Vislielākais uzsvars jau 27. reizi notikušajā folkfestivālā pilskalnā pie pilsētas ezera gleznainās senlejas, protams, likts tieši uz igauņu etnosu. Daļa etnomūziķu šajā festivālā ir visīstāko rokstāru cienīgā statusā, kas ļauj ar ģitāru rokās pat mesties pūlī un papeldēt uz sajūsmā spiedzošu meiteņu rokām. Tieši šādu maģisko momentu izbaudīja igauņu etnoroka jauno zvaigžņu "Zetod" līderis Jalmars Vabarna vakara koncertā uz festivāla galvenās skatuves. Pozitīvi apskaužama sajūta par igauņu spēju vispār radīt šādu gana fenomenālu situāciju.
Bet radīt to var tikai ar ilggadēju darbu. Par to, ka festivāls nav sācies ne vakar, ne aizvakar liecina jau tā teritorijas pārdomātais un ērtais iekārtojums, kura veidošanā padomāts par visu nepieciešamo – cilvēku plūsmas regulēšanu, ēdināšanas zonām, amatnieku darbnīcām, bērnu laukumiem, labierīcībām, atkritumu šķirošanu, smēķēšanas vietām, teritorijas apgaismojumu naktī, pat iespēju ieiet pirtī un tā tālāk. Arī koncertiem paralēlajām programmām, kas ietver gan tautas mūziķu pasniegtas meistarklases, gan stāstnieku uzstāšanos, gan gidu vadītas pilsētas ekskursijas un pat airu laivu sacensības. Neparasti ir tas, ka Viljandi folkfestivālā iespējams nopirkt biļetes arī atsevišķi uz katru koncertu.
Kā atzina festivāla programmu direktors Tarmo Norma, tas sarežģī gan biļešu pārdošanas, gan cilvēku plūsmas virzīšanas loģistiku, bet ir pierādījies, ka skatītāji to tiešām novērtē. O, man patīk tā grupa – nopērku biļeti un aizeju uz tās koncertu festivāla ietvaros! Liela daļa apmeklētāju gan izvēlas festivālā izdzīvoties, tā teikt, līdz etnomūzikas dziļumiem un iegādājas tā saukto festivāla pasi jeb visu četru dienu biļeti, kas maksā 90 eiro. Tiesa, pērkot to laikus, kas nozīmē jau iepriekšējā gada 1. decembrī, cena ir pavisam pievilcīga – 65 eiro. Viljandi folkfestivālam ir arī sava kempingu zona, taču viesi atrod naktsmājas gan pilsētas hoteļos un hosteļos, gan privātmājās un to pagalmos.
17 000 ļaužu apdzīvotā pilsēta šim festivālam seko līdzi ar sirdi un dvēseli, par ko liecina gan tirdziņi ielās, gan bāru paralēlās programmas, kurās arīdzan uzstājas vietējie mūziķi. Pat medus un vietējo lauku labumu veikalā vari ieiet iepirkties kaut pusnaktī. Parunājoties ar vietējiem, var just viņu lepnumu par šo festivālu, kas pēc Pērnavas "Weekend Festival" bankrota kļuvis par vispār lielāko Igaunijas mūzikas festivālu.
Par folkfestivāla galveno uzstādījumu viss kļūst skaidrs jau ieejot tā teritorijā un virzoties uz priekšu pa galveno tās ielu. Pa vidu visam ierastajam liela pasākuma jūklim manāmi pirmajā brīdī nelielu neizpratni izraisoši muzicējoši bērni ar sev priekšā noliktām cepurītēm naudas iemešanai. Stāsts ir par nākamajām igauņu etnosu saglabājošajām paaudzēm. Kā izteicās festivāla direktors Andi Kivibergs – arī tagadējie Igaunijas etnostāri "Trad.Attack!" sāka uz šīs pašas ielas... Turklāt viens no arī šīs grupas dalībniekiem ir jau minētais peldētājs uz meiteņu rokām – setu izcelsmes igauņu jaunās paaudzes etnozvaigzne Jalmars Jabarna.
Stāsts ir par izaugsmi, vēlmi līdzināties tautiešiem labi zināmajiem etnomūziķiem un apziņu, ka tautas mūzika nav nekas nūģīgs vai nestilīgs. Gluži otrādi. Turklāt jau pēdējos 13 gadus kopš festivāla programmas veidošanu pārņēmis minētais Tarmo Norma, liels uzsvars tiek likts ne tikai uz tradicionālo folkmuzicēšanu, bet arī uz dažādu tautu un stilu ietekmētu etnomūziku. Muzikālā robeža pavilkta daudz plašāka, kas ļauj piesaistīt lielāku auditoriju un uzskatāmi parādīt, ka tieši šis mūzikas žanrs ir tas, kuram ir ne tikai tautiskās saknēs balstīta pagātne, bet arī milzīgas izaugsmes iespējas nākotnē.
Atšķirībā no arvien vairāk samāksloti pārproducētās un pa riņķi skrienošās pop un rokmūzikas, etnomūzika rada arvien jaunus stilu un etnosu ietekmju sajaukumus, kas raisa interese tajos, kuriem mūzika nav tikai fona troksnis. Šādi ļaudis lielākoties arī sabrauc no malu malām uz Igaunijas vidieni jūlija beigās. Arī vairāki desmiti Viljandi satikto latviešu, kuri uz šo festivālu dodas jau ne pirmo gadu. Un ne jau tikai paklausīties mūsu pašu etnomūziķus. Šogad tās bija gana pārliecinošās "Tautumeitas", kuras, tāpat kā liela daļa mākslinieku, uzstājās divas reizes (vēl viena šā festivāla īpatnība) – otrajā un ceturtajā dienā, un Laima Jansone, kura muzicēja teritorijā atrodamajā baznīcā kopā ar lietuviešu multiinstrumentāistu Sauļus Petreikis un igauņu ģitāristu Andrē Mākeru.
Vēlme ir izzināt jaunus muzikālos apvāršņus un beigu beigās vienkārši kvalitatīvi pavadīt laiku. Turklāt festivāla ēdināšanas zonas un arī alus bārs liek ieinteresēti iekurkstēties vēderam ne tikai mūzikas baudītājiem, bet arī īsteniem gardēžiem. Pārstāvētas dažādu tautu virtuves, pieejami nogaršot aicinoši amatali jeb "craft beer". Tas viss piederas pie mākslas un kultūras kvalitatīvas baudīšanas un patiesībā nav nekāds sekundārais elements.
Protams, ka ļoti svarīga ir arī pati mūzikas programma. Kā ārzemju viesim iespējams gribētos Viljandos sagaidīt vēl plašāku etnodažādību, taču šogad neizpalika nedz jaudīgās Ķīnas mongoļu etnopanku grupas "Choor" lielkoncerts, nedz Ganas superzvaigznes King Ayisoba afrikāniskā megaballīte, nedz britu prominentā folkdziesminieka Sema Lī uzstāšanās, nedz Latvijā labi zināmo krievu etnojautrīšu "Otava Yo" dzīvā nakts diskotēka festivāla lielākajā, bet tāpat pārpildītajā teltī, ko paši mākslinieki uzstāšanās laikā ļoti precīzi pārdēvēja par "Baņu" jeb pirti... Vēl uz pavisam septiņām festivāla galvenās programmas skatuvēm uzstājās augstas klases folkmūziķi no Francijas, Lielbritānijas, Zviedrijas, Somijas, Ungārijas un Kanādas.
Uz Folku bija atbraukusi arī Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, lai noskatītos arīdzan koncertā uz rokām papeldēt izdomājušo igauņu iekšējo panku (šis termins radās pēc sarunas ar festivāla organizētāju Andi Kivibergu) "Puuluup" uzstāšanos un ar savu klātbūtni apliecinātu, ka festivāla misija ir ļoti cienījama un valsts ir gatava to atbalstīt arī turpmāk.
Festivāls ir bezpeļnas pasākums, ko arī atbalsta valsts un pašvaldības institūcijas. Biļešu pārdošana dod trešdaļu no tā organizēšanai nepieciešamajiem līdzekļiem. Pēc būtības Viljandi folkfestivālu var uzskatīt par pašpietiekamu parādību, ko apmeklē ļoti liels procents tieši pašu igauņu, taču Viljandi vēlme ir sevi pēc iespējas vairāk parādīt arī pārējai pasaulei un uzņemt arvien vairāk interesentus no ārvalstīm. Par īpaši lielāku paplašināšanos festivāla rīkotāji gan nedomā, taču igauniskā mierā ir gatavi risināt baiso problēmu, ja vien 50 kilometrus no Latvijas robežas atrodamajā Viljandi pilsētā nākamgad ierastos 10 000 latviešu. "Tad jau izdomātu, ko darīt," saka Andi Kivibergs. Un pēc festivāla apmeklējuma nerodas šaubas, ka izdomātu arī.
