"Man par viņu ir viegli un patīkami runāt!", "Grūti iedomāties kādu šodien aktuālu izpildītāju, kurš varētu līdzināties Lapčenokam viņa spēka gados!" - tā portālam "Delfi" saka komponists Raimonds Pauls un grupas "Gaujarts" solists Edgars Mākens.
Sarunā ar portālu "Delfi" Lapčenoks stāsta par iekšējo cīņu "dziedāt vai nedziedāt", piederību estrādei, draugiem, spilgtākajām skatuves partnerēm, pielūdzējām un bijušo sievu un tuvāko kolēģi Noru Bumbieri.
Ar šo sarunu "Delfi Kultūra" aizsāk interviju ciklu ar savulaik spožām un populārām latviešu estrādes zvaigznēm.
Savulaik no cilvēka, kurš dzīvojis Sanktpēterburgā, esmu dzirdējusi, ka tieši jūsu balss viņam asociējusies ar Latviju. Lūdzu, pastāstiet par savu balsi - tas ir dabas dots vai mantots talants?
Kaut ko tādu es dzirdu pirmo reizi! Par gaumi nestrīdās. (Iesmejas). Vienam - Siksna, citam - Ojārs vai Margarita, vēl kādam - Lapčenoks! Es par to esmu ļoti priecīgs, esmu priecīgs par savu publiku!
Uzreiz teikšu atklāti - mana balss ir tīri dabas dots talants, protams, ar kaut kādiem gēniem no maniem vecākiem, īpaši no mammītes, kura bija liela dziedātāja, visu mūžu nodziedāja baznīcas korī un pat piedalījās Dziesmu svētkos Esplanādē. Papiņš - nē.
Man tas viss ir no dabas. Nekas man nav iemācīts mākslīgi. Viss, kas man nāk ārā no mutes, ir no dabas, no augšas... (Paskatās uz augšu un pasmaida).
Kad jūs sākāt dziedāt?
Kad man bija septiņi vai astoņi gadi, mani vecāki pie papa māsas ģimenes Strenčos, kur pa dienas vidu es biju brīvā vaļā, darīju, ko gribēju, gāju, kur gribēju. Tajā laikā ļoti daudz skanēja radio, pārsvarā operetēs. Kad kaut ko dzirdēju, varēju tās elementāri nodziedāt. Uznāca man, un dziedāju! Ne jau tā, ka es sēdēju pie radio un dziedāju, bet staigāju pa pļavu, rāpos pa kokiem, pēkšņi man ienāca prātā tas meldiņš, ko dzirdēju radio. Viens pret vienu varēju nodziedāt to meldiņu ar visiem vārdiem. Tas tiešām ir dabas dots. Un es nekad nedomāju par to, ka man ir jādzied! Nē! Tieši pretēji - mani tas neinteresēja, es biju diezgan aktīvs puika, mani vairāk interesēja sports.
Es ļoti ilgi cīnījos pret dziedāšanu. Skolotājas skraidīja man pakaļ, lai nāku uz visādiem ansamblīšiem, uz kori, pierunāja mani divreiz nodziedāt solo dziesmas, bet tās es tikai ar dziedāšanas skolotājas neatlaidību nodziedāju. Sports man bija pirmajā vietā un tolaik domāju, ka visa mana turpmākā dzīve būs saistīta ar sportu. Tomēr pilnīgi pārliecināts nebiju arī par to. Tomēr sportā biju iegājis visai dziļi. Tolaik varēju iet uz Sporta akadēmiju, par skolotāju negribēju kļūt, bet par treneri drusciņ gribēju gan, bija tāda klusa vēlēšanās.
Vēlāk ar ļoti lielu pierunāšanu, kurā lielākoties piedalījās mana māsa, tomēr nosliecos par labu dziedāšanai un tas notika tikai pēc tam, kad mani dziedāt pasauca Raimonds (Raimonds Pauls).
Vai no jaunajiem mūziķiem varat izcelt kādu, jūsuprāt, talantīgu dziedātāju?
Godīgi sakot, es sevišķi nesekoju tam līdzi, tomēr reizēm paskatos dažādus noslēguma koncertus. Es sevi varu uzskatīt par profesionālu dziedātāju, jo dziedu jau 41 gadu, un tāpēc klausos citādi - man vairāk patīk dziedātāji ar labu diapazonu, kuriem ir patīkama balss, piemēram, tenori, kuriem nav pārāk spica balss.
Ir tik daudz tenoru, bet tie labākie ir knapi uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, viņi augšējās notis neņem spicas, it kā ar īlenu durtu debesīs, bet maigi. Un tas tik forši skan, johaidī, vienkārši fantastiski!
Tomēr uz augšu vairāk iet tie, kuriem ir interesanta balss, īpatnēja dziedāšanas maniere, bet tie, kuri mākslīgi tiek uztaisīti par dziedātājiem, man nepatīk. Tie nav dziedātāji!
Jūs domājat tos, kuri piedalās dažādos dziedāšanas šovos?
Jā, viņi ir mākslīgi uztaisīti par zvaigznēm. To, ka viņi nekas īpašs nav, pierāda arī publika gan Latvijā, gan ārzemēs. Paskatieties, kas notiek, kad mēs aizbraucam uz "Eirovīziju".
Kaut kādā mērā man ir kauns. Ja nav, ko sūtīt, nevajag braukt. Vajag padomāt, uz kurieni tu brauc un kādi konkurenti tev būs priekšā. Šeit tu esi pirmais puisis ciemā, bet aizbrauc uz lielāku miestu, kur esi pēdējais! Pēdējos trīs gadus mēs pat netiekam finālā.
Kā, jūsuprāt, pašlaik zvaigznes statuss atšķiras no tā, kā tas bija jūsu jaunībā?
Agrāk zvaigznes tapa tikai pateicoties publikai, cilvēki rakstīja vēstules un, pateicoties tām mūziķi kļuva populāri. Tas nebija mākslīgi, tas viss notika godīgi, pats to zinu!
Reiz es palīdzēju Žoržikam (Žoržam Siksnam) "Koru karos", drusku pabiju tajā visā iekšā un kas tikai tur neatklājās! Tas viss ir ļoti nepatīkami! Varbūt arī tāpēc netiek uz augšu normāli, labi dziedātāji. Dziedātājam pašam ir ļoti grūti, ja nepalīdz tuvinieki. Tad jābūt ir superzvaigznei, supertalantam!
Agrāk "Mikrofons" bija galvenais rādītājs, jo tur tika gan profesionāli dziedātāji - radio un filharmonijas pārstāvji un arī pašdarbnieki - "Līvi", "Credo", "Selga". Un visi tur tika pateicoties publikai. Tur visi bija kopā - gan pašdarbnieki, gan profesionāļi, lai arī daudziem pašdarbības ansambļu dalībniekiem bija muzikālā izglītība, bet, piemēram, mēs ar Noru bijām bez muzikālās izglītības. "Mikrofonā" visi cilvēki redzēja, kas ir kas.
Ko jūs darāt pašlaik, vai bieži koncertējat?
Jā, es aktīvi koncertēju un man tas ļoti patīk! Es agrāk cīnījos, lai nedziedātu, bet tagad bez tā laikam dzīvot nevaru! Cenšos uzturēt sevi labā formā un gaidu priekšlikumus, kur piedalīties. Reizēm ir lielāki pasākumi, reizēm - mazāki pasākumi, bet es dziedu visur, kur mani aicina.
Viens koncerts man palicis īpaši atmiņā no "Modo" spēcīgā sastāva laikiem. Koncerta programmas dziesmā bija viena vietiņa, kuru, kā man likās, var oktāvu augstāk nodziedāt, bet es visu laiku nez kāpēc raustījos. Kādreiz mēģinājumos nodziedāju, bet koncertā tomēr baidījos, ja nu neaizies, "neizspiedīšu" to vietu. Bet tad vienā koncertā man "pavērās", nodziedāju! Bundzinieks teica, ka viņam gandrīz bungu vālītes izkritušas no rokām, jo mūziķi nebija gaidījuši, ka to darīšu koncertā!
Man bija vienalga, vai dziedāju Zilupē vai operā valdības koncertā. Man ir tāds princips - ja es esmu uz skatuves un man rokās ir mikrofons, kā es māku, kā jūtu dziesmu, tā dziedu, bet katrā ziņā es nekad neesmu dziedājis sliktāk. Tad, kad bijušas problēmas ar balsi, tad varbūt nebija vajadzīgā spilgtuma, bet es nedalīju - tur dziedāšu tā, tur citādi.
Kā jūs saprotat teicienu "dzied ar dvēseli"?
Lūk, salīdzinājums - ir vakari, kuros aktieri lasa dzeju. Man, piemēram, ir maz pacietības un grūti tādos pasākumos nosēdēt. Katrs aktieris lasa citādāk, bet viens ir klausāms, otrs - nē! Tāpat ir ar dziedātājiem. Ir dziedātāji arī ar lielām balsīm, tomēr vienu var klausīties, bet otru - nē.
Vienreiz kādā kompānijā runājām par krievu dziedātāju Stasu Mihailovu, kuram ir milzīgs diapazons, bet man, godīgi sakot, viņš ne sevišķi patīk. Reizēm nevar saprast, kas ir tas, kas masām tik ļoti patīk.
Esmu dzirdējis arī sarunas, ka zālē laiž kaut kādas ultraskaņas frekvences, kas iedarbojas uz cilvēkiem, īpaši uz sievietēm. Cik tā ir taisnība, cik - nē, grūti pateikt! Bet es zinu daudzus krievu dziedātājus ar daudz interesantākām dziesmām, bet Stasā Mihailovā ir kaut kas tāds... Es nevaru saprast. Zinot, kāda mūsdienās ir tehnika, es neteiktu ne pieci, ka tur kaut kas tiek izmantots! Varbūt ar ausi pat tas nav dzirdams. Līdzīgas ierīces jau ir pārbaudītas uz dzīvniekiem. Piemēram, suņu saukšanas ierīces! Domāju, ka ar cilvēku arī var ko līdzīgu izdarīt. Es tiešām nezinu, var jau būt, ka tās ir baumas. Pierādīts tas nav, bet, kāpēc tas Stass Mihailovs ir viens no populārākajiem dziedātājiem? Es nesaprotu, bet tas ir fenomens!
Vai kādreiz esat nožēlojis piederību estrādei?
Nekad! Jau pēc dažiem mēģinājumiem sapratu, ka estrāde - tas ir mans! Saprotiet? Arī tas ir fenomens - cilvēks tik ilgi cīnījās pret un pēkšņi pēc pāris nedēļām saka - tas ir mans! Es jutu ar visām savām organisma fibrām, ka tas ir mans, ka es beidzot esmu savā vietā!
Kā jūs pārdzīvojāt laiku, kad mainījās valsts iekārta?
Diezgan grūti, jo pajuka viss. It kā balss nepazuda un arī muzikanti bija. (Skumji pasmaida). Mēs esam atkarīgi no cilvēku labklājības - tas ir mūsu peļņas avots. Ja cilvēkiem nav naudas, arī mums nav naudas. Tas bija diezgan smags posms. Daži mēģināja ar dažādu biznesu nodarboties, bet es jutu, ka tas nav mans. Tur, kur ir biznesa nauda, nav ne draugu, ne paziņu. Tas nav man! Daudzi mani kolēģi mēģināja ar to nodarboties, ļoti ātri sadega, atgriezās atpakaļ, meklēja savus variantus, kā dziedāt, muzicēt.
Lielākoties toreiz notika "rosola koncerti", kuros savācās dažādi mākslinieki - viens pianists ar sintezatoru, pāris aktieri, kas vadīja koncertu. Tā mēs sitāmies. Izdzīvojām, bet laiki bija ļoti sarežģīti. Ja vēl es būtu viens, bet tolaik man jau bija ģimene - bērniņi, sieviņa, kurai arī darba nebija, bet tomēr kaut kā mēs izsitāmies, pārdzīvojām tos grūtos laikus.
Kas jūs iepriecina jaunajā valsts dzīvē un kas - nomāc?
Tajos laikos bija daudz laba, bet bija arī netaisnības. Mākslinieki varbūt drusciņ mazāk tās izjuta, lai arī ir bijuši momenti, kad kasījās par tekstiem, kā ģērbties uz skatuves, kādus matus nēsāt. Mums noveicās, jo mūsu vadītājs bija Raimonds Pauls. Viņam bija neteiksim, ka ietekme, bet viņu tomēr cienīja, uzklausīja, protams, no viņa arī prasīja, tomēr mums diezgan daudz atļāva darīt to, ko citiem vispār neļāva. Tā kā sevišķi nejutām spiedienu no valsts struktūrām. Regulāri braukājām apkārt, protams, ne pa kapitālistiskajām valstīm, bet nu jau bijušās Padomju savienības valstīm. Mēs bijām apmierināti. Tagad aizbraukt uz Kaukāzu ir ekskluzīvi un pat bail, jo tur taču šauj! Tagad tās lietas ir mainījušās - vari braukt, kur gribi, ja ir nauda...
Man šķiet, ka mēs vēl tā īsti neesam pieraduši pie jaunās kārtības. Pie visatļautības, ar ko domāju mūziku, nevis to, ka uz ielas kādam, kurš nepatīk, var iedot pa bieti. Tagad var dziedāt, par ko grib, spēlēt tādu mūziku, kādu grib, kaut pliks ej uz skatuves, teiks, ka tas ir tavs stils un viss.
Estrādes mūziku arī ir ietekmējusi jaunā kārtība. Padomju laikos jebkurš nevarēja tik viegli uzkāpt uz skatuves muzicēt un dziedāt.
Ja jūs zinātu, cik savulaik strādāja "Modo". Visi domāja, kas tad tiem - tādi profesionāli veči, bet mēs pirms katra koncerta (mums bija vairāk nekā 20 koncertu mēnesī) divas stundas mēģinājām. Mēs skaitījāmies viens no labākajiem ansambļiem.
Tagad pamēģiniet kādam pateikt, ka viņš švaki spēlē, pasūtīs trīs mājas tālāk un prasīs, ko tu muldi? Tāpēc tas līmenis ir tāds, kāds ir.
Jūs daudz esat dziedājis duetos ar sievietēm. Lūdzu, pastāstiet par savām spilgtākajām skatuves partnerēm!
Tāda bijusi tikai viena... Tā ir Noriņa. Es vienmēr to saucu par likteni. Liktenis man bija lēmis būt dziedātājam. Es muku un neaizmuku, kļuvu par dziedātāju. Liktenis bija lēmis man satikties ar Raimondu. Liktenis bija lēmis man dueta dziesmas. Un ko nozīmē dueta dziesmas? Partneri! Mums jau no pirmajām reizēm sāka skanēt kopā.
Ļoti svarīga ir ne tikai saderība, vai prot pareizi un vienādi izdziedāt frāzējumus, bet arī balss salikums. Norai bija zemāka, samtaināka balss, bet man - drusku augstāka. Parasti jau meitenes dzied pirmo balsi, bet mūsu gadījumā ļoti bieži, kādos astoņdesmit procentos gadījumu, es dziedāju pirmo balsi, bet Nora dziedāja otro. Mēs katru dziesmu kopā izķidājām, tas bija fantastiski! Nevajadzēja nevienu neko piespiest, visi strādāja ar atdevi, bez ņurdēšanām.
Mēs pat koncertus ierakstījām magnetofonā un pie Raimonda pēc koncerta gājām klausīties savus garadarbus, ko esam sadarījuši koncerta laikā. Un arī mēģinājumus mēs ierakstījām. Kad ieraksti, uztaisi pauzīti un pēc tam paklausies, tas ir jau kas cits. No malas jau viss ir labāk redzams un dzirdams.
Puiši tādos brīžos klausījās, kā viņi spēlē, kādu gājieniņu var izdarīt, bet mēs ar Noriņu klausījāmies, kurā vietā frāzējums nav labs, tur vajag kaut kā citādāk. Šad tad mainījām pat vārdus. Protams, par to runājām ar autoriem. Tajā laikā ar Peteru (dzejnieks Jānis Peters - aut.) Raimonds ļoti daudz strādāja, zvanījām Jānītim. Viņš teica - nekādu problēmu, ja uzskatiet, ka vajag, lai ir. Ar Jānīti arī ļoti viegli bija strādāt. Mēs visi bijām viendomātāji, nebija nekur nekādu problēmu, tāpēc arī skanēja mums visas tās dziesmas.
Pēc Noriņas es mēģināju vēl ar dažām meitenēm duetā dziedāt, bet duets ir tad, kad dziedājums skan kā viena balss, kaut gan brīžiem tas ir divbalsīgs. Ja skan riktīgas divas balsis, tad tā ir divu solistu dziedāšana. Tas vairs nav duets. Pārsvarā nākamās meitenes, ar kurām es mēģināju dziedāt duetā, bija solistes. Brīžiem jau diezgan normāli dziesmas skanēja, bet... Tas tomēr nebija duets!
Kādas ir tās īpašības, kuras sievietēs visaugstāk vērtējat?
Sievietēm jābūt sievišķīgām! Tagad, kad paskatos krievu raidījumus, kā sievietes runā veču slengā, rodas jautājums - kas tās par sievietēm? Tās vairs nav sievietes. Smuka, bet, kad paver muti... Nu, johaidī! Ārprāts! Sievietēs visvairāk es cienu sievišķīgumu. Gudras sievietes man patīk. Tas ir galvenais.
Kad mēs ar Noriņu dziedājām, arī mums bija problēmas. Sākumā varbūt nebija tik lielas, bet, jo ilgāk mēs bijām kopā, jo vairāk tās nāca uz āru. Uz skatuves, darbā gan nebija nekādu problēmu. Problēmas bija sadzīvē un tas arī izšķīra visu.
Saprotu arī publikas reakciju. Esmu dzirdējis par sevi sakām, ka es padzinu Noriņu, piemānīju Noriņu. Es saprotu, ka mēs esam cilvēki, kas ir visu acu priekšā, mēs tiešām bijām kā ideāls pāris - visur kopā, visur smaidīgi. Bet neviens jau nezina to otru pusi, kura līdz vienam mirklim ir ciešama - norij, pagriezies, divas dienas nerunā, bet tas viss kļūst arvien vairāk, vairāk, vairāk... Un tad pienāk tāds mirklis, kad vairāk nevar paciest. Tad ir jāšķiras. Tur neko nevar darīt, tā ir dzīve. Es domāju, ka tā ir dzīve ne tikai māksliniekiem, bet jebkura normāla cilvēka dzīves sastāvdaļa.
Es ļoti ilgi to cietu, es no vecā kaluma, redzēju, kā mani vecāki dzīvoja kopā un nāk no tiem laikiem, kad šķiršanās bija kaut kas ārkārtējs. Tas vēl pārgāja arī uz mums, arī mana paaudze to tā uztvēra. Tomēr, tā kā es iegāju tādā sfērā kā šovbizness, tur tās lietas drusku tomēr ir citādākas. Lai arī nevar teikt, ka visiem tā notiek. Ir cilvēki, kuri ar visu to dzīvo laimīgi kopā, lai gan paecējas, bet tāpat laimīgi dzīvo tālāk kopā, bet ir tādi momenti, kad vairs nevar izturēt. Diemžēl mums vajadzēja šķirties un, protams, visvairāk cieta mūsu darbs - slavenais duets. Arī cilvēki ļoti pārdzīvoja.
Nemaz tik daudzi nepārmeta ne man, ne Noriņai. Dzīve tomēr ir dzīve. Gudri cilvēki to saprata, nebija viņiem obligāti jāstāsta, viņi neprasīja, kādēļ tā notika. Tā tomēr ir tik individuāla padarīšana.
Kā jums patīk Norai Bumbierei nesen uzstādītais piemineklis?
Tas ir super!
Vai apmeklējāt arī pieminekļa atklāšanas pasākumu?
Jā, abus atklāšanas pasākumus, ja tā var teikt. Sākumā nekādi nevarējām izdomāt, kā īstenot domu par pieminekli, bet tad Noras māsai Mārai nāca ideja par fondu (Noras Bumbieres fonds), lai būtu vieglāk vākt naudu. Naudu vācām dažādos veidos - ar telefona zvaniem, ziedojumiem, diezgan daudz nopelnījām arī ar koncertiem. Beigās savācām to naudiņu.
Vēlāk notika cirks - mākslinieks vakarā pirms atklāšanas paziņoja, ka piemineklis nav gatavs. Tas bija šoks visiem. Bija sagatavota vieta, uzaicinātas televīzijas un citi žurnālisti, paredzēts koncerts - pamatīga gatavošanās. Pēkšņi - nav vēl gatavs! Es to neredzēju, bet daudzi draugi televīzijā redzēja, kā mākslinieks taisnojās. Tā jocīgi tas bija - kā mākslinieks var nezināt, kad piemineklim jābūt gatavam? Tas ir jocīgi. Ar Noras māsu Māru smējāmies, ka tā ir mistika un to visu sarīkojusi Noriņa, jo nav gribējusi, lai pieminekļa atklāšana notiktu tajā dienā. Kā bija, tā bija.
Īstā atklāšana bija ļoti skaista. Tajā dienā koncerta nebija, bet mēs kā katru gadu rīkojām bērnu dziesmu konkursu trijās grupās. Bērniņi bija pie pieminekļa, viņus apbalvojām, tas bija smuki.
Un pats piemineklis - ļoti skaists! Un arī apgaismošana vakaros... Pēc pieminekļa atklāšanas mēs pasēdējām, jo vēl bija gaišs, pēc tam gājām atpakaļ. To pat grūti nosaukt par pieminekli, tas ir kā koks! Smuks! Man ļoti patīk!
Sākotnēji bija dažādi varianti, man šis variants likās - nu, tā, daži šķita interesantāki, bet tad, kad es to ieraudzīju dabā... Super!
Kā jūs kā populārs estrādes mākslinieks esat sadzīvojis ar pielūdzējām?
Vienkārši - nevajag taisīt problēmu no tā! Tādā statusā mēs, estrādes mākslinieki, esam. Meitenes un arī vecāka gadagājuma sievietes, arī veči raksta. Tas ir patīkami. Ja kāds no māksliniekiem saka, ka tas ir apgrūtinoši, tās ir muļķības! Tas ir ļoti patīkami. Arī atpazīstamība ir ļoti patīkama. (Smaida.) It sevišķi tajos laikos, kad bija deficīts, varēja sazvanīties ar kādu noliktavu, kaut ko dabūt. Ja man vajadzēja stāvēt rindā pēc kaut kā, es to vienkārši nevarēju, nekad mūžā neesmu rindā stāvējis. Es nevarēju ciest rindas. Trīs, četri cilvēki - tas bija normāli, bet stāvēt garā rindā pēc paikas, desas luņķa, tas bija murgs. Man vairs nevajadzēja to desu, domāju - iztikšu bez tās desas.
Negribu teikt, ka tolaik šausmīgas naudas pelnījām, bet pelnījām diezgan labi. Un visiem taču gribējās, lai tautas mīluļi normāli izskatītos. Uzvalkus es šuvu, jo man ir nestandarta augums - garas rokas un garas kājas, bet mēteli un ārzemju kurpes varēja nopirkt caur pazīšanos.
Esmu pat dzirdējis, ka kādam estrādes māksliniekam vecāki piedāvā savas meitas par sievām. Man tādi gadījumi nav bijuši. Atzīšanās mīlestībā arī faktiski nav bijušas. Ir teikušas, ka patīk kā es dziedu, ka manas dziesmas palīdz dzīvot. Bija arī normālas vēstules no gudrākām meitenēm, kuras lūdza, vai nevar atsūtīt kādas dziesmas tekstu, kad plate vēl nebija iznākusi. Tāpat jautāja, vai nevaru paklausīties, kā kāda dzied. Tādi aicinājumi ir bijuši no tām, kuras arī vēlējās kļūt par dziedātājām.
Tomēr visām vēstulēm bija jāiziet cenzūra no Noriņas puses. Ja viņa uzskatīja, ka drīkst, es varēju palasīt. (Labsirdīgi smaida). Bija arī visādi zvani. Mēs gan nelikām numurus telefonu grāmatā, tomēr tie, kuriem vajadzēja, tos tāpat dabūja.
Agrāk bija daudz vietu, kur atpūtās un pulcējās mākslinieki - "Pūt, vējiņi!" un "Jūras pērle" Jūrmalā, "Skapis" Rīgā... Vai pašlaik jums ir kāda mīļa vieta, kurp doties?
Tādas vietas vairāk nav! Visas vecās vietas ir pārtaisītas, "Pērle" nodegusi, "Lido" māju, šķiet, grib nojaukt.
Vispopulārākais Rīgā, protams, bija "Skapis", jo tas bija vaļā līdz 12 naktī. Tas bija centrs, tur bija gan teātri blakus, gan filharmonija. Tur nāca gan aktieri, gan mūziķi. Restorāna direktors bija ļoti pretimnākošs un bieži vien "Skapi" slēdza ap vieniem vai diviem naktī, ja nebija nekādu ekscesu. Šad tad jau bija kāda sīka "villiņa", bet tas gadījās ļoti reti. Tur varēja bez kapeikas naudas iet iekšā - ja nebija draugu, kas palīdz un gribējās pasēdēt un iedzert, bārmenes vienmēr ļāva visu paņemt "uz krīta". Tur tiešām viss bija forši, tur bija tikai savējie.
Bija arī kafejnīca "Kaza" Vaļņu ielā. Esmu tur pāris reizes bijis, bet tur vairāk apgrozījās mākslinieki, drusciņ citādāka publika, kamēr "Skapī" vairāk bija aktieru un muzikantu, arī operas mūziķu. Ja nebija, ko mājās darīt, varēja nākt, papļāpāt, atvilkt elpu.
Ja jums tagad un tūlīt būtu jādzied kāda dziesma, kuru jūs labprāt nodziedātu?
Es tā neesmu pieradis. (Smaida). Jaunie varbūt tā varētu - o, man pašlaik tāds garastāvoklis, gribu dziedāt šo dziesmu, bet man tā nav, man ir jāzina, kādai publikai dziedāšu, kāds pašam ir dvēseles stāvoklis un, protams, kāds ir repertuārs...
Mēs tagad šeit esam divatā un varbūt man vispār gribētos kādas ēverģēlības uzdziedāt, ko uz skatuves neatļautos, bet to taču nedrīkst darīt! (Sirsnīgi smaida). Es tā neesmu pieradis. Man drusciņ ir jāpadomā. Es vienmēr pirms koncerta speciāli salieku programmu.
Kāds ir jūsu klausītājs pašlaik?
Esmu izbrīnīts, bet uz maniem koncertiem nāk arī jauna publika - 20 un 30 gadus veci cilvēki. Viņi nāk man klāt, saka paldies, stāsta, ka nav zinājuši, ka manos koncertos ir forši, jautā, kad būs nākamais koncerts. Arī mūsu jaunatne ir cilvēki, kuri grib dzirdēt normālu meldiņu, normālu pavadījumu, normālus tekstus. Nevar teikt, ka viņiem patīk tikai "stuku-buku - stuku-buku".
Es arī savus bērnus esmu pieradinājis pie labas mūzikas. Viņiem mūsu estrāde ne sevišķi patīk. Es viņus pieradināju arī pie nezūdošām vērtībām - viņiem patīk "Metallica" ar simfonisko orķestri, viņiem patīk Toms Džonss, kurš ir viens no maniem mīļākajiem dziedātājiem. Viņam ir vairāk nekā 70 gadu, bet kā viņš dzied - fantastika!
"Metallica" tiešām muzicē! Jā, tas ir metāls, bet viņi muzicē, nevis "blrblrblr" līdz klapei! Ir ļoti svarīgi dot nevis tikai skaļumu vaļā, bet muzicēt - kādi viņiem "soliņi", kādas pārejas, kāds bundzinieks!
Man patīk, ka bērni klausās labu mūziku, jo apkārt ir ļoti daudz sēnalu, kad piecas minūtes spēlē vienu un to pašu, acis pārgriezuši. Man ir tāda sajūta, ka arī ārzemēs ir kaut kāda krīze. Līdzīgi kā pie mums , viss ir nobremzējies - klausāmi ir tikai vecie ansambļi, jo tur cilvēki tiešam muzicē, nevis ieslēdz visu pēc kārtas.
"AC/DC" - sirmām galvām, bet kā viņi spēlē! Ir tik maz jauno ansambļu, kuri tā var. Izbīda smukās meitenes ar šitādiem silikoniem priekšā (Ar rokām attēlo milzu krūtis) un visi - Ā! (Saķer galvu).
Vēl mani šokē un es nesaprotu, kā diskžokejs viens var taisīt koncertu. Stāv, kaut ko iebļaujas, kaut ko dara ar platēm, parāda publiku, bet tur - 40 000 cilvēku dejo! Sit mani nost, nesaprotu! Kam tas vajadzīgs? Paņem maģi un klausies! Vai viņi tur sanāk sanarkoties un tad pūļa trakums notiek. Viens vecis diskžokejs savāc 40 vai 50 tūkstošus... (Noplāta rokas un turpina smaidīt).
Pauls: Lapčenoks ir nepārspēts latviešu populārās mūzikas izpildītājs
"Man par Viktoru Lapčenoku ir viegli un patīkami runāt," sarunā ar "Delfi Kultūra" saka komponists Raimonds Pauls.
"Manuprāt, viņš ir nepārspēts latviešu populārās mūzikas izpildītājs. Pēc viņa otrs tāds nav radies! Ar Lapčenoka vārdu saistīti daudzi īpaši ieraksti, dziesmu pirmatskaņojumi.
Viņš ir viens no tiem retajiem dziedātājiem, kurš izceļas ar skaidru dikciju. Es uzskatu viņu par vienu no izcilākajām personībām populārajā mūzikā," teic Pauls.
Mākens: grūti iedomāties izpildītāju, kurš līdzinātos Lapčenokam spēka gados
"Kad taisījāmies izdot "Gaujarta" otro albumu "Vibrācijas", kādu laiku domājām, kuram žanram mūsu ierakstu varētu pieskaitīt. Kā tas nereti gadās, grupasbiedrs izdomāja jaunu žanru - alternatīvā estrāde. Loģiski, ka uz albuma prezentācijas pasākumu vajadzēja piesaistīt kādu no īstās estrādes. Viktors Lapčenoks bija pirmais, kurš ienāca prātā," portālam "Delfi" stāsta grupas "Gaujarts" vokālists Edgars Mākens.
"Padomju Latvijas estrādes zelta gadu superzvaigzne, solists, ar kura spēcīgo balsi esam uzauguši. Viktors ātri vien tika sazvanīts un mums par lielu prieku piekrita pasākumā nodziedāt divas dziesmas (vienu mūsējo, vienu no paša repertuāra).
Lai gan gadiem ejot, Viktora balss nedaudz apsūbējusi un augšas vairs nav tik spēcīgas, tomēr mēģinājumu procesā un arī koncertā varēja just: šī ir vecā skola! Frāzējums, intonācija, teksta izpratne, nopietnība, ar kādu tiek pieiets skaņdarbam - grūti iedomāties kādu šodien aktuālu izpildītāju, kurš varētu līdzināties Lapčenokam viņa spēka gados," stāsta Mākens.