Foto: Publicitātes foto

Imants Daksis jau gadus 15 ir gana neparasta parādība uz Latvijas mūzikas skatuves. Tāds kā Haralda Sīmaņa tradīciju turpinātājs, taču ar muzikālām nosliecēm arī uz tumša alternatīvā roka, ironiska sintpopa un vēl 150 citām pusēm. Savos 35 gados viņš paspējis izdot jau padsmit albumus un jaunākajā no tiem nolēmis palūkoties atpakaļ uz savas pirmās grupas “Pasaules gaisma” pašdestruktīvās apokalipses dziļumiem.

Šis varbūt būs diezgan liels pārsteigums tiem, kuri Daksi tiešām uztver kā jauno Sīmani un jau sērijveidā sagaida no viņa kolorītus dziesminieka albumus, piemēram, tādus kā pirms diviem gadiem klajā nākušie "Mūžīgā ģeogrāfa piedzīvojumi". Privātā sarunā pēc albuma prezentācijas koncerta klubā "One One" 26. septembrī Imants arī apliecināja, ka dziesminieka albumi nekur nepaliks. Viņam gluži vienkārši ir interesanti muzicēt dažādos stilos. Jau nākamgad dzirdēsim jaunu plati tautas mūzikas noskaņās, kas savukārt būs veltījums brīvības cīņu simtgadei. Gan jau debijas albums briest arī uzjautrinošajam Dakša un elektroniskās mūzikas producenta Mr. Myster seksīgā sintpopa projektam "The Bubble Gum ExpLOTION". Garlaicīgi nav ne viņam, ne klausītājiem.

Tikmēr "Ass" neko īpaši uzjautrinošu nepiedāvā. Būtībā tā ir atsvaidzinātā un paplašinātā "Pasaules gaismas" stilistikā spēlējoša jauna grupa, kurā bez Imanta piedalās arī ģitārists, basists un taustiņinstrumentālists Matīss Runtulis (tas pats Mr. Myster), taustiņinstrumentālists un programmētājs Andris Indāns (albuma producents, zināms arī kā elektroniskās mūzikas mākslinieks Andžons un "Gas of Latvia" radītājs), sitaminstrumentālists Krišjānis Bremšs (grupa "Ezeri"), ģitārists Miķelis Vanags ("Baltā klints", "Sonic Wings") un vokāliste Evija Vēbere. Prezentācijas koncertā gan Imants un Miķelis Vanags uzstājās kopā ar albuma līdzproducentu un māsterētāju Mārtiņu Krastiņu, kurš piespēlēja basu, kā arī grupas "Manta" bundzinieku Raiti Viļumovu. Pēdējā dziesmā "Idiots" viņiem pievienojās arī Evija.

Uzreiz jāsaka, ka koncertizpildījumā jaunā programma izklausījās jaudīgāk, arī agresīvāk. Ieraksts ir radniecīgāks "underground" un nosacīti maigāks, ar daudz lielāku elektronikas klātbūtni. Vienlaikus to it viegli var piedēvēt psihedēliskā roka stilam, kurā veikli iepītas gan sintpopa (šoreiz ne uzjautrinoši seksīga), gan regeja, gan vēl citu mūzikas stilu nianses. Dzied Daksis par ziedošanos, ikdienas klaunādi, vampīriem, psihoterapiju, zvaigznājiem, rokenrolu līdz grīdai un lūgšanu vientulībā. "Ass" ir skaudrs albums, kura angliskais nosaukums ne velti ir "Self-destructive". Un šis tiešām ir grupas albums, ko dziesminieku kategorijai nekādi nepieskaitīsi. Ja kaut ko tīkamu izsaka Endrjū Eldriča leģendārās gotiskā roka apvienības "The Sisters of Mercy" nosaukums, tad, iespējams, "Ass" ir īstais albums, ko nopirkt un paklausīties. Tāds, lūk, Daksis!

Klausītājiem, kā zināms, patīk, ja mākslinieks sevi izģērbj un šausta. Šeit tas tiek piedāvāts plašā apmērā un izjusti. Lai arī albuma kopnoskaņa ir visnotaļ depresīva, nepamet sajūta, ka kaut kur aiz šī stilistiski tumšā aizsega tomēr slēpjas arī Daksim raksturīgā ironija, kas liek pasmaidīt un sazvērnieciski aplaudēt. Vai arī vienkārši ir bail līdz saknei izbaudīt, piemēram, albuma tumsas himnas "Bezcerīgs gadījums" skaudro piedziedājumu: "Es vienmēr esmu bijis bezbailīgs vampīru ķērājs, Es vienmēr esmu bijis bezcerīgs gadījums un dzērājs." Tas uzbur kinematogrāfiski grotesku ainu, ko varbūt spētu videoklipā realizēt kāds nebūt Aiks.

"Ass" nav domāts ļaudīm ar vājiem nerviem vai pārlieku saasinātu uztveri par jebko, kas atšķiras no ikdienas radio ētera. Taču rodas iepriecinošas aizdomas, ka Daksis patiesībā ir trāpījis naglai uz galvas un izdevis albumu, kas itin labi ieskicē Latvijā valdošo simtgades, iespējams, stulbāko politisko vēlēšanu gaisotni. Citējot Imantu albuma bukletā: "Šis ir stāsts, kura robežas radām mēs paši. Katrs pats..."

Kā zināms, patiesa māksla vienmēr ir atvērta brīvām interpretācijām. Lai kā "Ass" arī būtu domāts, nebeidz reizē sajūsmināt un pārsteigt Dakša spēja nemitīgi būt kā uzvilktai stīgai, spļaujot ārā visu, kas sakrājies. Jauniegūtais savas spēka zīmes – augstsprieguma staba – tetovējums uz pieres šķietami apliecina, ka šajā ziņā nekas nemainīsies arī turpmāk.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!