Koncertu biju plānojusi apmeklēt klātienē, taču savas pašizolācijas dēļ to nācās vērot interneta tiešraidē, kas patīkami pārsteidza ar kvalitatīvo skaņu un attēlu. Pirms tam gan šaubījos, vai par tādu tiešsaistes klausīšanās pieredzi vispār būtu vērts rakstīt, bet tovakar piedzīvotais notikums man pavēra kādu jaunu apvārsni un labā ziņā sašķobīja priekšstatus, kā recenzentam būtu jāuzlūko skatuves mākslinieki. Iespējams, arī tāpēc, ka ar pasaules mūziku līdz šim man bijušas visai attālinātas attiecības, bet uz šiem izpildītājiem vienmēr esmu lūkojusies ar nelielu skaudību, jo savās skatuves izpausmēs viņi šķiet tik brīvi un ārpus rāmjiem, kas mēdz būt diezgan atšķirīgi no klasiskās mūzikas lauciņa noteikumiem. Festivāla "Porta" jubilejas koncertam nebija tāda vēriena, kādu varētu sagaidīt tik nozīmīgā reizē, – uzmanības centrā visnotaļ intīmā gaisotnē bija tikai mūzika un mūziķi. Vakars izvērsās apmēram četru stundu garumā, un uz koncerta beigām mana atrašanās dzīvoklī, ērtā dīvānā ar siltu tēju un čībām, nevis klātbūtnes telpā pie mūziķiem notikumu tomēr padarīja pat pārāk mājīgu, lai man būtu izdevies noturēt možu uzmanību līdz pat beigām.
Improvizācijas piedzīvojums
Koncerta pirmajā daļā vispirms uz skatuves kāpa brāļi Raimonds un Oskars Petrauski, kuru neilgā uzstāšanās ar diviem skaņdarbiem bija simpātiska prelūdija turpmākajai vakara gaitai. Neviltots azarts, augsta profesionalitāte un mākslas radīšana "šeit un tagad" ir tās kvalitātes, kas ļāva baudīt šī dueta uzstāšanos, pat ja atskaņotā mūzika līdz galam varbūt nemaz nešķita manai gaumei atbilstoša. Duetam pievienojoties somu mūziķei Maijai Kauhanenai, enerģētiskais lādiņš uz skatuves pieņēmās spēkā, jo visi trīs atradās līdzvērtīgā spēles prieka, atdeves un aizrautības līmenī, kopīgi improvizējot par latviešu un somu tautas dziesmu melodijām. Ritmiskā dzinēja lomu rotaļīgi pārņēma kā viens, tā otrs, melodijas plūsma no saksofona ieslīdēja Maijas vējainajā balsī, kas turpināja ceļu tālāk skaņas izplatījumā kā netverams ziemeļu gaiss. Savā improvizācijas piedzīvojumā viņi spēja saglabāt vienotu virzību, un arī es, pat sēžot pie datora ekrāna, jutos aplaimota ar šīs muzikālās performances pilnību.
Sievietes mono opera un dzīves alkas
Par vakara kulmināciju man izvērtās Maijas Kauhanenas solo uzstāšanās. Viņa ir tas, ko mēdz saukt par "cilvēku–orķestri", – reizē dzied, kā arī spēlē somu tautas instrumentu kanteli un dažādus sitaminstrumentus. Mākslinieces sniegumā bija bagātīga gan emocionālā, gan noskaņu, gan mūzikas izteiksmes amplitūda, kas komplektā ar viņas atbruņojošo īstumu un personības harismu ļāva man šo solo programmu noklausīties vienā elpas vilcienā. Tātad patiesums, jaudīgs vēstījums un īsts talants tiešām "tiek cauri" arī datora ekrānam un digitālajai skaņai un spēj iekustināt manu sirdi, pat ja es sēžu dīvānā mājas drēbēs un vilnas zeķēs. Maijas Kauhanenas izpildījumā skanēja balādiski skaņdarbi, sirsnīga šūpuļdziesma, enerģiska polka, bet emocionāli visiespaidīgākā bija dziesma "Raivopyörä" ("Dusmu rats"), kas mūziķes atskaņojumā bija kā neliela sievietes mono opera. Kompozīcijas teksta pamatā ir savirknētas somu tautasdziesmu rindas, kas stāsta par kāda jaunekļa apsolījumu jaunai sievietei: "Ļauj man tevi precēt! Es izturēšos pret tevi kā pret karalieni!" Ar laiku attiecībās sāk iezagties nepatīkama atmosfēra un strīdi, līdz kādā dienā dusmu uzplūdā viņš paņem rokās cirvi un vēršas pret sievieti. Skaņdarbs un Maijas Kauhanenas dziedājums līdz mielēm iemiesoja dramatisko stāstu, sākot no maiga lirisma mūziķes balsī, izaugot līdz apjukumam un elsām, kas kulminācijā sasniedza izmisuma saucienus un raudas. Dziesmas izskaņā vēlreiz skanēja maigais dziedājums, šajā atkārtojumā jau pilns brieduma un vieduma. Kā pēc izkāpšanas no sāpju upes krācēm otrā krastā.
Skaņdarbā "Nordic Winter", izmantojot lociņu, kas vilkts pa kanteles stīgām, Maija Kauhanena gleznoja apceri par ziemeļu ziemu, tās sasalumu un vēsumu, atklājot mūzikā savas dvēseles attiecības ar dabu, neiekrītot ilustratīvisma grāvī. No mākslinieces strāvoja tādas kā dzīves alkas, un arī viņas uzstāšanās festivāla "Porta" koncertā bija par dzīvi un cilvēka dažādajiem ceļiem tajā. Acīmredzot tieši tāpēc mūziķes vēstījums šķita tik tuvs un uzrunājošs.
Autentiskā dīvainība
Koncerta otrajā daļā uz skatuves kāpa igauņu duets "Puuluup" (Ramo Teders un Marko Veisons). Divi vīri, kuri pirmajā brīdī izskatās kā iznākuši no aizlaikiem, bet pārpratuma pēc uzvilkuši uzvalkus, ar nopietnu sejas izteiksmi stāsta jokus par savu zombijfolku un to, ka "principā mūsu dziesmas ir par ēdienu un sportu, īpaši distanču slēpošanu". Viņu dziedājums tuvinās melodeklamācijai, un dziesmas ir kā daudzbalsīgs, disciplinēts skaņu plankumu kārtojums. "Puuluup" zemnieciskā vienkāršība un jokainā savdabība pievelk, reizē pārsteidz, un es pie sevis nodomāju: "Cik kolosāli ir savā radošajā izpausmē būt tik autentiski dīvainiem kā viņi un tieši ar savu īpatnību gūt klausītāju atsaucību."
Pēc pāris dziesmām mana uzmanība pamazām ir aizklīdusi kaut kur projām, jo saprotu, ka šī tomēr nebūs tā mūzika, ko es ilgstoši klausīšos. Dueta izmantotajai cilpošanas tehnikai (kompozīcijas radīšana, uz vietas ierakstot vienu muzikālo frāzi, tai virsū nākamo, un, dziedot solo tēmu, vienlaicīgi skan visas ierakstītās frāzes), kurai raksturīga ilgstoša atkārtošanās, kā arī viņu mūzikas kopumā miermīlīgajai noskaņai uz mani, izrādās, ir atslābinošs efekts, un es relaksēti ieslīgstu dīvānā. Šis ansamblis tomēr jāklausās klātienē. "Puuluup" priekšnesuma beigās daži no publikas, stāvot kājās, kustas mūzikas pavadībā, un, ja es būtu bijusi uz vietas kopīgajā enerģijā, iespējams, arī viņu mūzikai "pavilktos" līdzi.
Uz neilgu brīdi viņiem pievienojās Sniedze Prauliņa, kuras mākslinieciskā estētika organiski saplūda ar "Puuluup" mūzikas repetitīvo iedabu. Viņu trio ieveda mājīgas kopā pasēdēšanas noskaņā un meditatīvā "grūvā".
Koncerta vēsts bija par savstarpējās apmaiņas prieku, par jokainu dīvainību, kas savā īstumā var izrādīties tik pievilcīga, un par saucienu brīvībai, kas raksturīgs tikai tādam festivālam kā "Porta", oriģinālam un autentiskam, tieši tā nosvinot savu 20 gadu jubileju.
