Jau pagājušajā vasarā "Delfi" lasītājiem bija iespēja iepazīties ar Viesturu Buividu – kaislīgu rokmūzikas cienītāju, kurš līdzās ikdienas darbiem atrod laiku ne tikai to rūpīgi klausīties, bet arī par to rakstīt. Viesturs ikdienā ir "baltā apkaklīte", iespējams kāds vēl viņa vārdu saista ar televīzijas spēli "Superbingo", kuras vadītājs viņš bija pirms vairāk nekā 10 gadiem. Tomēr, darba laikam beidzoties, baltā apkaklīte krīt… Par laimi laikmets atļauj šai rokmūzikas aizrautībā dalīties ar draugiem. Viesturs ik nedēļu sociālajos tīklos un "Spotify" publicē paša sastādītus, viņam mīļu grupu dziesmu topus, turklāt raksta tā, ka aizķer arī tos, kuri varbūt līdz tam konkrētos māksliniekus zinājuši vien paviršā, "tikai dažas dziesmas" līmenī. Šī ir Viestura Buivida 10 Top 10 otrā sezona "Delfi". Ar viņa atļauju publicējam 10 topu sēriju. Sestais rokenrola atvaļinājuma stāsts – par grupu "Blur".
Man bija 17. Bija tik forši, ka visā, ko tālāk rakstīšu, nav nekā objektīva.
Deviņdesmitie. Amerikas rietumu krasts ir nosējis pasauli ar speķainām matu pinkām un rūtainiem flaneļa krekliem (aka grandžs). Visam komplektā mirdz "R.E.M.", dārd "Metallica" un klipiem tankkuģus īrē "Guns N' Roses".
Angļiem turpretī ir "Def Leppard" un Fils Kolinss. Tāds patukšs zārks.
Un tad dažu sezonu laikā teju valstiskā līmenī rodas vispārējs subkultūras fenomens, ko nosauc par "Cool Britania". Planēta pēkšņi fano par "Trainspotting" un Gaju Ričiju, uz džinsu jakām parādās britu karogi un Tonijs Blērs oficiālā pieņemšanā ielūdz Noelu Galaheru.
Mūzikā to visu iekurina to "The Stone Roses" 1989. gadā ar savu debijas plati, savukārt vienu pagali pēc otras klāt met "Suede", "Pulp", "Oasis" un arī mūsu šodienas varoņi "Blur". Likumsakarīgi šīs četras grupas arī tiek nosauktas par britpopa BIG4. Kas īpatnēji – slavenāko britpopa dziesmu jeb himnu "Bitter Sweet Symphony" radījusi piektā apvienība "The Verve".
Katrai no apvienībām savs stāsts, ko reiz izrunāsim. Šobrīd, pēc 20 gadiem visspožākās panākumu pogas ir Londoniešiem "Blur". Tad nu par viņiem.
Galvenie pieturpunkti ir pieci:
1. Apvienība rodas ap 1988. gadu. 1990. gadā tā izdod savu debijas dziesmu "She's So High".
2. 1995.gada augustā kulminē britpops – vienā dienā tiek izdoti "Oasis" un "Blur" singli, iegūstot nosaukumu "The Battle Of Britpop". Abas grupas ir slavas zenīta zenītā. "Blur" ar savu "Country House" uzvar. Vismaz tai nedēļā.
3. Pēc britpopa cīņām "Blur" dodas arvien interesantākas mūzikas meklējumos, kas, domājams, joprojām ir pamats viņu ilgtspējai.
4. 2002.gadā grupu pamet lielā atslēga – ģitārists Greiems Koksons. "Blur" piebeidz un izdod plati "Think Tank" jau bez viņa. Nedaudz pamīņājušies, visi ņem garāku pauzi.
5. 2008. gada decembrī "Blur" paziņo par apvienošanos un zibenīgi izpārdod divus neaprakstāmus koncertus - 2. un 3. jūlijā, Londonas Haidparkā. Kopā ir stipri virs 100k laimīgo parka apmeklētāju un izskatās, ka vīri ir tā kārtīgi atgriezušies. Tas viss baudāms DVD "No Distance Left To Run".
Redzēju viņus 2013. gada vasarā Budapeštā. Labi saprotot, ko saku, droši saku – viens no labākajiem manas dzīves končiem. Neobjektīvi.
Pirms ejam pāri dziesmām, gribu atzīmēt vienu vīru - izcili harismātiskā grupas fronte, multitaskers Deimons Albarns. Vienlaicīgi var parādīties šovasar festivālā gan kā "Blur", gan kā "The Good, the Bad & the Queen" (ir tāda supergrupa), gan kā Deimons Albarns. Un vēl neparādīties un parādīties vienlaikus kā "Gorillaz". Superdarbīgs, superprātīgs un superdulls vienlaikus. Un tas koncertu draivs, ko viņš šķaida...
Trīs plates tā arī palika ārpusē. Īpaši pie desmitnieka robežas mīņājās "For Tomorrow" un "Out Of Time". Netika arī "There's No Other Way", "End Of The Century", "This Is a Low" un mana koledža "On Your Own".
10. "Charmless Man" (1996. "The Great Escape")
Lipīgā, lecīgā, popsīgā dziesma bija noslēdzošais albuma "The Great Escape" singls. Albuma, ap ko arī grozījās viss lielais "Oasis"/"Blur" cīniņš. Ar šo dziesmu arī "Blur" noslēdza savu britpopa ēru – tā vismaz pats Deimons Albarns reiz minēja.
Klipā franču aktieris Žans Marks Barrs muti pēc zobu mazgāšanas skalo ar sarkanvīnu. Vienmēr licies, ka jāpamēģina…
9. "She's So High" (1990. "Leisure")
Sākums. Pats, pats sākums. Pirmais grupas singls vēl no paša 1990.gada. Klipā frizūras džekiem jancīgas, īpaši jau nu jaukajam basa nihilistam Aleksam Džeimsam.
Ar šo dziesmu viņi Haidparkā pēc sešu gadu pauzes atgriezās uz skatuves.
8. "Coffee And TV" (1999. "13")
Šī dziesma tika desmitniekā tikai lielu blatu un inerces vadīta. Nekad neesmu sapratis visas pasaules sajūsmu – tauta, paši "Blur" un kritiķi ir stāvā sajūsmā par slavenāko Koksona dziedāto darbu. Es ne tik ļoti.
Lai vai kā, kautrīgākais planētas cilvēks Greiems Koksons ir brīnišķīgs ģitārists un vēl labāks komponists, tā kā lai jau tiek! Un piena paciņa klipā vien ir kā vērta.
7. "Parklife" (1994. "Parklife")
"Blur" ir, manuprāt, trīs himnas un šī ir viena no. Pārējās sekos.
Pantiņu greznā koknejiešu izloksnē bliež britu aktieris Fils Danielss, kurš joprojām pieslēdzas grupai svarīgākajos koncertos.
Šī ir vienīgā dziesma manā koncertu karjerā, kuras pirmo akordu brīdī kādas sešas dāmas(!) man blakus spontāni sāka taisīt mosh-pit. Nopietni. Uzburiet ainiņu!
6. "Country House" (1995. "The Great Escape")
Apzināti ar "Blur" es iepazinos tieši ar "Country House", līdz ar to šī ir viņu visīpašākā dziesma man personīgi. Šī arī ir viņu cīņu dziesma "karā" ar "Oasis". Grūti iedomāties 1995. gadā ko saulaināku, jaukāku un tai pat laikā tik supertrendīgu.
Manā koncertā Deimons Albarns nosviež džinsu jaku un ielec pūlī, lai tur nodziedātu gandrīz visu dziesmu. What a night…
5. "Beetlebum" (1997. "Blur")
Ir 1997. gada janvāris. Putekļi no lielā 1995. gada angļu mūzikas festivāla ir nosēdušies un visi gaida, kas būs.
Un tad parādās viņi ar superlipīgu, pārfūzētu pusotru ievadakordu televizorā. Un tas, kā solīts, jau ir pavisam cits "Blur". Un tā viņi joprojām mainās ar katru jaunu plati.
Noskaņa vislabāk atbilst grupas nosaukumam. Klipiņš arī tādā miglainā noskaņā un ir skaidri nojaušams, ka līdz nākamai dziesmai viņi nekur nedosies. Skaidri zinu, ka šonakt es gribēšu palikt tepat…
4. "Girls And Boys" (1994. "Parklife")
Es tā arī neesmu sapratis, kādēļ britpopu sauc tieši tā. Ir versijas par linku uz sešdesmito gadu mūziku a la "The Beatles", kas tika dēvēta par popmūziku tai laikā, bet kopumā man šķiet, ka skaidrojuma īsti nav.
Ja nu vienīgais šī dziesma. Nosaukt par rokmūziku to ir grūti, tai pat laikā koncertos saproti, ka viss ir kārtībā. Šī ir otrā "Blur" himna – dziesma, ar kuru vislabāk asociējas deviņdesmito ballītes.
Pats Toms Jorks ("Radiohead") minējis, ka šī ir dziesma, ko viņš gribētu būt radījis. Būtu jautri.
3. "The Universal" (1995. "The Great Escape")
"Blur" izdodas radīt mūziku, kas spēj karāties gaisā. Vokāls, supervieglais pavadījums un lirika. Un "The Universal" ir tā visa esence. Koķetēšana ar 70to futūristiskajām filmām dziesmā un klipā plīst pa visām vīlēm.
Optimisms mijas ar pesimismu, un nesaproti, kas ņem virsroku. Toties viss ir tik viegls un skaists, ka tiešām notici – It really, really, really could happen…
2. "Tender" (1999. "13")
Tikpat vienkārši, cik episki. Pieslēdz savai dziesmai gospeļus un labu gaumi, un būsi zaļā zarā.
Deimons Albarns pašķiras no savas ilggadējās draudzenes, "Elastica" solistes Džastinas Frišmanes un kopā ar čomiem uzraksta šo. Neslikts veltījums, ne?
Lūk, un šeit jau Greiema Koksona vokāls ir brīnišķīgs. Koncertos "Oh My Baby" ir īpaša loma. Tā, protams, publikā skan skaļāk, nekā tumbās. Un fani arī ir pasākuši grupu atpakaļ uz skatuves saukt, skandinot tieši šīs rindiņas… bezgala skaisti un sirsnīgi.
1. "Song 2" (1997. "Blur")
Nodziedājuši "Beetlebum", vīri tai pat istabā ceļas kājās un palūdz Deivam Rovntrijam nedaudz uzsist pa bungām. Tā, lai visa pasaule sešās sekundēs sagatavojas, un, lai kur arī kurš būtu, visi vienotā korī aurotu
VŪŪ-HŪ!!!!
Trešā viņu himna. "Blur" noparodē Amerikas grandžu un uzreiz rada savu lielāko dziesmu ASV. Paradoksiņš!
Un arī šodien jebkura karstākā nakts ballīte gaida, ka nākamā dziesma sāksies ar tām jancīgajām bungām un kluso gičiņu. Jo kas tās par svinībām bez kārtīga
VŪŪ-HŪ!!!
