Viņa un ģitāra ir nedalāms vienums. Viņa Latvijā aizsāka folkmūzikas kustību, iedzīvināja sabiedrības apziņā Imanta Kalniņa mūziku un kalpoja par vienu no dziesmotās revolūcijas iedvesmotājām. Viņas vārds arvien ir dzīvs, jo to tautās nes viņas radošie un garīgie sekotāji – Austrasbērni. Viņa ir izdaudzinātā dziesminiece Austra Pumpure, kurai šodien, 26. novembrī, apritētu 90 gadu.
"Melodijas, kas noglāsta dzirdi, vārdi, ar kuriem varētu lepoties jebkurš dzejnieks. Ja mēs runājam par tradīciju kopšanu, tad es nezinu spilgtāku piemēru par Austru Pumpuri. Arī cittautu dziesmās, laikmetīgās ziņģēs, dažreiz un dažviet, kad paši prasās, kad pieprasa klausītāji, izpaužas dziedātājas artiskums, tas īpašais pasniegšanas veids, ar ko paņem Austra," grāmatas "Austra Pumpure, mana un tava" ievadā raksta dzejnieks Olafs Gūtmanis.
Austra Pumpure dzimusi 1928. gada 26. novembrī Dunikas pagasta "Aniķos", Miķeļa un Annas Pumpuru ģimenē, savukārt 1931. gadā viņi pārcēlās uz Annas vecāku "Ūdeņu" mājām Rucavas pusē. Tā kā Austra bija vecākā no visiem brāļiem un māsām (viņai bija divi brāļi – Alfrēds un Valdis, māsa Alvīna), jau no agras bērnības viņa iemācījās patstāvību, atbildību un rūpes par citiem, savukārt no septiņu gadu vecuma skolasnaudu pelnīja pati, dodoties ganos pie saimnieka. Rezultātā viņa jau mazotnē prata gan govis slaukt un dziju vērpt, gan darīt citus mājas darbus, kas parasti ir pieaugušo rūpals.
No ģimenes Austra Pumpure ieguvusi ne tikai darba tikumu, bet arī mīlestību uz mūziku. Viņas vectēvs Toms Graudužs spēlējis cītaru, bet vecāmāte Ķērsta katru svētdienu ar dziesmu grāmatu sēdējusi pie atvērta loga un dziedājusi. Tieši no viņas dziedāšanas Austra samācījusies Nīcas, Bārtas un Rucavas puses tautasdziesmas un ziņģes.
"Pie mums vienmēr skanēja mūzika – priekos, bēdās, arī ikdienā. Brālis Alfrēds ļoti labi spēlēja akordeonu, Valdis – vijoli. Kāds piesita bungas, bet man patika dziedāt. Visi dancoja. Kāzas parasti svinēja trīs dienas, un visi dziedāja kā operā. Tolaik cilvēki mācēja priecāties. Lielākā daļa kaimiņu spēlēja kādu mūzikas instrumentu, paši rīkojām dažādas balles. Tēvs spēlēja trompeti un vadīja pūtēju orķestri. Tas bija aizsargu orķestris. Viņi spēlēja svētkos, baznīcā, visos godos un valsts svētkos, zaļumballēs un bērēs," Austra Pumpure gremdējās atmiņās sarunā ar Austras biedrības vadītāju Signi Sniedzi.
Austra Pumpure iesākumā skolojās Kalnišķu "Ezerskolā" jeb Sesku 1. pamatskolā, uz kuru ik dienas piecus-sešus kilometrus gājusi kājām, savukārt pēcāk, kad mācījās Nīcas pamatskolā, dzīvoja pie svešiem cilvēkiem, kuriem bija jāpalīdz saimniecības darbos. Vēlāk kopā ar brāļiem un māsu viņa sāka mācīties Liepājas mūzikas vidusskolā. Šie septiņi gadi (ierasto četru vietā, jo viņa apguva gan dziedāšanu un kordiriģēšanu, gan ģitāras un akardeona spēli) Austras Pumpures atmiņā ierakstījušies kā kopdarbs ar brīnišķīgiem skolotājiem un cilvēkiem, kuri viņu ievadīja mūzikas pasaulē. "Es gan nedziedu tā, kā mani mācīja mūzikas skolā, bet bez mūzikas vidusskolas es nebūtu nekas," viņa sacījusi.
Pēc mūzikas vidusskolas absolvēšanas Austrai Pumpurei piedāvāja darbu Liepājas teātrī, kur viņa kā muzikante, koncertmeistare un orķestra vadītāja nostrādāja veselus četrus desmitus gadu. Tieši teātra vide, cilvēki un notikumi bija tie, kas slīpēja un pulēja Austru Pumpuri, veidojot viņu par to, kas viņa mūsu apziņā ir šodien, proti, vesels strāvojums, dzīvesveids un filozofija, kuru pamatā ir hipijiem tik tuvie jēdzieni miers, mīlestība un brīvība.
Dziesma bija veids, kādā Liepājas teātrī tika izteikts tas, kas sakrājies uz sirds, un dziedāšanas centrā allaž bija Austra Pumpure ar savu ģitāru, pulcējot ap sevi jaunos cilvēkus, kuri mācījās Liepājas teātra studijās. Tiesa, lai arī viņa bija tā, kas "uzdeva toni", tas nekad nebija par viņu. Muzicēšana un dziedāšana bija kopīga un mērķtiecīga meditācija, kas domāta savējiem. Un meditācija pieņēmās spēkā līdz ar Imanta Kalniņa parādīšanos teātrī 1964. gadā.
Lai arī pievērsties solokoncertiem Austra Pumpure bija mudināta no visām pusēm ne reizi vien, tostarp pierunāt mēģināja arī izbijusī operas soliste Terēze Dāvis, taču "padevās" viņa Oļģerta Krodera gana stingrajam skubinājumam. Pirmais koncerts notika Rīgā, Mākslas darbinieku namā Vaļņu ielā, pēc kura viņa acumirklī iemantoja popularitāti un tika aicināta koncertēt vēl un vēl. Nākamajos koncertos viņai uz skatuves pievienojās arī jaunieši, kurus drīz vien sāka dēvēt par Austrasbērniem.
"Uz skatuves izlēcu kā krupis no bedres. Mans galvenais darbalauks bija vai nu bedrē, vai aizkulisēs, kur nospēlēju arī pirmo latviešu mūziklu – izrādi "Princis un ubaga zēns". Ar Imanta Kalniņa mūziku (tas bija 1986. gads). Pirms sāku dziedāt Kalniņa dziesmas, biju nospēlējusi ar viņu kopā kādus desmit gadus bedrē," grāmatā "Austra Pumpure, mana un tava" atminējās dziesminiece.
Par Austras Pumpures fenomenu izteikušies daudzi kultūras nozares darboņi, tostarp arī, protams, viņas radošais līdzgaitnieks komponists Imants Kalniņš: "Vienkārši varētu teikt – viņa to dara no sirds. Bet tas reizē arī nav vienkārši, tas ir ļoti dziļi. Viņa to dara ļoti patiesi. Neizliekoties. Bez pozas. Tas ir tas, ar ko viņa notur. Ka viņa ir patiesa. Ir īsta. Tā viņa arī dzied. Tad, kad viņa sāk dziedāt, viņa nepārmainās. Viņa nav aktrise. Viņa ir viņa."
Savukārt režisors un rakstnieks Andrejs Migla par Austru Pumpuri izteicies šādi: "Viņai ir atslēdziņa, ar ko atslēgt cilvēka sirdi. Viņa iet pa dzīvi ar savu rucavietes lepnumu un dzīves ziņu: Godam dzimis, godam audzis, Prot ar` otram godu dot."
Lai arī Austra Pumpure uzskatāma par Imanta Kalniņa mūzikas vēstnesi, tomēr paralēli viņa arī uzstājās ar tautasdziesmu un ziņģu programmām, kā arī radīja vairākas koncertprogrammas esperanto valodā, piedaloties vairākos Vispasaules Esperanto kongresos. "Esperanto klubā nonācu nejauši, mani vienkārši uzaicināja uz turieni padziedāt Kalniņa dziesmas. Kamēr es viņiem tās dziesmas mācu, tikmēr jau pati esmu iemācījusies," nonākšanu līdz esperanto valodai skaidrojusi māksliniece. Pēcāk darbojusies arīdzan Liepājas aktrišu folkloras kopā "Atštaukas" un dabas un kultūrvēsturisko vietu kopēju "Optimistu pulkā".
Vīru kora "Dziedonis" diriģents Miervaldis Ziemelis par Austru Pumpuri izteicies kā par tautasdziesmas popularizētāju: "Austra sāka ar Imanta Kalniņa dziesmām, bet turpināja ar tautasdziesmu, padarot to savā ziņā par popmūziku šā vārda vislabākajā nozīmē. (..) Austra Pumpure ne tikai ir iemācījusi dziedāt tautasdziesmu tiem jaunajiem cilvēkiem, kas kopā ar viņu kāpj uz skatuves, bet rosinājusi dziedāt līdzi arī klausītājus. Viņa to iespēj ļoti vienkārši, un cilvēki no sirds atsaucas viņas aicinājumam. Jo Austra Pumpure ik brīdi ir patiesa, īsta un arī vienkārša. Tiekoties ar viņu, ne brīdi nenomāc doma, ka tavā priekšā ir liela māksliniece. Bet no tā jau viņas lielums neplok."
Un Austras Pumpures lielums nudien neplok, arī šodien viņa ir liela. Viņas vārdu un mantojumu turpina nest un godināt Austras biedrība, izdodot viņas dziesmu burtnīcas un turpinot rīkot ikgadējās Austrasdienas, kā arī neskaitāmie Austrasbērni, pie kuriem pieskaitāmi daudzi Latvijas mūziķi – Ieva Akuratere, Arnis Miltiņš, Kristīne Sudmale-Locika, Kristaps Sudmalis, Uldis Ozols, Silvija Silava, Anta Eņģele, Inta Pauļuka, Andris Mičulis, Zanda Štrausa, Simona Rača, Jānis Rūcis un citi.
Austra Pumpure divreiz ieguvusi Gada liepājnieces goda titulu, 1998. gadā apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 2011. gadā saņēmusi Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā.
Dziesminiece mūžībā aizgāja 2017. gada 3. janvārī 88 gadu vecumā pēc cīņas ar vēzi.
Pirmdien, 26. novembrī, pulksten 18.00, galerijas "Romas dārzs" zālē būs Austrasbērnu koncerts, pēc kura "Austras istabā" notiks neformālas sarunas un dalīšanās ar atmiņu stāstiem. Savukārt 1. decembrī pulksten 16.00 "Austras istabā" notiks dziesminiecei veltīts dziesmu vakars "Austrai 90". Plašāka informācija par piemiņas pasākumiem pieejama Austras biedrības mājaslapā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
