Roberts Alens Cimermans, kuru lielākā daļa pasaules pazīst ar radošo pseidonīmu Bobs Dilans, ir viens no tiem mītiskajiem tēliem 20. un nu jau arī 21. gs. Rietumu kultūrā, kas nepārtraukti ir klātesošs mūsu kolektīvajā zemapziņā. Laiku pa laikam viņš par sevi atgādina ar kārtējo ekstravaganto izlēcienu vai muzikālo sasniegumu, bet šodien leģendārajam dīvainim aprit apaļi 80. Par īstu sprādzienu 2016. gadā kļuva ziņa, ka Bobs Dilans saņēmis Nobela prēmiju literatūrā, ierakstot dižā mākslinieka vārdu ne tikai mūzikas, bet arī literatūras vēsturē.
Kopš debijas 60. gadu sākumā Bobs Dilans nekad nav pārtraucis radīt mūziku, un pagājušogad iznāca viņa 39. studijas albums "Rough and Rowdy Ways", kas pēc visām šīm desmitgadēm un albumiem joprojām ir spējīgs pārsteigt, satricināt un iepriecināt melomānus – īpaši ar teju 17 minūtes garo eposu "Murder Most Foul" – veltījumu Džona Kenedija slepkavībai un 60. gadu popkultūrai. Taču par tādu personību kā Bobs Dilans, protams, nešķiet pareizi runāt, atstāstot vispārzināmus biogrāfijas faktus vai uzskaitot viņa labākos albumus, jo, pirmkārt, tas viss jau ir darīts neskaitāmas reizes, otrkārt, katram sevi cienošam Dilana fanam (tādu pasaulē ir miljoniem, un arī Latvijā netrūkst kvēlu viņa daiļrades cienītāju), protams, ir savs mīļāko Dilana albumu un dziesmu tops.
Tāpēc jāņem piemērs no prestižajiem medijiem "Variety" un "BBC" un jāpievēršas atsevišķām dīvainībām un kurioziem atgadījumiem, kādu Dilana dzīvē netrūkst. Varbūt nevienu arī nepārsteigs, ka Dilana albumi pārdoti vairāk nekā 125 miljonu eksemplāru lielā apjomā, taču neparastāks šķiet fakts, ka dzīves laikā nevienai viņa dziesmai nav bijis lemts nokļūt ne britu, ne amerikāņu mūzikas topu virsotnē.
Atzīmējot Dilana 70. jubileju, plašā aptaujā tika noskaidrots, ka vispopulārākā un nozīmīgākā Dilana kompozīcija, daudzuprāt, ir 1965. gadā tapusī laikmeta himna "Like a Rolling Stone". Dilans to esot veltījis Evai Sedžvikai, bēdīgi slavenajai Endija Vorhola mūzai, un uzskata par savu godīgāko un tiešāko darbu: "Pēc šīs dziesmas radīšanas man vairs nebija intereses uzrakstīt romānu vai lugu, es zināju, ka vēlos rakstīt tikai dziesmas."
Jāatzīst, ka vēlāk Dilans tomēr pārkāpa savam solījumam, kad 2004. gadā iznāca viņa autobiogrāfijas "Chronicles" pirmā grāmata (2012. gadā izdota arī latviski). Paradoksāli, bet daudzas Dilana dziesmas publika iemīlēja tieši no citu izpildītām kaverversijām – Adeles "Make You Feel My Love", The Byrds izpildīto "Mr Tambourine Man" un leģendāro Džimija Hendriksa "All Along The Watchtower" versiju.
Tikmēr par "Guns N'Roses" ne mazāk populāro "Knockin' on a Heaven's Door" kaverierakstu pastāv nostāsts, ka Aksls Rouzs esot saticis Dilanu pirms dziesmas ieraksta. "Kad jūs ierakstīsiet "Heaven's Door"?" Dilans esot vaicājis, uz ko Rouzs sācis aizgūtnēm slavēt dziesmu, taču nevarējis pateikt, kad grupa to galu galā ierakstīs. "Man pie pakaļas, man vienkārši vajag naudu!" Dilans esot atcirtis.
Savas karjeras laikā Bobs Dilans ieguvis 10 "Grammy" balvas, trīs no tām par 1997. gada albumu "Time Out of Mind", ko kritiķi uzskatīja par mūziķa atgriešanos pēc ilgākas radošās pauzes. Taču "normālu darbu" slavenais mūziķis ir strādājis tikai neilgu brīdi – kā izsūtāmais restorānā pēc vidusskolas beigšanas. Bet citā dzīvē viņš labprāt kļūtu par karavīru – savā biogrāfijā Dilans iztēlojas, ka dzīves beigas vēlas sagaidīt, krītot varoņa nāvē, nevis savā gultā.
Bobs Dilans nebūt nebija mūziķa pirmais pseidonīms – kad viņš uzsāka savas gaitas Mineapolisas folkmūzikas scēnā, Bobs bija pazīstams kā Elstons Ganns. Pseidonīmu Dilans viņš izvēlējās par godu iemīļotajam velsiešu dzejniekam Dilanam Tomasam. Šeit Dilans uzsāka arī mākslas studijas Minesotas universitātē, taču drīz vien tika atskaitīts. 1961. gadā viņš pārcēlās uz Ņujorku, kur aizsākās viņa ceļš pretī slavai leģendārajā Griničvilidžas mākslinieku rajonā. Zināms, ka karjeras pirmsākumos Dilans esot bijis liels franču simbolistu dzejas un Džeka Keruaka daiļrades cienītājs. Tikmēr žurnālistiem viņš tolaik mīlējis stāstīt, ka esot bārenis no Ņūmeksikas, kas uzaudzis ceļojošajā cirkā.
Bobs Dilans ir salīdzināts ar tādām kultūras personībām kā Pikaso un Džeimss Džoiss. Viņš vienmēr ir bijis kas vairāk par vienkārši mūziķi – arī Dilana dzīvesstilam ir tendence kļūt par mākslinieka radošās darbības izpausmi. Jau kopš 60. gadu beigām viņš dzīvo noslēgti no sabiedrības, ārkārtīgi reti sniedz intervijas un biežāk cirkulē citu slavenību biogrāfijās – jo šķiet, ka gandrīz katram, kas dzīvojis un darbojies vienlaikus ar Dilanu (bet tas ir ļoti ilgs laika periods), ir bijusi kāda neparasta tikšanās vai dīvains starpgadījums ar leģendāro mūziķi ("Variety" par to izveidoja veselu sarakstu).
Neraugoties uz Boba Dilana pretrunīgo personību un reputāciju, tas nebija šķērslis Zviedrijas Akadēmijas locekļiem 2016. gadā pasludināt Dilanu par cienīgu saņemt Nobela prēmiju literatūrā par "jauniem poētiskās izteiksmes veidiem bagātajā amerikāņu dziesmu tradīcijā". Dilans sākotnēji uz to nekādi nereaģēja tipiski "dilaniskā" garā, taču visbeidzot sniedza pasaulei savu Nobela saņēmēja lekciju (tas ir obligāts priekšnoteikums balvas naudas prēmijas saņemšanai). Tajā Dilans nemēģināja dalīties satriecošos atklājumos par literatūru, taču godīgi runāja par to, kā viņa dziesmas ir saistītas ar literatūras pasauli un kas bijuši viņa lielākie iedvesmotāji no klasiskās literatūras: Hermana Melvila "Mobijs Diks", Ērika Marijas Remarka "Rietumu frontē bez pārmaiņām" un Homēra "Odiseja".“Manas dziesmas dzīvo cilvēku vidū, taču dziesmas nav literatūra, tās ir jādzied, nevis jālasa,” skaidroja Dilans.
Pagājušā gada decembrī mūziķis pārdeva visu savu dziesmu katalogu “Universal Music Group” par līdz šim neatklātu cenu, taču “The New York Times” uzskata, ka darījuma summa varētu pārsniegt 300 miljonus ASV dolāru. Tikmēr kļuvis zināms, ka nākamā gada maijā plānots atvērt Boba Dilana centru Tulsā, Oklahomas štatā, kurā būs iespējams aplūkot bagātīgu priekšmetu klāstu no viņa milzīgā arhīva.
Ja kāds arī 20. un 21. gadsimta kultūras vēsturē ir spējīgs mūs pārliecināt, ka dziesmas tekstam var būt literāra nozīme un ka dziesma pati ir ideāla divu pasauļu – mūzikas un teksta – savienība, tad tas ir dziesminieks Bobs Dilans. Jau 80. gadu otrajā pusē par Dilana tekstu literāro vērtību nebija jāpārliecina latviešu dzejniece Amanda Aizpuriete, kuras krājumā "Nākamais autobuss" (1990) iekļauts arī Boba Dilana dziesmas "Trešā pasaules kara blūzs" atdzejojums, bet žurnālā "Avots" savulaik publicēti arī citas viņas atdzejotās Dilana lirikas, tostarp "Tamburīna vīrs", "No 11 epitāfiju melnrakstiem" un "Pārbaude uz 61. šosejas". 2001. gadā daži Dilana teksti trimdas rakstnieka Jura Rozīša atdzejojumā publicēti arī žurnālā "Jaunā Gaita".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
