Drūmais optimists. 'The Cure' līderim Robertam Smitam – 60
Foto: Reuters/Scanpix/LETA

2019. gadā grupa "The Cure" tika uzņemta rokenrola slavas zālē. Pavisam drīz, maijā, ar četriem koncertiem Austrālijā tā svinēs albuma "Disintegration" 30. jubileju, bet 21. aprīlī pašam Robertam Smitam aprit 60. Šie ir pietiekami iemesli, lai saulainā pavasara svētdienas rītā publicētu rakstu par īgnu vīru, kurš aizvien sabiedrībā iziet šķībi krāsotām lūpām un izpelnās vienas dienas sociālo tīklu slavu ar sarkastisku attieksmi pret entuziasma pārņemtu žurnālisti uz sarkanā paklāja, pasākumā, kur paša grupa tiek iesvaidīta rokenrola slavas zālei. Tomēr viņš ir sarakstījis vairākus no izcilākajiem 20. gadsimta mūzikas albumiem un dziesmām, kļuvis par autoritāti citiem mūziķiem un kulta personību klausītājiem. Tāpēc ticu, ka nejaušu lasītāju šim rakstam nav.

Runājot par 21. aprīļa jubilāru Robertu Smitu, vienlaikus ir jārunā par "The Cure". Viņa viegli aizlauztais, nervozais vokāls, ģitārspēle un ironija definē grupu. Galu galā – Smits pat izskatās tā kā skan "The Cure" – šī mūzika nav iedomājama bez bālā, nemākulīgā grima, drebelīgu roku vilktajām acu kontūrām, bez melnajiem "oversize" krekliem, sudraba aprocēm un, protams, frizūras, kas ķemmi pēdējoreiz redzējusi, kad britu premjera amatā pirmo reizi stājās Mārgarete Tečere,

Kaut kā Robertam Smitam un "The Cure" ir izdevies stāvēt pāri laikam, būt tik populāriem, lai skanētu romantisku komēdiju un supervaroņu filmu skaņu celiņos, tajā pašā laikā saglabājot savu savrupo neatkarīgo un alternatīvo statusu.

Liktenīgie astoņdesmitie

"The Cure" radās vēl septiņdesmito gadu beigas. Vispirms tie bija padsmitnieki, kuri dievināja Deividu Boviju un iekļāvās aktuālajos pankroka un "new wave" strāvojumos. Tomēr jau astoņdesmito sākumā "The Cure" individualitāte kļuva izteiktāka, bet dziesmas garākas, drūmākas, eksistenciālākas un skanējumā bagātīgākas, arvien lielāku pienesumu deva sintezatori.

Nereti tiek piesaukts, ka "The Cure" tieši 80. gados definē gotisko roku. Tomēr Smits allaž ir noliedzis savas grupas piederību gotu kopienai, pat paudis nicinājumu tai, neskatoties uz to, ka šajā vidē tiek ļoti cienīts. Tāpat ne līdz galam viņš atzīst "The Cure" pierakstīšanu "new wave" un "post punk" grupu plejādei, mudinot uztvert viņus kā ārpus jebkādiem žanriem un kustībām esošus.

Kopš pirmsākumiem Smits ir vienīgais grupas dalībnieks, kurš bez pārtraukuma tajā ir muzicējis. Tomēr viņš vairākkārtīgi dažādās intervijās uzsver, ka "The Cure" spēks ir tieši būšanā grupai. "Ja Saimons Galaps no grupas aizietu, to vairs nevarētu saukt par "The Cure"," tā par grupas ilggadējo basģitāristu 2018. gadā intervijā "The Guardian" teicis Smits. Galaps, tikai ar nelielu pārtraukumu 80. gados, ir kopā ar "The Cure" kopš 1979. gada. Par ilggadēju grupas dalībnieku uzskatāms arī ģitārists un taustiņinstrumentālists Porls Tomsons, kurš "The Cure" spēlējis kopš pirmsākumiem ar trim piegājieniem. Kopš 2010. gada viņš atkal ir prom no grupas, taču mēdz pievienoties koncertos un spēlēt saksofonu.

Drūmais optimists. 'The Cure' līderim Robertam Smitam – 60
Foto: Vida Press

2018. gadā "The Cure" svinēja grupas pastāvēšanas 40. jubileju. Lielbritānijas mediji bija skaļi, rakstot, ka "The Cure" britu mūzikai astoņdesmitajos ir tas pats, kas "The Beatles" sešdesmitajos vai Deivids Bovijs septiņdesmitajos. Iespējams, piemēram, grupas "Depeche Mode" faniem šeit būtu nopietni pretargumeti, taču nevar noliegt, ka tieši 80. gados "The Cure" izdeva savus labākos albumus. No tiem īpaši jāatgādina par 1982. gada "Pornography", kas ir 43 visdrūmākās un tumšākās "The Cure" mūzikas minūtes. Pats Smits vēlāk atzina, ka to iecerējis tuvāku Mālera simfonijām, nevis popmūzikai. Savukārt 1989. gadā izdotais "Disintegration" ir absolūts meistardarbs – sirreāls, romantisks, sapņaini drūms un sentimentāli gaišs reizē. Tolaik Smits bija nesen precējies. Viens no albuma hitiem – "Lovesong" – bija rakstīta kā dāvana līgavai un šobrīd Roberta Smita sievai Mērijai. Albums guva arī teicamus komerciālos panākumus, padarot "The Cure" par popzvaigznēm.

80. gadu beigu slavas vilni turpināja arī 1992. gadā izdotais "Wish" un tā dzīvespriecīgais hits "Friday I'm in Love", iespējams, šobrīd viszināmākā "The Cure" dziesma. Tomēr populārās mūzikas pasaule jau bija mainījusies, pasaule atplestām rokām uzņēma no Sietlas nākušo grunge, bet Lielbritānijā jau pavisam drīz sākās britpopa uzspēlētās cīņas. "The Cure" turpmākajās desmitgadēs vairs neatkārtoja 80. gadu beigu komerciālos sasniegumus, tomēr izdeva pieklājīgus albumus, kā "The Bloodflowers" (2000), vai paštitulēto "The Cure" (2004).

Ietekme un sīkstums

Saistībā ar Robertu Smitu un "The Cure" bieži tiek lietots vārds – ietekmīgs, kas nozīmē kaut ko vairāk par pārdotāko albumu un radiostacijās spēlētāko dziesmu topu rekordiem. Smitu par savu autoritāti sauc virkne citu mūziķu, kuri jau paši kļuvuši par sava laika un/vai žanra klasiķiem. Turklāt "The Cure" ir ārkārtīgi kaislīga, inteliģenta un uzticama fanu kopiena, ar kādu var lepoties tikai retā grupa.

Roberta Smita un "The Cure" ietekmi savā izvēlē kļūt par mūziķi īpaši uzsver grupas "Nine Inch Nails" līderis Trents Reznors. Viņš arī šā gada sākumā svinīgā pasākumā pieteica "The Cure" uzņemšanu Rokenrola slavas zālē, atminoties, savu pirmo skanisko saskarsmi ar grupas daiļradi. "Bija tā, it kā šī mūzika ir rakstīta tieši man. Līdz tam es visu laiku biju cīnījies ar domu, ka nekur neiederos, ka nekam nepiederu. Un tad, pēkšņi, dzirdot šo mūziku, jutos ar to tik ļoti vienots."

"Tā nebija tikai skaņa, vārdi, vai sevis pasniegšanas veids, to visu nostiprināja izsmalcināts darbs ar instrumentiem un Roberta Smita balss. Balss, kurā bija tāds emociju diapazons – no dusmām, bēdām un izmisuma līdz skaistumam, trauslumam un priekam!" ceremonijā teica Rezenors.

2018. gada vasarā "The Cure" 40. jubilejas kulminācija bija koncerts Londonas Haidparkā, bet vēl viens zīmīgs notikums bija Smita kūrētais "Meltdown" festivāls, kura noslēgumā "The Cure" kāpa uz skatuves ar hronoloģisku 28 dziesmu programmu divās daļās. Festivāla programmā Smits bija aicinājis "Manic Street Preachers", "Mogwai", "Nine Inch Nails", "Twilight Sad", "Placebo", "My Bloody Valentine", "Deftones", "The Libertines" – 10 dienu laikā kopā 90 mākslinieku.

Vispirms Smits sastādījis sarakstu ar sev tīkamajām grupām un mūziķiem, kurus viņš vēlētos redzēt festivālā, tad katram no tiem izsūtījis ar roku rakstītu vēstuli. Gandrīz visi piekrituši pakārtot savas turnejas tā, lai varētu spēlēt šajā pasākumā. Šis ir vēl viens apliecinājums Roberta Smita ikoniskajai personībai, ko pielūdz visi iepriekšminētie mūziķi, atzīstot, ka tādā vai citādā veidā "The Cure" ietekmējuši arī viņu skanējumu.

"Domāju, jums būs grūti atrast tādus mūziķus, kam nepatīk "The Cure"," intervijā "The Guardian" pērn teica Roberts Smits. "Manuprāt, par mums jūsmo, pat tad, ja mūsu mūzika īpaši nesaista. Varbūt es izklausos iedomīgs, taču tas nav stāsts par mani, bet par visu grupu. Mēs esam spējuši palikt godīgi paši pret sevi. Ja spēlē grupā, tad saproti, cik patiesībā tas ir grūti. Tāpēc domāju, ka mūs apbrīno par mūsu sīkstumu."

Un sīkstums ir vēl viens labs vārds ar ko raksturot "The Cure". Grupa spēlē neparedzami ilgus un piesātinātus koncertus, kā arī ieraksta radioformātam nedraudzīgas un mūsdienu klausītājam pārāk garas dziesmas. Šobrīd "The Cure" nav līguma ne ar vienu lielo ierakstu kompāniju, mēļo, ka tai pat nav sava pastāvīga menedžmenta. "The Cure" uzstājas vai ieraksta jaunas dziesmas tikai tad, kad Roberts Smits uzskata, ka to vajag darīt. Uzstājas "The Cure" pietiekami bieži, uz publikas pieprasījumu spēlējot pat 10 dziesmu garus papildinājumus. Par kuriozu leģendu jau kļuvis stāsts par "The Cure" uzstāšanos Mehiko 2013. gadā, kad Smits bija nolēmis sev savā 53. dzimšanas dienā uzdāvināt rokmūzikas rekordu. Viņa mērķis bija pārspēt Brūsu Springstīnu, kurš ir nospēlējis visu laiku garāko koncertu – četras stundas un sešas minūtes. Tomēr Smits mazliet kļūdījās un 50 dziesmu koncerts bija trīs minūtes īsāks. Vēlāk mūziķis pauda sarūgtinājumu, turklāt apgalvoja, ka viņš un grupa būtu gatavi spēlēt vēl pusotru stundu.

Kāri spēlēt garus koncertus Robertam Smitam ir pārmetuši gan mūzikas apskatnieki, gan arī grupas biedri, tomēr viņš par to neliekas ne zinis. Uzstāšanās Smitam sagādājot prieku un viņš joprojām domājot par tām dvēselēm pūlī, kas pie sevis lūdz – "kaut viņi nekad nepārtrauktu spēlēt, kaut viņi nekad nepārtrauktu spēlēt!"

Ar ierakstiem ir citādi. Kopš 1979. gada izdoti 13 "The Cure" albumi. No tiem jaunākais "4:13 Dream" iznācis 2008. gadā.

Šā gada martā mūzikas medijam "Rolling Stone" Roberts Smits sniedza plašāku komentāru, atklājot, ka viņš kopā ar "The Cure" biedriem patiešām pēc vairāk nekā 10 gadu ilga pārtraukuma devušies studijā. "Mēs bijām tur, kur viņi [Queen] ierakstīja "Bohemian Rhapsody"," intervijā atklāj Smits. Dziesmas ir 10 līdz 12 minūtes garas. Kopumā tādas ierakstītas 19. "Man nav ne jausmas, ko tagad iesākt. Vieni saka – izdod trīs albumus, es saku – nē. Es izvelēšos kādas sešas vai varbūt astoņas un būs viens albums. Es domāju, ka tas iepriecinās mūsu lielākos fanus un, iespējams, nokaitinās pārējos." Kā martā solīja Smits, albums tiks pabeigts pirms sākas vasaras turneja, bet par izdošanas datumu vēl precīzi nav zināms. Iespējams, tas varētu būt oktobris.

Nepielūdzamais laiks


Tomēr nav tā, ka pašu Smitu nebūtu skārušas rūgtās pārdomas par laika nepielūdzamo dabu. Bailes palikt vecam mūziķis pauda jau pēc albuma "Disintegration" iznākšanas. Toreiz viņam bija tikko palicis 30.

Vēl pērn viņš sev raksturīgajā pašironijā apšaubīja, vai vispār būs spējīgs sarakstīt jaunu albumu. "Man ir grūti rakstīt jebkādus tekstus kopš pēdējā albuma [4:13 Dream 2008]. Manuprāt, ir dotas tikai dažas iespējas uzrakstīt par vienām un tām pašām emocijām. Esmu mēģinājis rakstīt dziesmas par kaut ko citu, nevis to, kā jūtos. Taču tad tās iznāk sausas, pārāk intelektuālas, ne manas."

Viņš arī mēģinājis pārrakstīt senus, reiz rakstītus, bet nekad dziesmās neizmantotus tekstus, tomēr daļa no tiem vairs neko nenozīmē. "Tas arī būtu dīvaini, ja šobrīd justos tāpat kā savos 20," saka Smits.

Šobrīd gan ir diezgan skaidrs – jauns "The Cure" albums būs. Tam Smitu iedvesmojusi "Meltdown" festivāla kūrēšana un iespēja redzēt jaunus mūziķus. "Viņi bija tik entuziastiski, un es pats kļūstu entuziastisks," saka mūziķis.

Savukārt šovasar "The Cure" koncertēs daudz – lielākoties nozīmīgākajos Eiropas festivālos, tai skaita kā galvenā grupa noslēgs leģendāro Glastonberiju. Arī iepriekšējie gadi bijuši piepildīti ar gana blīvu uzstāšanās grafiku. Grupa ir gaidīta un pieprasīta. Par izpārdotajiem koncertiem iepriekš Smits intervijā "The Guardian" ir ironizējis: "Pēdējo reizi, kad bijām Amerikā [2016. gads], mums bija izpārdotas tādas vietas, ko neizpārdevām pat 80. gados. Mana tumšā puse saka man priekšā, ka viņi nāk uz mums skatīties, jo domā, ka es vienā brīdī nogāzīšos un mūs vairs nekad nebūs iespēja redzēt."

Source

Tags

The Cure
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form