Divas reizes viņam izdodas ieslēgt kondicionieri, panākot to svaigo sajūtu muzikālajā telpā. No sērijas – pirms tam arī bija ok, bet tagad noteikti ir labāk.
Pirmā reize ir 1991. gadā, savācot grupu "House of Pain" un radot "Jump Around". Radot tādu hiphopu, lai pēc tam koncertētu un tusētu ne tikai ar reperiem, bet arī ar underground rokmūziķiem.
Otrā reize ir jau pēc septiņiem gadiem, kad pirmo reizi ekrānā parādās superdrūms čalis ar akustisko giču, kurš repo pilnīgi neierastā noskaņā – blūzs... roks... hiphops...? Vīru sauc Everlast un dziesmu "What It's Like?".
Everlast, līdzīgi kā viņa jaunības grupa "House of Pain" sen vairs nav ne radio apritē, ne arī festiņu plakātu augšās. Tai pat laikā burtiski katrs mans muzikālais čoms uz vārdu Everlast reaģē ar Brūsa Vilisa raksturīgo vēso, nosvērto izteiksmi a la "zinu, zinu, ir cool..."
Lai arī muzikālie otu triepieni grupai un solo karjerai ir pietiekami atšķirīgi, nolēmu salikt kopā visu vienā desmitniekā. Abi noskaņojumi labi viens otru papildina, un Everlast apskatā nerunāt par "House of Pain" arī nav pieklājīgi.
Atskats vēsturē: Everlast 1989. gadā izdod pirmo singlu un gadu vēlāk arī plati.
Stiliņš ir ļoti tam laikam tipisks hiphops, un trūkst vajadzīgo garšvielu. Mūzika īsti neaiziet, un viņš mēģina vēlreiz, bet šoreiz jau vācot dzimtajā Losandželosā komandu – videnes čomus Deniju Biju un DJ Lethal. Trio tiek nosaukts "House of Pain".
Skraču meistars DJ Lethal ir tas pats čalis, kas klipos mēdz parādīties naģenē ar uzrakstu "Latvia". Sauc viņu īstajā vārdā Leors Dimants, četru gadu vecumā viņš no Pārdaugavas pārceļas uz Itāliju un tad uz ASV, Ņujorku.
Kas interesanti, grupu "House of Pain" atvadu tūrē iesilda jauna un dinamiska Floridas apvienība "Limp Bizkit". Pēc "House of Pain" izjukšanas 1996. gadā Leors Dimants pieņem piedāvājumu un kļūst par piekto "Limp Bizkit" dalībnieku. Pašreiz DJ Lethal ar pārtraukumiem ir abu grupu pamatsastāvos.
"House of Pain" izdod četru gadu laikā trīs plates, no kurām divas ir pārstāvētas 10 Top 10. Ja pēc izjukšanas 1996. gadā DJ Lethal dodas uz "Limp Bizkit" un Denijs Bojs pievēršas citiem radošiem izaicinājumiem, tad Everlast atsāk solo karjeru. Un šoreiz jau tiešām jaunā un unikālā noskaņā.
Līdz kādam 2004. gadam viņam izdodas radīt trīs plates un noturēties meinstrīmā. Viņš patīk kritiķiem un tiek pat pie "Grammy". Vēlākie trīs albumi gan ir vairāk fanu priekam. Kas paradoksāli – tieši vēlīnās plates man šķiet daudz interesantākas, neskatoties uz to, ka visi hiti ir palikuši millenium periodā.
Desmitniekā izdodas pieskarties gandrīz katram mūziķa posmam. Būtiskākais izņēmums ir plate "Whitey Ford' House Of Pain". Lai arī kopumā noskaņojums foršs, spīdošu dziesmu tur neatrodu. Kas netipiski un feini – Everlast ir pamatīgi nometis svaru pēdējo pāris gadu laikā un pašreiz izskatās mundrs un smaidīgs. Forši! Mūziķiem rietot, mēdz būt otrādi.
Tātad desmitnieks:
10. "Stone In My Hand" (2008. "Love, War And The Ghost Of Whitey Ford")
Pēc garākas pauzes, 2008. gadā Everlast izdod plati, pirmo reizi iekš sava leibla "Martyr Inc Records". Iespējams, tādēļ tā ir komerciāli vājāka, lai gan saturiski man tā patīk vairāk nekā, piemēram, iepriekšējā, 2004. gada "White Trash Beautiful".
No pirmās nots albums uzņem emocionāli jaudīgus apgriezienus, kas lielāko ātrumu sasniedz tieši šai dziesmā. Ir vēl "Folsom Prison Blues", bet tas galīgi cits stāsts.
Plates trešais singls "Stone In My Hand" iedod noskaņu, kas līdzvērtīga viņa debijas laikam.
Es tagad savādāk skatos uz vidēja izmēra oļiem.
9. "Fed Up" (1996. "House of Pain", "Truth Crushed To Earth Shall Rise Again")
Gribēju parādīt šo to vēl no "House of Pain". Grupa ieraksta trīs plates, un pēdējā albuma izdošanas dienā Everlast paziņo, ka pamet grupu. Tai pat laikā tieši trešā plate skan visinteresantāk. Ja debijas albumā ir šādi tādi hiti, tas tomēr skan tam laikam pietiekami ierasti. Nu vismaz "House of Pain" ierasti.
Toties šī dziesma parāda to neizskaidrojamo virzienu, kurā deviņdesmito vidū soļo rietumkrasta hiphopa trio. Ar vienu ausi dzirdams tāds pūkaināks gengstareps, ar otru jau jūt, ka tuvojas īpatnējais Everlast dūmakainais solo posms.
8. "I Get By" (2011. "Songs Of The Ungrateful Living")
Jaunākā dziesma desmitniekā. 2011. gadā Everlast izdod jau otro plati savā Martyr Inc Records. Un atkal – komerciāli teju vai izgāšanās, toties dziesmas viena par otru interesantākas. Līdzīgi kā 2008. gada "Love, War And The Ghost Of Whitey Ford", pieķer sevi pie domas, ka negribas tīt uz priekšu. Nogaršojiet!
Plates slavenākā dziesma ar tīri foršu video saucas "I Get By". Pēdējais Everlast singls, kas parādās jebkādos oficiālos pasaules topos.
7. "Top O'The Morning To Ya" (1992. "House of Pain", "House Of Pain")
Un pilnīgs pretstats 8. vietai ir šis – viens no "House of Pain" agrīnajiem labumiem. Klausoties, nepamet sajūta, ka čaļi nospieduši "Rec", pamājuši ar galvu DJ Lethal un tālāk jau frīstailā dauzījušies pāris minūšu.
Līdz ar "Jump Around" iznāk plate "House Of Pain" jeb "Fine Malt Lyrics" (jā, divi nosaukumi), kas tiek līdz Amerikas topa 14. vietai. Tajā ir divi singli un pat viena dziesma kopā ar "Cypress Hill" vokālu B-Real. Abu kolektīvu ceļi krustojušies neskaitāmas reizes.
"Top O'The Morning To Ya" nav neviena no minētajām dziesmām, toties iepatīkas un 26 gadu laikā neapnīk. Arī koncertos ir publikas favorīts.
6. "White Trash Beautiful" (2004. "White Trash Beautiful")
Iepriekšējā plate 2000. gadā nostiprina viņa unikālo, minorīgās ģitāras noskaņu, attiecīgi pasaule gaida turpinājumu. Atceros – es noteikti gaidīju. Pēc četriem gadiem Everlast atgriežas un visnotaļ cerīgi.
Pauzītes laikā, starp citu, notiek vēl arī publiska apdziedāšanās (lasi "pamatīga lekšanās") labākajās šov biznesa tradīcijās ar pašu Eminem. Mieru abi baltie bruņinieki salīgst tikai vēlāk, pēc gandrīz desmit gadiem.
Bet 2004. gadā pēc minētās pauzes iznāk albums "White Trash Beautiful" ar tāda paša nosaukuma dziesmu priekšgalā. Kopumā plate viduvēja, toties dziesma ļoti laba un ļoti labi turpina iesākto. Labi rakstās vienā rindā ar trim citiem viņa liriskajiem superhitiem (1., 3.un 4.vieta)
Šis ir visskatītākais viņa solo klips "YouTube". Klipā vēl pavisam jauns Ārons Pols, galvenais puika no "Breaking Bad". Bitch!
5. "Folsom Prison Blues" (2008. "Love, War And The Ghost Of Whitey Ford")
"Hello, I'm Johnny Cash..."
1953. gada dziesma. Ārprāts, cik sen... Tas ir tad, kad vēl nekā nav. Ir tikai viņš Džonijs Kešs, tikko atgriezies no dienesta Vācijā. Dienējot viņš noskatās 1951. gada jenķu filmu "Inside the Walls of Folsom Prison". Tā top doma un tā top dziesma. Dziesma, kas visu viņa karjeru ir koncertu ievads, piesakot to ar neatkārtojamo "Hello, I'm Johnny Cash..."
1968. gadā tiek izdots slavenākais Džonija Keša koncertieraksts. Kur? Protams, ka tieši tur – Kalifornijas štata Folsomas štata cietumā. Ir arī ieraksts no Sankventinas cietuma un ir vēl. Sūrs vīrs.
Un kas notiek, ja šo dziesmu pēc 40 gadiem vienkārši pārdzied Everlast, ar vājāku vokālu, ar īpatnēju ritmu un ar neveiklu "Cypress Hill" deviņdesmito gadu semplu viscaur dziesmai? Notiek tas, ka es nevaru nokāpt. Ir jautri, gribas vasaru un skaļu ballīti. Un gribas plati smaidīt. Un tā arī nesaproti, kur āķis? Laikam jau pie vainas Džonija Keša nemērāmais talants. Un vēl pie vainas Everlast, kuram iekšā ir, tikai viņš pats nezina, vai un kad izšaus.
Manuprāt, riktīgi stilīga kaverversija. Well done!
4. "Black Jesus" (2000. "Eat At Whitey's")
Šis ir tas moments karjerā, kad esi pacenties, ir sanācis un tagad baidies, vai sanāks arī tālāk. 1998. gada "Whitey Ford Sings The Blues" aiziet uz urrā, pa vidu vēl paaicina uzdziedāt Santana un nu jāgādā par savu nākamo plati.
Tā rodas rūpīgais "Eat At Whitey's", albums kurš patīk kritiķiem un kurā puse Amerikas ir piedalījusies ierakstā, ieskaitot pieminētos B-Real un Karloss Santana.
Plates pamanāmākā dziesma ir ar skaļo nosaukumu "Black Jesus", dzīves kāpumu un kritumu apcerējums. Klipu tai laikā Everlast dziesmai rada viens no pasaules kulta režisoriem, norvēģis Jonas Okerlunds.
3. "Put Your Lights On" (1999. Santana, "Supernatural")
Pēc Everlast domām šī ir viņa labākā dziesma. Radusies pēc pārdzīvota infarkta(!), rakstot iepriekšējo plati.
Latinos roka klasiķis Karloss Santana tai laikā raksta plati, pieaicinot vairākus pop-rok māksliniekus, tai skaitā piedāvājot uzspēlēt arī Everlast, kurš, savukārt, piedāvā spēlēt tieši šo savu dziesmu.
Rezultātā ir neatkārtojamais Everlast noskaņojums, ko burtiski caurvij Santanas ģitāras garās, sarkanās mēles. Un vēl rezultātā ir 2000. gada "Grammy" par labāko dziesmu.
2. "Jump Around" (1992. "House of Pain", "House Of Pain")
Atskanot "Bob & Earl's" 1963. gada "Harlem Shuffle" fanfaru ievad notīm, notiek mistika. Mana paaudze sāk dīdīties, gluži kā no Sprīdīša stabules. Un visi zina, ka tālāk nebūs nekāds "Bob & Earl's", bet gan būs nevaldāmi jālēkā - pa dīvānu, pa galdu, pa vecā autiņa jumtu vai nomīdītu zālienu putekļainā festivāla teltī.
Viens no "Cypress Hill" stūrakmeņiem ir tāds vīrs, kā DJ Muggs. Jaunajā grupas platē viņam pat veltīta vesela dziesma "Muggs Is Dead". Un šis DJ Muggs ir licis klāt savu roku daudzu leģendu panākumiem – tai skaitām "Depeche Mode" un U2.
Un vēl viņš savai grupai "Cypress Hill" savulaik rada dziesmu "Jump Around", iemiksējot tajā mirkli no Čabija Čekera dziesmas par Papaju. Tā ir tā dīvainā, augstā skaņa, kas dziesmā izskan neskaitāmas reizes.
"Cypress Hill" grupas biedri šo dziesmu noraida, un DJ Muggs dodas pie otra tā laika milzeņa – N.W.A. pametušā solo mākslinieka Ice Cube. Arī viņš dziesmu izbrāķē. Finālā tā nonāk pie pavisam jaunajiem censoņām "House of Pain".
Tālāk jūs zināt.
1. "What It's Like" (1998. "Whitey Ford Sings The Blues")
Mans Everlast momentum: pirmo reizi pirms 20 gadiem izdzirdu dziesmu un ieraugu videoklipu – slīkstošus trīs varoņus, kuriem zem ūdens uzdzied neredzēts džeks. Kas par noskaņu!!! Precīzi atceros, ka tai laikā neko tādu dzirdējis neatceros.
Šī ir Everlast arī komerciāli veiksmīgāka dziesma. Pirmā, tā teikt, un pēdējā.
Pametis "House of Pain" 1996. gadā, viņš ķeras pie solo plates un ieraksta "Whitey Ford Sings The Blues". Albuma ieraksta beigās Everlast notiek nopietnas ziepes ar veselību, bet viņš izķepurojas un plate arī iznāk negaidīti veiksmīga. Platīna statuss, "Grammy" nominācija par labāko dziesmu un spēcīgi rādītāji topos.
Bet pats galvenais – ar šo dziesmu un albumu viņš atver savu unikālo muzikālo dziesmu grāmatu, kurā joprojām tikai un vienīgi viņš pats var veikt piezīmes. Jo viņš vienīgais māk tā rakstīt.
Es joprojām nespēju aptvert – kā, aizejot no "House of Pain", var radīt šo?
