1996. gadā viņi noslēdz lielāko ierakstu līgumu mūzikas vēsturē, bet pēc 15 gadiem viņi mierīgi paziņo par īstām beigām. Viss. Paveikuši savā muzikālajā ceļā gandrīz visu, "R.E.M." liek noticēt, ka lielajai Amerikai vēl ir, ko teikt. Un darīt to ļoti gaumīgi.
Ja salīdzina ar viņu vienaudžiem, "R.E.M." arī 10 vai 20 gadu pēc mirdzuma virsotnes rakstīja aktuālu, mūsdienīgu materiālu un sniedza svaigus koncertus, nevis atgriezās ar sestajiem "best of" vai radīja garlaicīgas plates. Uzstāšanās, ko esmu visādi redzējis, radīja ļoti spēcīgu iespaidu. Protams, tā pamatā ir mūsu jaunību pavadošā mūzika, bet arī izpildījums vienmēr ir bijis izcilā līmenī. Pat Ķīpsalā. Tā pamatā, manuprāt, ir nepārprotama cieņa pret darāmo un neatlaidība. Nopietni.
Grupas sākums nav "Losing My Religion" un pat ne "It's The End Of The World As We Know It" tālajā 1987. gadā. Pirms tam vēl bija septiņi underground gadi un četras plates tikai "Campus Radio" jeb "College Radio" apritē. Bet par visu pēc kārtas.
"Rapid Eye Movement" jeb "R.E.M." rodas 1980. gadā, nelielā ASV Džordžijas štata pilsētā Atensā. Mūzikas ierakstu veikalā iepazīstas pārdevējs Pīters Baks (ģitāra) un Maikls Staips (vokāls). Abu gaumes sakrīt, un Staips pierunā jauno čomu taisīt blici, tāpat vien, priekam. Caur kopējiem draugiem pievienojas divi vietējās universitātes studenti – Maiks Mills (bass) un Bils Berijs (bungas). Un viss! Grupa ir gatava un tādā sastāvā tā spēlē gandrīz visus turpmākos 30 gadus. Gandrīz.
Tālāk stāstā seko interesantākais. Neredzamā aisberga daļa – lēns un ļoti izaicinošs sākuma ceļš daudzu gadu garumā, lai beidzot lielā saule uzspīdētu un arī mēs uzzinātu par "R.E.M." Pirmais viņu albums saucas "Murmur" un iznāk tas 1983. gadā. Jau pirms tam viņi ir paspējuši izdot savu debijas singlu "Radio Free Europe", ko lielais žurnāls "Rolling Stone" toreiz nosauc par vienu no 10 gada labākajām dziesmām. Grupa visu šo laiku koncertē visur, kur ļauj spēlēt – pat krodziņos un picērijās. Viņu ienākumi līdz pat aptuveni 1985. gadam ir ļoti pieticīgi un nemitīgi ir kārdinājums visu mest pie malas. Paši viņi vairākkārt minējuši tā laika budžetu – divi dolāri dienā uz katru grupas cilvēku.
Spītējot tā laika ieteikumiem vairāk izmantot modīgus sintezatorus un ģitāru solo, grupa turpina savu ceļu. Un, jo askētiskāk viņi grib izklausīties, jo veiksmīgāk sanāk. Pirmās četras plates katra nedaudz pārspēj iepriekšējo, bet joprojām tā ir ASV alternatīvā skatuve. Un tad nāk "Document" (1987) un "Green" (1988) – albumi, kas pārkāpj miljona kopiju robežu un jau gandrīz uzliek viņus uz lielās skatuves.
Paņēmuši 1989. gadā ilgāku pauzi, viņi nenojauš, ka viss lielais vēl tikai priekšā. Atgriežoties 1991. gadā ar "Out Of Time" un hitu "Losing My Religion", viņi pārspēj nu jau vairs ne tikai sevi – tiek saņemtas septiņas(!) "Grammy" nominācijas un trīs statujas. Bet tam visam apakšā 10 neredzamie aisberga gadi. Savā pirmajā MTV pieredzē atceros "Losing My Religion" gozējamies kanāla topa augšgalā.
Kad viss lielais jau šķiet nogāzts, 1992. gadā seko "Automatic For The People" – viens no labākajiem albumiem rokmūzikas vēsturē. Platē ir kādas divas labas dziesmas, pārējās ir izcilas. 10 Top 10 ir veseli trīs darbi no šī albuma, pārējās plates pārstāvētas katra ar vienu.
Tālāk mana paaudze gaida turpinājumu – 1994. gada albumu "Monster" ar jau plikpaurainu Maiklu Stapu. Ja izlasīji tik tālu, tad turpmāko ceļu, pieļauju, tāpat zini.
1996. gadā viņi pagarina līgumu ar "Warner Brothers" par rekordlielu summu – 80 miljonu ASV dolāru.
1997. gadā "R.E.M." labprātīgi pamet ilggadējais bundzinieks Bils Berijs.
2005. un 2008. gadā viņi viesojas Rīgā. Pirmajā reizē tiešām Ķīpsalā.
2007. gadā viņus uzņem Rokenrola slavas zālē. Tur uz skatuves viņi atkal kāpj četratā.
Un visbeidzot 2011. gada 21. septembrī "R.E.M." oficiāli izziņo beigas. Punkts. Bez "final" vai "not dead yet" tūres. Punkts, un izskatās, ka trekns. Tā vismaz paši saka.
"R.E.M." ir vismaz 20 dziesmu, kas būtu pelnījušas būt 10 Top 10. Pēc saviem ieskatiem izskaloju visu viņu muzikālo jūru. Ārpusē, pie sēkļa palika "Nightswimming", "The One I Love", "Leaving New York", "Stand", "Radio Free Europe" un pat "Shiny Happy People". Lūk, kas tika desmitniekā!
10. "Bad Day" (2003. "In Time: The Best Of R.E.M. 1988-2003")
Gluži kā līdzīgas māsas ar mazu vecuma starpību – man ik reizi jāieklausās, vai šis ir "It's The End Of The World As We Know It", vai tomēr "Bad Day". Dziesma rodas tālajā 1985. gadā, kad jauno rokstāru Maiklu Staipu nokaitina kārtējie paparaci un viņš par to uzdzied. Dziesmas agrīnā versija atrodama 1986. gada plates "Lifes Rich Pegeant" jubilejas izdevumā, bet līdz 2003. gadam to praktiski nevienam nerāda.
Un tad, 2003. gadā, izdodot savu lielāko izlasi "In Time", "R.E.M." nolemj, ka tēma joprojām atvērta un ir vērts par to vēlreiz uzdziedāt. Rezultātā rodas labs, svaigs singls ar atraktīvu videoklipu, kurā Maikls Staips lasa ziņas, bet grupas kolēģi viņam piepalīdz.
Attiecīgi šis vienlaicīgi ir vecākais un jaunākais gabals topā – 1985. un 2003. gads.
9. "Electrolite" (1996. "New Adventures In Hi-Fi")
Pēc sešu gadu pauzes "R.E.M." 1995. gadā beidzot izziņo savu tūri. Grupa ir neizmērojami populāra tai laikā, un koncerttūre ir komerciāli ļoti veiksmīga. Vienlaikus grupai notiek vairāki nopietni veselības krenķi – Maiks Mills un Maikls Staips pārcieš steidzamas operācijas, bet grupas bungas Bils Berijs koncerta laikā uz skatuves izslēdzas un tikai veiksmīgas sakritības rezultātā pēc mēneša var atsākt koncertēt. Iespējams, tieši tādēļ pēc nākamā albuma viņš grupu pamet.
Šīs pašas tūres laikā deviņās fūrēs līdzi ir paķerta ierakstu studija, lai taptu jaunā plate, tai skaitā šī dziesma. Tā ierakstīta kāda soundčeka laikā 1995. gadā.
1996. gadā tiek pārslēgts slavenais, gigantiskais "R.E.M." līgums ar "Warner" par nākamajiem albumiem un top "New Adventures In Hi-Fi". Platē valda īpatnējs miers ar eksotisku smaržu. No visām dziesmām man visvairāk pie sirds iet tieši "Electrolite", kaut tā nebija tā brīža pats lielākais hits. Grupa to bieži spēlē koncertos, un "Arēnā Rīga" es tajā ieklausījos.
Priekšpēdējais klips ar Bilu Beriju pie bungām, no kurām viņš simboliski beigās izaug.
Pēc albuma viņš vienojas ar biedriem, ka viņam pietiek, bet tikai ar norunu, ka grupa neizjūk. Maikls Stapis apsola, un presei saka – "suns uz trim kājām joprojām ir suns. Tikai jāiemācās savādāk staigāt".
Vēlāk gan visi atzīst, ka trieciens grupai bijis liels.
8. "Orange Crush" (1988. "Green")
Savukārt 10 gadu iepriekš grupa rāpjas savā lielajā kalnā. Ja "R.E.M." piektā plate "Document" bija sasniegusi viena miljona kopiju, tad "Green" jau tika galā ar četriem miljoniem eksemplāru. Tieši ar šo albumu grupa pāriet no uzticamā, nelielā leibla "I.R.S.Records" varenā "Warner" paspārnē, atverot sev pilnīgi "jaunas finanšu iespējas", citiem vārdiem – nopelnot krietni vairāk naudas.
Platē ir divi veiksmīgi singli – "Stand" un šis. "Orange Crush" ir jaudīgāka un skan gandrīz katrā grupas koncertā. Tās pamatā ir atsauce uz Vjetnamas karā izmantoto ķīmisko ieroci "Agent Orange".
7. "Imitation" Of Life (2001. "Reveal")
Šī, šķiet, ir viņu jaudīgākā atgriešanās mūsu tumbās. Grupai paliekot trijatā un radot albumu "Up" 1998. gadā, "R.E.M." ir nelielā bedrē, tai skaitā arī pārdošanas dati nespridzina. Lai arī ASV grupa pēc "Reveal" joprojām nav topu augšgalā, toties Eiropā, Anglijā un Japānā "Imitation Of Life" atgrieza trio lielajā apritē. Ap šo laiku "R.E.M." lielais noiets lēnām pārceļas no Amerikas uz veco pasauli un īpaši uz Apvienoto Karalisti.
Vēl interesantāks par dziesmu ir tās video. Nezinu, cik piegājienos filmēts, bet tas ilgst tikai 20 sekunžu. To griež uz priekšu un tad atpakaļgaitā, tad atkal uz priekšu un atpakaļ. Pa to laiku kameras fokuss atrodas dažādās kadra vietās, kurās katrā notiek savs notikums un emocijas. Un, kas ir meistarklase – viņi gan turp, gan atpakaļgaitā virinot mutes, spēj trāpīt dziesmas vārdos. Kā to vispār var izdomāt?
6. "What's The Frequency, Kenneth?" (1994. "Monster")
Es nevienu citu dziesmu šai topā tā savulaik negaidīju, kā šo. Uzburiet sajūtu – Amerika dominē tā laika mūzikā un pēc superveiksmīgas plates sola parādīties jaunais "R.E.M." videoklips. Fonā tai laikā ir "Guns N' Roses" kašķi, "Metallica" melnā, lielā tūre, parādās jaunais "Basket Case" un "Self Esteem", bet visam pāri 1994. gadā ir lielā "Nirvana" nelaime.
Un tad, rudenī, sulīgas ģitāras pavadīts, ekrānos parādās dinamisks Maikls Staips. Nedaudz pakaitinot skatītāju, atklājas, ka viņš ir šķīries no matiem. Sakarā ar grupas ilgstošu nekoncertēšanu un dziedātāja švako izskatu, tai laikā prese stipri baumo par iespējamo HIV. Pieļauju, ka galva noskūta, lai vēl vairāk visus provocētu.
Klipā Pīters Baks parādās tieši ar Kurta Kobeina "Fender" ģitāru, ko saņēmis dāvanā no Kortnijas Lovas pēc vīra nāves.
Pēc diviem miera albumiem "R.E.M." atgriežas pie rokmūzikas. Dziesma skan visās radiostacijās un ir priekšpēdējais oficiālais grupas ASV Top40 hits. Nākamais jau ir pēdējais un saucas "Bang And Blame".
Kas interesanti – dziesmas nosaukums radies ASV, 1986. gadā. Amerikā slavenam ziņu žurnālistam Danam Raderam uzbrucis kāds vīrs un piekāvis viņu. Visu sišanas laiku viņš kliedzis vienu jautājumu "Kenneth, what is the frequency?". Tā arī sitēju nav atraduši un iemeslu šādam jautājumam nav noskaidrojuši. Nez, kā šim iet?
5. "Drive" (1992. "Automatic For The People")
Šis ir mans personīgais "R.E.M." favorīts.
Iet gadi, bet mani nepamet hipnozes sajūta. Nezinu, kā viņi to panāk, bet šķiet, ka viņi kaut ko krustcelēs ir sarunājuši. Gan ierakstā, gan koncertos dziesma skan tā, ka bail ieklepoties. Var nepatikt.
Un kas interesanti – šais koncertos tiešām izdodas turpināt to pašu platē iedēstīto noskaņu. Grupa intervijās piemin "Queen" kā iedvesmas avotu muzikālajam dziesmas pavadījumam. Varbūt tieši tādēļ mani tas tā uzrunā?
Dziesma ir pirmais singls pirms lielās plates iznākšanas. Tas parādās gadu pēc reibinošajiem "Losing My Religion" panākumiem un apstiprina, ka te viss būs nopietni. Grupa grib dabūt sulīgāku skaņu, bet iznāk trausls un agonisks ieraksts. Izcilā, protams, nozīmē.
Klipā paspēj nofilmēties vēl jaunais Ādams Skots – čalis no "Big Little Lies".
4. "Man On The Moon" (1992. "Automatic For The People")
Ja godīgi, visi trīs "Automatic For The People" lielie hiti ir viens otra vērti. Līdzīgi, kā šajā pleilistē, arī tālajā 1992. gadā singls iznāk uzreiz pēc "Drive". Dziesmu grupa veltī amerikāņu komiķim Endijam Kaufmanam, atsaucoties uz vairākiem viņa karjeras posmiem.
Pēc septiņiem gadiem iznāk filma "Man On The Moon" ar šo pašu mūziku. Tas ir Endijas Kaufmana stāsts, kurā galveno varoni tēlo pats Džims Kerijs kopā ar (atkal) Kortniju Lovu. Rezultātā "Golden Globe" statuja par labāko aktiera darbu.
"Man On The Moon" ir viena no "R.E.M." pamathimnām, kas skan katrā reizē, kad kāds atceras grupu. Arī katrā ansambļa uzstāšanās reizē, bieži vien to noslēdzot. Pantiņš liek visiem klausītājiem ievilkt nagus un spēkus, lai to visu šautu ārā piedziedājumā.
Šajā Vācijas koncertā viņš eleganti pieteica dziesmu – smaidot, parādīja ar pirkstu uz augšu, kur mirdzēja dzeltenā debesu bumba.
3. "It's The End Of The World As We Know It (And I Feel Fine)" (1987. "Document")
Pēc cītīga darba pie pirmajiem četriem albumiem, grupa sāk kārtīgi grūstīties, lai tiktu uz vidējās skatuves. Pirmā pazīme parādās 1987. gada augustā, iznākot pirmajam izlaušanās singlam "The One I Love". Pēc trim mēnešiem parādās dziesma, kas kļūst par simbolu visam agrīnajam "R.E.M." Nu jau pieminētais žurnāls "Rolling Stone" tai laikā liek viņus uz vāka un sauc par "America's Best Rock n'Roll Band".
Dziesma, pateicoties tās tekstam, tiek drillēta pasākumos, līdzīgi kā "We Are The Champions", tikai mazāk. Tai skaitā to savā populistiskajā kampaņā izmantoja pats šā brīža ASV prezidents. Izskatījās ironiski.
Dziesma ir turpinājums tai laikā neiznākušajam "Public Service Anouncement" jeb "Bad Day".
Tā, pateicoties savam noskaņojumam un draivam, bieži ir "R.E.M." koncertu kulminācija, tai skaitā pirms 11 gadiem "Arēnā Rīga".
2. "Everybody Hurts" (1993. "Automatic For The People")
Katru reizi, sēžot pamatīgā sastrēgumā, es atceros šo dziesmu. Izkāpt un aiziet...
Kad ir izdoti jau trīs lieli plates hiti, seko šis, neaprakstāmi vieglais domu skanējums. Klipā tieši personāžu domas redzamas subtitros... Sacerējis mūziku lielā mērā ir tieši bundzinieks Bils Berijs, lai arī grupa visu dziesmu autortiesības vienmēr dala brālīgi un sacer visu kopīgi. Dziesma no vienas puses ir bezgala vienkārša, no otras tā radusies pietiekami ilgi un darbietilpīgi. Stīgu aranžējumā krietnu artavu ielicis pats Džons Pols Džonss ("Led Zeppelin" bass).
Bet visskaistāk šis darbs skan tieši koncertos. No pilnīga miera sākumā tas izaug visas auditorijas skaļā, ritmiskā, meditatīvā ekstāzē, sitot ar plaukstām dažreiz pat nedaudz neierastu ritmu, ko vienmēr diriģē pats dziesminieks.
Katru reizi tas nedaudz norauj...
1. "Losing My Religion" (1991. "Out Of Time")
"Ja gribat runāt par īstu personiskās dzīves nomaiņu, tad tā ir šī", jeb precīzāk "if you want to talk about life changing, I think "Losing My Religion" is the closest it gets".
Līdz tam viņi soli pa solim rūpīgi virzās pa muzikālās karjeras kāpnēm, līdz uzkāpj uz zelta pakāpiena un uzšaujas debesīs, dabūjot to, ko sen pelnījuši.
Viss sākas ar mandolīnu. Kurš spēlē rokmūzikā mandolīnu? Neviens. Tā "R.E.M." visi kopā nosprieda un nolēma pamēģināt. Pie tam pamēģināt radīt dziesmu uz mandolīnas, nevis pie aranžēšanas to piepīt. Grupas ģitārists Pīters Baks nopircis instrumentu un, trenējoties to spēlēt pie televizora, radījis zināmo meldiņu.
Rezultātu tu zini.
"R.E.M." tai gadā kļuva par trīs "Grammy" balvu īpašnieku – labākā alternatīvās mūzikas plate, labākais gada video un labākā dziesma.
Nezinu, vai pie vainas īpatnējais instruments, Maikla Staipa emocionālais vokāls, zvaigžņu stāvoklis vai jaudīgais videoklips, bet pat šodien, pēc 28 gadiem joprojām tā vibrē ar savu ļoti unikālo noskaņu. Īsti pat nenokopēsi.
