Elīna Garanča: 'Mums ļoti vajag cilvēkus, kuriem var pateikt – pasēdēsim, iedzersim vīnu…'
Foto: Publicitātes foto

Visu laiku labākais latviešu mecosoprāns, viena no pieprasītākajām dziedātājām pasaulē – Elīna Garanča – šovasar jau otro reizi atgriezīsies dzimtenē ar opermūzikas koncertu. 9. jūlijā Dzintaru koncertzālē viņa dziedās koncertā "Elīna Garanča un draugi" kopā ar soprānu Olgu Peretjatko un tenoru Dmitro Popovu. Šo zvaigžņu izlasi un Jūrmalas festivāla orķestri vadīs Elīnas dzīvesbiedrs Karels Marks Šišons.

Ko jūs klausījāties lidmašīnā pa ceļam no Vīnes?

Kāda pasažiera klepu, viņš sēdēja man aiz muguras. Klausījos un domāju – vai šis klepus mani sasniegs vai tomēr ne. Tā jau ir gadījies, sevišķi garajos lidojumos – uz Ameriku vai Japānu. Septiņu astoņu stundu laikā, kā likums, vari saķert vīrusu, ja blakus kāds jau ir slims. Izvairīties nevar. Tomēr šis it kā sēdēja kādas trīs rindas tālāk. Nu, redzēsim. (Smejas.)

Kas pirmais jums nāk atmiņā, kad domājat par dzimteni?

Man dzimtene, protams, ir mamma, tētis, ģimene un draugi. Katru reizi, kad esmu Rīgā, aizeju uz kapiem pie mammas. Katru. Lai pateiktu – es esmu šeit.

Bet tad, kad neesmu šeit, – ir dažas smaržas, dažas garšas (kad draugi brauc ciemos pie manis uz ārzemēm, viņi vienmēr atved man maizi un īsto biezpienu, ko var dabūt tikai Latvijā), dažas ainiņas acu priekšā. Maijs. Zied ceriņi. Es vakarā izeju uz balkona un tur vienkārši sēžu. Diena jau ir stājusies, un gaiss ir tik labs, tik smaržīgs, tas mani vienkārši apņem. Man tās ir atmiņas, kuras nesu sevī līdz nākamajam maijam.

Ko jūs Latvijā mīlat visvairāk?

Vasaru. Jo Spānijā vasarā ir ļoti, ļoti karsti, saule izdedzina visu, ainava kļūst dzeltenbrūna. Un uzreiz tā gribas zaļo krāsu, tuvo, dzimto! Savukārt Austrijā it kā būtu zaļums, taču visapkārt ir kalni. Tie arī nav mani. Kopš bērnības esmu pieradusi, ka uz visām pusēm, kur paveries, ar acīm var aizsniegt apvārsni. Plašums, tāles... Taču tā ir mājās, Latvijā. Citās zemēs reti.

Jau trešo vasaru pēc kārtas Jūrmalā, tāpat kā jau vairākus gadus Austrijas Alpos, piedāvājat vērienīgus, skaistus koncertus ar devīzi "Elīna Garanča un draugi". Draudzība operas pasaulē ir nosacīta vai arī patiešām reāla lieta?

Nu, ir paziņas, ir draudzenītes, ir cilvēki, ar kuriem ir ļoti ērti sastrādāties, kurus ļoti cieni... Taču draugi kā draugi?.. Protams, ar kolēģiem draudzēties ir grūti, jo mēs visi ļoti daudz esam izbraukumos. Lai uzturētu draudzību, kura pa laikam rodas mēģinājumu procesā, ir jāiegulda ļoti daudz laika un cilvēciskās intereses. Taču tad, ja izveidojušās labas, sirsnīgas attiecības, arī pēc ilgākas šķiršanās uzreiz jūtamies kā ģimene. Tā, ka vari nodziedāt kopā vienu izrādi, tad nesastapt to otru divus gadus, bet satiekoties tūliņ jautāt kā savējam – nu, kā tev iet? Kas tev jauns?.. Mēs, operas cilvēki, taču tik bieži un ilgi strādājam tālu prom no mājām, no tuviniekiem. Un mums ir ļoti vajadzīgi cilvēki, kuriem var pateikt – pasēdēsim, iedzersim vīnu, parunāsimies... Un tad sēžam, divatā vai trijatā, kopīgi ilgojamies pēc dzimtenes, pēc bērniem, pēc saviem mīļajiem. Mūs saista, ja ne draudzība, tad savstarpējas simpātijas, teiksim tā.

Vai jums vienmēr ir svarīgas skatuves partneru cilvēciskās īpašības? Vai arī pietiek ar profesionālo kvalitāti?

Man tās tomēr ir svarīgas. Lūk, sešas vai septiņas nedēļas tu gatavo jaunu partiju vai jaunu izrādi. Meklē sevi, meklē lomas zīmējumu, būvē attiecības uz skatuves. Ja tev ir partneris, kurš ir atvērts dialogam, kurš tevi dzird, kurš ar tevi runā, tu jūties brīvi, mēģini lomu pavisam citādi, eksperimentē. Taču mēdz gadīties dziedātāji pāvi, kuri domā tikai par sevi, par to, vai izdosies nodziedāt savu āriju vai ne. Nekas vairāk viņiem nerūp. Bet man tas ir būtiski, man ir svarīgi strādāt, dziedāt, dzīvot uz skatuves. Man nav pašmērķis izrādē būt pirmajam lielumam. Šo nastu es ar milzu prieku pārliktu uz tenoru un soprānu pleciem.

Jūsu un Olgas Peretjatko "Ziedu duetu" Bastīlijas ieņemšanas dienā 2014. gadā klausījās vairāki miljoni...

Runā, ka Marsa laukumā un ap to bijuši 700 000 cilvēku.

Plus tiešā televīzijas translācija no Parīzes uz visām Eiropas valstīm... Vai jums abām ir sanācis vēlreiz satikties uz skatuves?

Nē. Taču mums abām Ņujorkā ir kopīgs vokālais pedagogs francūzis. Kad pēdējoreiz dziedāju Metropolitēna operā, satikāmies pie viņa.

Vai zinājāt, ka Olga sāka savu karjeru kā mecosoprāns, sapņoja reiz dziedāt Karmenu un ellīgi pārdzīvoja, kad viņai teikuši – tas nekad nenotiks?

Nē, nezināju! (Smejas.) Atkal Karmena... Viņa nav pirmais soprāns, kas to būtu vēlējusies. Es gan nekad negribētu būt soprāns! Es – ne!

Šoreiz savākusies lieliska komanda – mecosprāns, soprāns, tenors, diriģents. Kurā operā jūs uzstātos kopā, ja varētu to izvēlēties pēc jūsu prāta?

Ziniet, es vokālajā ziņā, kā dziedātāja esmu vecāka par Dmitro un Olgu. Jau ieeju dramatiskā repertuāra posmā – Verdi, verismo un tā tālāk, bet viņi vēl dzied to, kas man bija aktuāls pirms vairākiem gadiem, tādas liriskās operas... Domāju, ka Bellīni "Kapuleti un Monteki" mums tomēr izdotos. Olga varētu dziedāt Džuljetu, es – Romeo, Dmitro – Tibaldu. Bet Karels mūs savienotu un šķirtu.

Elīna Garanča: 'Mums ļoti vajag cilvēkus, kuriem var pateikt – pasēdēsim, iedzersim vīnu…'
Foto: LETA

Kā izvēlaties dziedātājus koncertiem "Elīna Garanča un draugi"?

O, tā ir vesela kombinācija, kurā ir svarīgs viss – gan mākslinieka personība, gan viņa repertuārs, gan mana vēlme pārsteigt publiku, parādīt jaunas partijas un jaunus koncertu darbus. Šajā ziņā Karels ir vienkārši ģēnijs. Viņš veido programmas kā neviens cits. Ceļ latiņu arvien augstāk un augstāk, uzbūvē koncertu tā, lai beigās tas sasniedz īstu kulmināciju. Un katru gadu viņam izdodas paveikt ko sevišķu! Pagājušajā vasarā mēs ar Hiblu Gerzmavu lēmām par labu dramatiskā repertuāra darbiem, tagad – ar Olgu un Dmitro – izdomāsim kaut ko romantiskāku. Un, protams, dziedāsim arī "Ziedu duetu".

Jūs gaida liela pirmizrāde Parīzē – Berlioza "Trojieši". Vai savos Jūrmalas un Austrijas festivālos izmantosiet iespēju iejusties valdnieces Didonas tēlā?

Parasti es tā arī daru, tas ļoti palīdz tikt galā ar stresu pirmajās izrādēs, taču Didona, ar nožēlu jāatzīst, nav īsti piemērota vasaras koncertiem. Viņas ārijas ir ļoti garas: deviņas minūtes, desmit minūtes, vienpadsmit... Vajag pažēlot publiku.

Kur jums ir grūtāk uzstāties zem klajas debess – Jūrmalā ar tās pārmērīgo mitrumu vai Alpos?

Atšķirības nav, teikšu godīgi. Austrijā mūsu koncerta laikā reiz bija plus 11, dziedot uz skatuves bija manāms elpas mākonis. Glābāmies ar šņabi, konjaku... Maķedonijā gadījās dziedāt, kad ārā bija 42 grādi. Stāvi un vienkārši kūsti. Taču neko darīt. Ir jādzied, ir jāstrādā. Jo cilvēki, kuri atnāk uz koncertu, no mums gaida simtprocentīgu atdevi. Nedrīkstam viņus pievilt. Galvenais, lai nav lietus vai viesuļvētra... Ar visu citu tiksim galā.

Elīna Garanča: 'Mums ļoti vajag cilvēkus, kuriem var pateikt – pasēdēsim, iedzersim vīnu…'
Foto: Publicitātes foto

Uz dziedātājām dekoltētajos tērpos Dzintaros skatoties vien, jau drebuļi metas.

Jā, es pati brīnos par to, kā viņas, nabadzītes, turas. Man svarīgākais ir piesegt plecus un skaustu, kakla aizmuguri. Tie ir mani rezonatori, no tiem plūst mana skaņa. Vīrs vienmēr smejas, ka es pat Spānijas vasarā, lai arī mazā šallītē, tomēr ietīšos.

Kad ir iekarotas visas pasaules lielākās skatuves, dzīve kļūst garlaicīgāka vai gluži otrādi – patīkamāka?

Nu, iekarotas... Jā, esmu uz tām uzstājusies, tomēr vēl ne visās lomās. Daudzos opernamos esmu nodziedājusi Karmenu. Bet tagad taču dziedu Dalilu. Ņujorkā to vēl neesmu darījusi, arī Londonā ne. Un atkal nāksies iekarot publiku... Pēc tam būs Amnerisas kārta operā "Aīda", būs vēl citas lomas... Katrā no tām ir jāpārsteidz skatītāji, atrodot kaut ko jaunu, atbilstoši jāpārkārto balss. 30 gadu vecumā gan ārēji, gan iekšēji nebiju tāda, kāda esi kļuvusi ap četrdesmit. Arī dziedi tagad citādi, citādi veido frāzi. Tāpēc ka saproti: šī nots, lai arī visaugstākā, visiespaidīgākā, šeit tomēr nav pati galvenā... Žēl, ka tādas lietas nāk tikai līdz ar pieredzi.

Par ko jūs sapņojat tagad?

(Smejas.) Vienkārši tāpat vien pasēdēt mājās, nekur nebraukt, neko nemācīties no galvas, nepiesargāties tālab, ka vēl gaidāms koncerts vai izrāde. Sapņoju, ka divas nedēļas nedošos nekur, un tās varēšu pavadīt mājās ar bērniem, pludmalē vai šeit, dārzā.

Elīna Garanča: 'Mums ļoti vajag cilvēkus, kuriem var pateikt – pasēdēsim, iedzersim vīnu…'
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Taču tuvākajā laikā jums tas vēl nespīd.

Vēl ne. Taču šovasar man atvaļinājums būs. Esmu sapratusi, ka šīs divas trīs garlaicīgās ikdienas dzīves nedēļas, kad nav ne mūzikas, ne nošu, ne pasta, ne lidmašīnu, – tās man ir vienkārši nepieciešamas. Lai aizmirstu par visu. Lai manī iekšā viss nomirtu. Un pēc tam tas varētu atdzimt no jauna...

Jums tā izdodas?

Tagad jau, jā.

Vai situāciju sarežģa tas, ka arī jūsu dzīvesbiedrs ir mūziķis?

O, Karelam augusta mēnesis ir svēts, viņš augustā nekad nedara neko. Un es cenšos sekot viņa piemēram. Tiesa, nekāda brīvā mēneša man gan nebūs, būs jālido uz Ameriku, taču pēc Dzintariem mums ir vēl tikai viens koncerts – un tad brīvdienas. Tās es sadalīšu starp Latviju un Spāniju. Satikšos ar draugiem, iespējams. Tagad satikties nesanāk – vakar tauta noskatījās "Panorāmu" un tūlīt pat zvana – tu esi šeit?! Nē, vairs neesmu.

Koncerts "Elīna Garanča un draugi" ir ietverts Latvijas valsts simtgades svinību oficiālajā kultūras programmā.

Biļetes nopērkamas "Biļešu paradīzes" tirdzniecības tīklā un internetā, kā arī Dzintaru koncertzāles kasē.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Dzintaru koncertzāle Elīna Garanča
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form