīdis
Koncerts iesākās ar interesantiem sižetiem ekrānos, kur atrādīja turnejas karti, kur jau būts un kas vēl priekšā, izpelnoties skaļas ovācijas pie Berlīnes pieturpunkta, bet īpašu sirsnību radīja nofilmētie video klipi ar fanu emocionālajiem uzsaukumiem, piesakot grupas uzstāšanos.
Skaļu ovāciju pavadībā sākās grupas sniegums, kā jau to paredzēju, ar albuma tituldziesmu ''A Head full of Dreams''. Jau pirmajā dziesmā sāk mirgot pie ieejas katram iedotā rokas aproce, uz skatuves tiek izšauts salūts, kas sajūsmina arī tos, kuri klausās koncertu ārpusē, blakus esošajā laukumā, jo, pieļauju, sniegums bija labi dzirdams arī tur, un nelielo salūtu arī izdevās redzēt.
Kā saka, pulveris ir izšauts, un atkāpšanās ceļa vairs nav. Tieši šādas sajūtas mani pārņēma pirmajā dziesmā, kad jau sēdvietu sektori pārvērtās par stāvvietām, bet sapnis – par īstenību.
Ne velti saka, ka māksliniekiem svarīgi būt spožiem snieguma sākumā un beigās, jo tieši to auditorija atceras vislabāk, un jāatzīst, tā arī ir. Pirmā dziesma bija tik iespaidīga, ka sēdvietās visa auditorija uzreiz metās lēkāt, kāds jau aiz laimes birdināja asaras, neticot tam, ko redz, cits steidza visu fenomenālo priekšnesumu iemūžināt viedtālrunī. Protams, gadās arī kāds, kas vienaldzīgi visu vēro tā kā no malas, tomēr jau pēc dažām dziesmām sirds atmaigst arī šiem, un kāju ritmiski cilājas līdzi, it īpaši pie visiem labi zināmajām ''Yellow'' vai smeldzīgā ''Fix You''.
Koncerta pirmajā daļā, kur veiksmīgi apvienotas vecās, labās dziesmas un iemānīti mazāk populārie jaunā albuma skaņdarbi, solists Kriss Martins pateicās visiem, kuri ieradušies paskatīties un paklausīties no tuvākām un tālākām zemēm, kā savā nodabā muzicē četri draugi. Jāatzīst, grupa jau no pirmajām uzrunām atstāja ļoti pozitīvu iespaidu ar savu vienkāršību, cilvēcību un nepārspīlētību.
Grupa, iznākusi uz nelielās skatuvītes pūļa vidū, izklāj uz sintezatora Turcijas karogu, velta skaņdarbu ''Ewerglow'' Stambulas lidostas sprādzienā cietušajiem un viennozīmīgi saliedē un rada vienotības sajūtu visiem klātesošajiem.
Koncerta sākumā izskan dziesmas ''Paradise'', ''Every Teardrop is a Waterfall'', ''Princess of China'', kur cerējām pēkšņi iznākam solo redzēt dziedātāju Rianu, tomēr tā vietā samierinājāmies ar mākslinieces izpildījumu ekrānos, kas patiesībā nebija nemaz tik slikti. Lielāku vilšanos gan sagādāja dziesma "Hymn For The Weekend'', kur līdz pēdējam brīdim bija laikam naiva cerība klātienē redzēt Bejonse hipnotizējošos skatienus, tomēr šajā skaņdarbā arī ekrānos mākslinieci neredzējām. Bet tas nekas, dziesma tāpat ļoti laba, nodomāju pēc skaņdarba.
Koncerta vidus daļa ar lēnākiem un smeldzīgākiem skaņdarbiem tiek izpildīti turpat, pūļa vidū, pulcinot arvien lielākas ļaužu masas apkārt mini skatuvei, toties sēdvietu sektori beidzot vēl labāk redz grupas dalībniekus. Pēc tam, atgūstot sākotnējo enerģiju un pūļa lēkāšanu, izskan tādi skaņdarbi kā ''Viva La Vida'' un ''Adventure of a Lifetime'', kuru laikā virs publikas parādās krāsaini baloni, ''Charlie Brown'', kas publiku vienoja ritmiskā lēkāšanā, un vēl, un vēl.
Jāsaka, ka vismaz man koncerta laikā nevienu brīdi neradās jautājums – cik pulkstenis? Kad beigsies vai cik ilgi jau notiek koncerts? Visu laiku gribējās izbaudīt un redzēt, apjaust visu to, ko piedāvāja stadions. Vai tas būtu gaismiņu apmirdzētais pūlis, radoši risinājumi lielajos ekrānos, centieni saskatīt solista seju uz skatuves, ar acīm atmiņā iemūžināt šova elementus ar gaismām, krītošiem krāsainiem konfeti… nav iespējams visu uzskaitīt, jo to visu nemaz nevar viens cilvēks uztvert. Te bija viss, ko varēja vien vēlēties. Nu labi, nebija viesmākslinieki, proti, Riana un Bejonse, bet, saprotams, dāmu klātesamība no manis prasītu vēl pārdesmit eiro, tāpēc varbūt labi vien ir, ka tā. Tā arī bija vienīgā vilšanās.
Skaņas kvalitāte, pārredzamība un komforts stadionā
Grūti spriest, kā bija stāvvietās un sēdvietās citos sektoros, taču pirmās dziesmas skanēja manām ausīm par skaļu un iekšēji lūdzos, kaut pēc iespējas ātrāk kaut kas tiktu vērsts par labu, lai negribētos ausis turēt ciet un nekļūtu vēl sliktāk no spēcīgajiem basiem, kas šķita, sit tieši pakrūtē. Tomēr viss tika operatīvi vērsts par labu un visai drīz varēja skanējumu patiesi baudīt, dzirdot visas smalkās mūzikas nianses. Šādas problēmas laikam ir neizbēgamas tik milzīgos koncertos.
Tā kā mana atrašanās vieta bija stadiona vidū un sēdvietu sektoros, pirms tam ar aizdomām prātoju, kā nu būs, tomēr tagad secinu – labāku vietu nevarēju vēlēties. Redzamība bija ļoti laba, jo ekrāni bija lieli un arī bez tiem visai labi var redzēt māksliniekus uz skatuves, pat tad, ja kādā dziesmā gribējās apsēsties, bet priekšējās rindās kāds stāvēja, koncertu joprojām varēja baudīt, nelūrot uz mugurām. Krēsli bija ērti, kaut gan, kam tas rūp, ja viss koncerts tāpat nodejots, un iziešana pēc koncerta bija tik operatīva, ka šķita, pārējie iet pa citām izejām, jo ne mirkli nebija mīņāšanās uz vietas.
Salīdzinājums ar vietējiem šoviem
Koncerta laikā sevi pieķēru pie domas, ka viss ir iespaidīgi, turklāt vēl vērienīgāk, nekā biju gaidījusi, tomēr ļoti daudz esmu redzējusi arī pašmāju lielkoncertos, ar to domājot ''Prāta vētras'' uzstāšanos Rīgā. Nodomāju, ka gan jau tās ir tikai manas pārdomas, jo esmu šīs grupas patriote, tomēr pat savas domas skaļi nepaužot, pēc tam izdzirdēju tādu pašu viedokli no citiem klātesošajiem latviešiem. Labi, mums nav mirguļojošas rokassprādzes un salūts katrā dziesmā, bet mēs arī par to nemaksājam. Šeit es par to maksāju, un to es arī dabūju. Lai vai kā, ''Coldplay'' manās acīs vēl cienījamāki, un mans žests ar cepures novilkšanu pēc koncerta bija neviltots un vietā. Visai labi iedomājos, kā ''Coldplay'' muzicē Mežaparka estrādē vai starp Salacgrīvas priedēm, un tas nekas, ka tur vietas pietrūkst nieka dažiem tūkstošiem, gan visi redzēt gribētāji kaut kā sarūmēsies. Jo mēs esam to pelnījuši!
