Ar laiskuma piegaršu. 'The Coco'nuts' albuma 'No Other Way Out' apskats
Foto: Kārlis Bergs

Savu otro pilnmetrāžas albumu laidusi klajā apvienība "The Coco'nuts". Saucas tas "No Other Way Out" un liecina par šo jauniešu vēlmi turpināt eksperimentēt ar blūza, džeza un nedaudz arī indie roka noskaņām.

Divi albumi, vēl viens minialbums un vairāki singli liecina par nopietniem jebkuras grupas nodomiem. "The Coco'nuts" pastāv jau sešus gadus un kļuvis par astoņu cilvēku kolektīvu, kurā katram atvēlēta sava izteikta loma. Spēcīgākā viņu mūzikā ir tieši spēja saspēlēties, it kā nepiespiesti "uzdžemot" pat albuma ietvaros, tādējādi radot viegla laiskuma sajūtu. Tas atslābina arī klausītāju un ļauj palidināties grupai līdzi muzikālu fantāziju izplatījumā.

Laisko sajūtu papildina arī meiteņu vokāls. Galveno lomu te spēlē Marija Broča, kuras balss brīžiem izklausās pat ļoti līdzīgi Kristīnei Prauliņai. Ar izteiktu jestrumu grupa neaizraujas un arī albuma ievadskaņdarbs ar mānīgo nosaukumu "GoGoGo" patiesībā piedāvā miegaini sapņainu folkblūza noskaņu ar brīžiem gandrīz vai a cappella dziedājumu, kā arī apzināti slinku ģitāras un flautas pavadījumu. Tonis ir uzdots un tādā garā "The Coco'nuts" arī turpina pirmo dziesmu trijotni, ko mierīgi var nodēvēt par plūstošu triloģiju.

Temps gan mainās un otrais skaņdarbs "Let Me Be" drīzāk pieskaitāms viegla funky kategorijai, lai arī uz brīdi samazina ātrumu, lai rastu vietu ģitāras solo. Neradot liekas pauzes, ar "Melo-M" čellmeistara Miķeļa Dobičina spēli iesākas trešā dziesma "I Won't See You", kas piedāvā ne mazāk plūstošu folk-jazz miksli ar neiztrūkstošām ritma maiņām un jau īstenu jam session sajūtu. Pie šāda stila ir nedaudz jāpierod un to var izdarīt vairāk tajā ieklausoties. "The Coco'nuts" nespēlē vieglu mūziku, lai arī izklausās pat liegāk par pieneņpūkām. Arī mazliet nepieradinātais vokāls var nedaudz mulsināt, taču līdzīgu kvalitāti šāda veida dziedāšana savulaik devusi arī, piemēram, angļu-franču avangardpopmūzikas apvienības "Stereolab" mūzikai, ko grūti sajaukt ar kādu citu tieši pateicoties Letīcijas Sadjēras neparastajam vokālam.

Albuma tituldziesma iesākas ar Ineses Bērziņas taustiņmotīvu un ciešu kontrabasista Toma Valmiera un bundzinieka Artūra Strautmaņa saspēli. Šis skaņdarbs uzreiz izceļas jau ar konkrētāku fokusu un lielisku melodisko līniju. Kā arī nebeidzamības sajūtu, kas tiešām rada iespaidu par ceļa "out" meklēšanu no pašu radīta skaņdarba. Tas rezultējas nesteidzīgā bungu solo, tad neizbēgamā "džemošanā" un muzikālās atmosfēras pamatīgā kāpināšanā. Tā gan tiek piebremzēta ar vēl vienai pašmāju muzikālajai kompānijai "Jazzatomy" nedaudz līdzīgiem skaņu pasteļtoņiem, kas liek aizdomāties par iespējamas Latvijas jaunā džeza valodas veidošanos. Kāpēc lai tā nebūtu viegli ziemeļnieciska, plūstoša, neuzbāzīga, nedaudz alternatīva un tajā pašā laikā ne vienkārša?

"Fading Slowly" ir gandrīz mīlas balāde ar skanīgu mandolīnu fonā un neizpaliekošu flautu, kas ir labas rozīnes grupas kopskaņā. It īpaši jau vairākos skaņdarbos lielu lomu spēlējošā flauta, kuras dancinātājs ir Jāzeps Podnieks. "Good to Be Home" savukārt ir reverbrēta blūza skaņdarbs, kas ļauj iedomāties par amerikāņu kultūras jauno laiku dziesminieka Railija Volkera daiļradi. Šī arī ir vismūsdienīgāk skanošā dziesma albumā ar labu draivu un vajadzīgo asumu, kas grupai patiesībā ļoti labi piestāv un to tā vien prasītos sajust vairāk.

"Mysterious Lady" ir visīstākā blūza balāde, kurā vieta pie mikrofona tiek dota Pēterim Narubinam, zināmam arī kā grupas "Rahu the Fool" vilcējspēkam. Lai noskaņa būtu pavisam "BB Kingiski" klasiska, pieaicināti arī Latvijas Radio bigbenda un fankgrupas "Very Cool People" štata pūtēji – baritonsaksofonists Kristaps Lubovs, tromboniste Laura Rozenberga un trompetists Oskars Ozoliņš, kā arī grupas meitenes "lēdijiski" piedzied bekvokālu. Gana liels plašums atvēlēts arī paša Pētera ģitārspēles virtuozitātei. Īsts ballīšu noslēguma gabals!

Taču albums beidzas ar vēl meditatīvāku noskaņu – skaņdarbu "In Between the Worlds I See". Īstenu laiskuma opusu, kuram papildu draivu piedod Latvijā dzīvojošais čīliešu perkusionists Migels Andress Hernandezs Giraldi.

Kopumā šis albums ir spēcīgs darbs, taču drīzāk iezīmē nākotnes gaidas un potenciālu. Līdz galam nepārliecina skaņas kopējā kvalitāte un tāds kā koncentrēšanās zudums. Pēcgaršā paliek sajūta, ka "The Coco'nuts" var skanēt labāk, jaudīgāk un fokusētāk, tajā pašā laikā saglabājot savu jau gana izkopto laiskuma piegaršu.

Sharing Options

Source

Tags

recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus