Daba pati par sevi ir mūzika. Saruna ar vijolnieci Baibu Skridi
Foto: Publicitātes foto

"LNSO vasarnīcā" 21. augustā Baiba Skride spēlēs solo Bendžamina Britena Vijolkoncertā, kas Latvijas simfonisko koncertu repertuārā ir retums.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Portāls "Delfi" atgādina, ka ikvienam ir iespēja piedalīties konkursā un klausīties Simfoniskā orķestra mūziķus savā pagalmā vai jebkurā citā vietā, kas asociējas ar vasaru.

Ar Baibu Skridi sarunājas Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sabiedrisko attiecību speciāliste Kristīne Kutuzova. 

Tavs ideālais vasaras saulrieta vakars.

Noteikti pie jūras. Un tā, lai ir pavisam silti, lai nav jādrebinās un jāģērbj virsū daudzas apģērba kārtas.

Vai mūzika ir klātesoša šī skaistā vakara scenārijā?

Domāju, ka daba jau pati par sevi ir mūzika. Ja tiešām ir tāds vakars ar saulrietu un jūras viļņiem, man negribas kaut ko vēl dekorēt ar īpašu apskaņošanu. Reiz, atpūšoties Karību jūras salās,  gan atceros, ka vakariņu laikā pienāca trīs paveci kungi ap gadiem astoņdesmit ar ģitārām rokās. Jā, nu tas likās iederīgi. Kā filmās. Citādi gan es tādos vakaros labāk jūru klausos, nekā muzikālu priekšnesumu. Un vispār - siltās zemes man laikam vairāk tīk.

Vientuļa sala?

Jā, tikai kur vairs tādu var atrast? Vientuļa sala ir lielisks brīvdienu scenārijs. Prom no visas ņirboņas. Bet ilgi nē. Un ar ģimeni, protams.

Cik ātri tu spēj atslēgties, pilnībā aizmirstot par darbiem, kalendāru, atgādinājumiem telefonā un ļaujoties iekāpt ērtās kūrortnieces čībās?

Jā, tā jau tiešām ir, ka visbiežāk sev jāiegalvo - vakar tu strādāji, bet, re, tagad ir 72 stundas, lai atpūstos. Patiesībā jau galvā kārtojas turpmāko darbu plāni. Viena nedēļa. Vismaz tik ilgi vajag, lai tu saprastu - tā, es tagad nestrādāju, piederu pati sev un ģimenei. Un tad ir pavisam labi. Pa īstam varētu atpūsties kādās trijās nedēļās.

Nē, pa īstam ir kā bērnībā - divi mēneši laukos basām kājām. Jā. Es gan neatceros, kad biju atpūtā arī kaut vai tās trīs nedēļas.

Atpūta ir tad, kad dodies ceļojumā, kurā viss saplānots vai tomēr izvēlies pati, kā pavadīt katru atvaļinājuma dienu?

Man vispār patīk ceļot. It kā es eksperimentēju un ļaujos kaut kādām tā brīža sajūtām, tomēr vienlaicīgi tas vienmēr ir plānošanas darbs. Bet jā - daru pati. Visbiežāk atpūta tiek ieplānota starp koncertiem un kādā vietā, kas ir netālu. Kā jau visi mākslinieki, esmu priecīga par iespēju uzstāties dažādās vietās pasaulē. Lielu daļu no tām es, iespējams, citādi nebūtu redzējusi. Galvenais, lai ir silts ūdentiņš jūrā un zivtiņas. Arī ar vīru mēs iepazināmies tādā kā ceļojumā. Viņam gan toreiz tas bija darbs, man - atpūta.

Lasīju, ka tas notika kādā festivālā?

Jā, netālu no Drēzdenes. Festivāli jau tāda bīstama lieta. (Smaida.) Bet tas bija foršs piedzīvojums.

Tas, kas notiek festivālā, paliek festivālā?

Nē, tik traki jau nebija. Es tikai apprecējos. (Smejas.)

Vai tev, bieži ceļojot,  atmiņā palicis kāds īpašs mūzikas festivāls tieši visai ģimenei?

Šovasar, piemēram, došos uz Bostonas simfoniskā orķestra vasaras māju Tenglvudā. Neesmu nekad tur bijusi, bet zinu, ka tur ir arī programmas bērniem, jauniešiem, gan ar izglītojošu, gan izklaidējošu funkciju.

Tā ir superīga ideja, tiešām, ka tādu festivālu tagad taisāt arī Latvijā. Tas nepavisam nav viegli - saplānot programmu gan mūzikas pazinējiem, gan bērniem un kur nu vēl jauniešu auditorijai. Tādi festivāli tiešām ir ļoti vajadzīgi.

Vai tavas ģimenes tradīcijās ir arī lielās kopā sanākšanas? Varbūt kopīgi muzicēšanas vakari?

Kādreiz bērnībā - jā. Mums Duntē bija māja, kurā vasarā dzīvojām, un otrajā stāvā katru dienu vingrinājāmies. Visi apkārtnē zināja, ka tās ir Skrides, kas pieskandina visu ciemu. Bet tāda grieķu ģimene ar padsmit cilvēkiem mums gluži nav.

Vai rīkojāt koncertus ģimenes locekļiem?

Jā, bija koncerti un teātra izrādes. Muzicējām ar katliem un karotēm.

Man tā bija iespēja tikt mammas skapī.

Jā, bērnu iztēle jau ir fantastiska. Kad tu no nekā uztaisi veselu uzvedumu. Tās ir vislabākās atmiņas.

Latvija tagad tev ir darbs vai atpūta?

Te ir mājas. Kāda daļa no manis te vienmēr atpūšas. Arī tagad, kad taisnā ceļā no lidmašīnas esmu nonākusi šeit, viesnīcā (tiekamies dažas stundas pirms Baibas koncerta Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē). Redzi, kaut uz dažām stundām, bet esmu pie jūras.

"LNSO vasarnīcā" tavā izpildījumā dzirdēsim Britena Vijolkoncertu. Decembrī šo pašu skaņdarbu atskaņosi ar Amsterdamas Concertgebouw orķestri.

Šo skaņdarbu atskaņoju ļoti bieži, vismaz reizi gadā noteikti. Pirmoreiz spēlēju kopā ar Andri Nelsonu, tas bija ļoti sen. Britens gan nav gluži vieglākais materiāls, bet tajā ir gan dziļums, gan vieglums vienlaikus. Katrā ziņā nav tā, ka šis Vijolkoncerts jāklausās vairākkārt, lai saprastu tā jēgu. Domāju, publikai patiks - tā mūzika ir daudzslāņaina, piemērota dažādam uzmanības dziļumam. Britens bija īsts spāņu revolūcijas fans, šajā viņa koncertā var saklausīt spāniskas vēsmas. Ne tādas tradicionālas un atpazīstamas, bet drīzāk dziļas. Nezinu, varbūt tās ir spāniskas smeldzes notis. Bet ne tikai.

Ko tu novēlētu ikvienam piedzīvot šai vasarā?

Vai!... Novēlu būt. Ļauties. Patiesībā atļaut sev atpūsties nemaz nav tik viegli. Citreiz tas jāmācās. Jo vairāk strādā, jo grūtāk ir atpūsties. Bet uzdāviniet sev šo iespēju. Palutiniet sevi un ģimeni ar savu nedalītu klātbūtni.

Tags

Baiba Skride Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form