'Es izvēlējos būt vilks'. Valters Pūce par 'Dagambu' un spēlēšanos ar aizliegto
Foto: DELFI

Piektdien, 12. aprīlī, "Arēnā Rīga" izskanēs par klasiskās mūzikas huligāniem dēvētās apvienības "Dagamba" lielkoncerts, kas solās būt vērienīgākais, kādu grupa Latvijā līdz šim jelkad sniegusi. Tajā viņi prezentēs savu jaunāko koncertprogrammu "Dagamba feat Tchaikovsky", kuras albums – piektais pēc kārtas – nāca klajā marta izskaņā.

Šī nebūt nav pirmā reize, kad "Dagamba", kuras sastāvā ir tās dibinātājs, komponists un čellists Valters Pūce, čellists Antons Trocjuks, pianists un komponists Dainis Tenis, bundzinieks Artūrs Jermaks un perkusionists un vokālists Hamidreza Rahbalarams, "rotaļājas" ar klasiskās mūzikas korifejiem. Iepriekš viņu skaņdarbos jaunu veidolu ieguvuši Mocarts, Bahs, Hendelis, Vivaldi un Prokofjevs, bet iepriekšējā koncertprogramma – "#LudwigVanRammstein" –, kurā viņi apvienoja Bēthovena šķietami svēto un neaizskaramo klasiku ar "Rammstein" industriālo metālu, izpelnījās pašu ramšteiniešu atzinību. Turklāt gana zīmīgi, ka gan "Rammstein" albumu, kas nāks klajā 17. maijā, gan pēdējos divus "Dagambas" albumus ir māsterējis viens un tas pats cilvēks – Svante Forsbeks.

Kamēr sapnis par kopīgu muzicēšanu uz vienas skatuves ar vācu slavenākajiem muzikālajiem huligāniem (kuri šovasar viesosies arī Latvijā) arvien vēl ir sapnis, sarunājos ar "Dagambas" līderi Valteru Pūci par to, ko varam gaidīt no piektdienas koncerta, radošajām būšanām un nebūšanām, kā arī par vilkiem, kuri nevar būt suņi, un otrādi.

Ar koncertprogrammu "Dagamba feat Tchaikovsky" jūs jau esat izbraukājušies krustu šķērsu pa Krievzemi. Kā jūs tur uzņēma? Ko teica par to, ka "aiztiekat" viņu dižo komponistu?

No vienas puses, Krievija ir ideāla vieta, kur pārbaudīt, vai šāds koncepts – "Dagamba feat Tchaikovsky" – darbojas, jo tā ir Čaikovska dzimtene, bet, protams, mums nebija ne jausmas, vai un kā to sapratīs. Pirmais koncerts laikam bija Jekaterinburgā, un tas bija ļoti biedējoši, jo Čaikovski mēs esam pārveidojuši ne pa jokam. Taču pēc pirmajām notīm, skatoties cilvēku sejās, sapratām, ka būs labi.

Vai tad jūs tās sejas vispār redzat?

Mēs redzam! Vismaz pirmajās rindās. Sākumā ir šoks, mute nedaudz vaļā, un tad parādās smaids, kas nepazūd līdz pat koncerta beigām. Tā ka viss kārtībā! Mums nebija ne jausmas, kā mūs uzņems, jo var gadīties, ka cilvēki ir konservatīvi. Teiks – kā jūs varējāt tā izdarīt, kā jums nav kauna? Celsies kājās un ies prom. Tā arī ir bijis. Manuprāt, tas bija pirmajā tūrē, kad viena sieviete ar asarām acīs izskrēja ārā, atdeva disku un prasīja naudu atpakaļ. "Kā jūs varat šitā ar Bēthovenu izdarīties?" Mēs baidījāmies, ka tik neiziet tāpat kā toreiz. Skatoties uz cilvēkiem, kad mēs spēlējām Čaikovski savā variantā, radās sajūta, ka viņi bez vārdiem, ar mīmiku, emocionālu vēstījumu un aplausiem pateica mums, ka beidzot kāds to ir izdarījis. Beidzot mūsu mīļo Čaikovski kāds ir padarījis mūsdienīgu un atkal aktuālu!

Jūsu 12. aprīļa koncerts "Arēnā" ir izsludināts kā "Dagambas" vēsturē Latvijā līdz šim vērienīgākais šovs. Ko tas nozīmē – vērienīgākais?

Tagad mēs varam atļauties izdarīt ko tādu, ko līdz šim neesam darījuši. Šovs, lielāka telpa, vairāk iespēju, būs nestandarta skatuve. Par vizuālo tēlu, skatuves uzbūvi un saturu ekrānos rūpējas jau Lielo mūzikas balvu ieguvušais Roberts Rubīns – būs diezgan iespaidīgi. Arī skaņa būs jaudīga, jo pirmoreiz Baltijā būs tādas pat skandas, kā šobrīd izmanto arī "Metallica", proti, LEOPARD "Meyer Sound" sistēma. Tā ka būs arī skaļi, turklāt kvalitatīvi skaļi!

Pirms "Dagamba feat Tchaikovsky" tūres pa Krieviju bažījāties par to, kā jūs tur uzņems. Vai uztraukuma par to, kā jūs uzņems latvietis, nav? Ja krievi, kuru mentalitāte tomēr ir ekspresīvāka, atvērās pamazām, tad latvieši parasti atveras vēl lēnāk.

Es domāju, ka būs labi. Varbūt nebūs uzreiz pirmajā skaņdarbā, bet trešajā atmodīsies. Nav jau tā, ka latviešiem nebūtu emociju, vienkārši pie viņu iekustināšanas vajag rūpīgāk piestrādāt, un mēs to izdarīsim.

Vai ir atšķirība, kā jūs muzicējat dažādām auditorijām? Pieredze tomēr ir gana raiba – pērn Krievija, Austrālija, pirms tam galu galā divus gadus pēc kārtas Glastonberija.

Lielas atšķirības nav, jo cilvēks ir cilvēks gan Latvijā, Austrālijā un Anglijā, gan Krievijā. Visiem ir emocijas – tas ir vienojošais. Atšķiras vienīgi tas, kā kurš to izrāda, bet beigās visi tāpat ir priecīgi!

Izņemot tos, kuri prasa atpakaļ naudu par disku...

Jā, izņemot tos, kuriem nepatika. (smejas) Es pat teiktu, ka viņai toreiz nevis nepatika, ber drīzāk bija grūti pieņemt to, ka klasiskā mūzika mainās. Konservatīvāk domājošiem cilvēkiem liekas, ka mūzikai ir jāpaliek tādai, kāda tā ir uzrakstīta notīs. Mēs savukārt rādām, ka tā pati "vecā" mūzika var būt arī moderna. Varbūt to viņa nevarēja pieņemt. Bet tas nekas! Vienmēr būs tādi cilvēki, kas nevar pieņemt kaut ko jaunu.

Bet, atgriežoties pie jautājuma, – patiesībā mājās spēlēt ir grūtāk, jo cilvēki jau zina, kas mēs esam un ko darām, tāpēc katru reizi mums ir jācenšas viņus pārsteigt no jauna. Ārzemēs mēs pārsvarā uzstājamies pirmoreiz, tāpēc ikreiz esam pārsteigums. Šeit tā nav, jo esam jau uzstājušies, tāpēc vienmēr ir jāizdomā kas labāks, foršāks un interesantāks. Latvijā sevi ir nemitīgi "jāpārsit". Visur citur ir daudz vieglāk. Bet tas ir labi. Latvija ir vieta, kur augt.

To gan šķiet paradoksāli dzirdēt, ka kāds saka, ka Latvijā latiņa mākslinieciskajā ziņā ir augstāka nekā tur ārā – "lielajā pasaulē", kas visu jau ir redzējusi un kuru ne ar ko vairs nepārsteigsi.

Ļoti augsta, jā. Augstāka nekā citur. Mūsu grupa ir diezgan... dīvaina? Nestandarta. Ārpus Latvijas ar savu dīvainību esam kaut kas jauns, bet šeit mēs esam pierasta lieta.

Mēs esam kāda dīvaiņu zeme?

(smejas) Jā, varbūt! Bet labā ziņā. Mākslinieciski, manuprāt, Latvija ir – es pat nebaidīšos no šiem vārdiem – viena no vadošajām pasaulē. Īpaši akadēmiskajā mūzikā. Divi mūsu diriģenti taču ir pasaules "top pieci"! Mariss Jansons un Andris Nelsons.

'Es izvēlējos būt vilks'. Valters Pūce par 'Dagambu' un spēlēšanos ar aizliegto
Foto: DELFI

Atgriežoties pie jūsu koncertprogrammām – atmiņā uzaust mana pērnā gada saruna ar Vestardu Šimku. Viņam bija programma "Bahs un Šimkus", kurā atskaņoja deviņas Baha korāļprelūdijas un deviņas viņa paša "sapņu ainas", kas radušās kā atbildes reakcija un turpinājums iepriekš noklausītajiem Baha skaņdarbiem. Kā šīs it kā starpdisciplinārās koncertprogrammas top jūsu gadījumā?

Mums vispār ir diezgan līdzīgi. Mums gan mēdz būt ne tikai turpinājums un atbilde, bet arī kāds pretstats. Piemēram, mēs varam paradīt klasiku "tīrā" veidā, bet pēc tam likt pretī mūsdienas. Ir ļoti daudz variantu, kā to darīt. Instrumentālajai mūzikai ir viens pluss un mīnuss vienlaikus – nav vokāla. Tevi saprot visur, nav valodas barjeru. Savukārt vienlaikus tas ir mīnuss, jo tavām aranžijām ir jābūt tik interesantām, lai aizpildītu vokālista trūkumu.

Bet mūsu gadījumā ar turpinājumu vien ir par maz. Ir jāizdomā strīds, konflikts, lai nebūtu garlaicīgi un cilvēkam negribētos iet prom. Mēs bieži spēlējam arī festivālos, kur cilvēki stāv kājās. Mūsu uzdevums ir izdarīt tā, lai mūsu uzstāšanās laikā viņi neietu pirkt alu. Ja tu noturi klausītāju uzmanību, tad cepuri nost! Šajā ziņā mēs esam auguši tieši festivālos. Kāpēc lai es to slēptu – mēs diezgan bieži uzstājamies arī korporatīvos pasākumos, kur reizēm mūs nezina, un līdzīgi ir arī festivālos. Mēs esam auguši tādā vidē, kur visu laiku ir jānotur uzmanība. Tas ir ļoti forši, jo tagad, kad ir lielie koncerti, tie ir interesantāki, katrs skaņdarbs ir kaut kas jauns. Garlaicīgi tiešām nav! Bet tas ir tikai tāpēc, ka mums spiestā kārtā bija jāveido aizraujoša programma.

Ja nebūtu šo spiedīgo apstākļu, jūs spēlētu savu garlaicīgo repertuāru?

(smejas) Būtībā tā jau arī ir! Man bieži vien patīk arī kaut kas tāds... lirisks un lēns. Varu meditēt ar čellu un "aizpeldēt", bet es šaubos, vai kādam citam tas arī būs interesanti. Es domāju par cilvēku, kurš nāk mūsos klausīties.

Vai šāda spriedzes uzturēšana neiedzen kādā brīdī radošajā strupceļā? Negribas nospļauties un nobļauties: "Ja mēs neesam jums vajadzīgi tādi, kādi esam, tad nu pie velna!"?

Bet mēs jau tādi esam! Ir divi veidi, kā mākslinieki strādā. Viens veids – taisa mākslu egoistiski tikai sev, viņam ir vienalga, ko citi par to saka. Tas arī ir forši. Bet mūsu veids ir tas otrs, proti, mēs uztveram uzstāšanos kā dialogu ar klausītājiem. Viņi ar saviem aplausiem mums atbild. Jā vai nē. Starp citu – viens no koncertiem Glastonberijā notika zem zemes, alā, it kā uz slepeni izbūvētas skatuves, kur nāk pats Glastonberijas direktors Maikls Īviss un ved, piemēram, Krisu Mārtinu no "Coldplay" ballēties. Nosacījumi tur ir tādi kā viduslaiku teātrī – nav elektrības, ir tikai sveces, uz skatuves kāpj mākslinieki un spēlē, bet pēc tam notiek šis (rāda ar īkšķi uz augšu un uz leju). Ja nepatīk, tad ūjina nost, un nāk atkal nākamais. Kā gladiatoru cīņās.

Diezgan brutāli.

Brutāli, tieši tā! Bet tāda ir pasaule. Tu vari egoistiski darīt to, ko tev gribas, bet tad sēdi mājās!

'Es izvēlējos būt vilks'. Valters Pūce par 'Dagambu' un spēlēšanos ar aizliegto
Foto: DELFI

Turpinot par egoismu – kā ar to jūs tiekat galā kolektīva iekšienē? Jūs tomēr esat pieci radoši cilvēki, kuri dara vienu lietu. Gan jau katram ir savs skatījums uz to, kā būtu pareizāk. Kā jūs sabalansējat savas ego izpausmes ikdienas darbā? Ir skaidrs, ka skaistais koncerts "Arēnā" ir aisberga redzamā skaistā daļa, bet viss, kas notiek līdz tam, ir darbs.

Jā, tas patiesībā ir tas īstais darbs, ko daudzi nemaz nezina. Cilvēki domā, ka mūziķa darbs ir tikai spēlēt mūziku uz skatuves un tas arī viss, bet patiesībā mūziķa darbs ietver daudz plašāku amplitūdu nekā tikai koncerts. Mūziķiem koncerts arī ir svētki, bet īstais darbs notiek līdz tam. Piemēram, šim "Arēnas" koncertam mēs gatavojāmies gadu. No brīža, kad izdomājām konceptu un sākām radīt mūziku, izvēlēties skaņdarbus, gatavot vizuālo materiālu, veidot klipus, albuma ierakstīšana... Un šo darbu kulminācija ir koncerts. Bet par to, kā mēs nobalansējam savus ego, – ļoti vienkārši! Uzvar labākā ideja. Viss!

Jūs balsojat?

Gandrīz vai jā. Vienalga, kurš to ir izdomājis, – ja tā ir labākā, mēs to ņemam. Un tas grupās ir forši. Cilvēku ir vairāk, un arī ideju ir vairāk. Un bieži vien viena ideja, satiekoties ar citu ideju, rada jau pavisam jaunu ideju. Tāpēc grupas ir kaut kas jaudīgs. Katrā ziņā jaudīgāks pasākums nekā viens cilvēks. Saka, ka mākslā nevar būt demokrātijas. Tad šī ir mūsu versija par demokrātiju – uzvar labākā ideja.

Kā to var noteikt?

Pamēģināt visas un pārliecināties – aiziet vai nē. Grupa ir ļoti sarežģīts mehānisms tieši ego sadursmju dēļ. Piemēram, "Metallica", kas pastāv jau vairāk nekā 30 gadu, ir pat ņēmusi grupas psihologu, lai varētu vispār turpināt, jo tas ir ļoti grūti. Bieži vien grupā ir vairāki līderi pēc savas dabas, un kādam ir nemitīgi jāpiekāpjas, jāmeklē kompromisi, lai gan ikdienā katrs atsevišķi ir radis būt "priekšnieks", kura viedoklis ir vienīgais svarīgais. Ja grib, lai grupa pastāvētu ilgtermiņā, savs ego ir jānoliek maliņā. Tas nav viegli, jo cilvēka daba visu laiku pretojas.

'Es izvēlējos būt vilks'. Valters Pūce par 'Dagambu' un spēlēšanos ar aizliegto
Foto: DELFI

Jūs vienā laidā dēvē par klasiskās mūzikas huligāniem. Šo birku sev piekarinājāt paši vai mediji?

Es jau vairs neatceros, bet man liekas, ka pirmais to pateica Valdis Melderis. Vai mēs viņam pateicām, ka tā jāsaka, vai arī viņš pats to izdomāja – nav ne jausmas.

Bet jūs paši sevi tā aizvien vēl uztverat? Huligāni tomēr ir tādi... puikas, kas dzen velnu, ko par jums galīgi nevarētu teikt.

Bet mēs jau nekas cits neesam! Mēs esam lieli bērni, kuri spēlējas ar to, ko nedrīkst, proti, ar klasisko mūziku. Mūsu huligānisms izpaužas tieši radošajā procesā. Skolā mums tika uzlikti konkrēti rāmji, ko tu vari vai nevari atļauties darīt ar katru no komponistiem. Piemēram, Bēthovenu vispār nedrīkst aiztikt. Jāizpilda tikai tas, kas rakstīts notīs, un viss. Bet mēs uztaisījām albumu "#LudwigVanRammstein". Bieži vien tas, ko nedrīkst darīt, ir tas interesantākais. Ne tikai mums pašiem, bet arī klausītājiem. Mūsu huligānisms ir tas, ko gribējās darīt jau skolā, bet bija bail. Ar savu muzicēšanu mēs gribam parādīt topošajiem akadēmiskajiem mūziķiem, ka var darīt arī šādi. Man mūzikas skolā stāstīja, ka ir tikai divi varianti, ko es pēc beigšanas varēšu darīt, – iet uz orķestri vai pasniegt.

Iedvesmojoši...

Jā, vai ne? Manā uztverē šādā izpildījumā tas diži neatšķiras no biroja darba. Skolotājs vai orķestrants. Es negribēju ne vienu, ne otru – gribēju atrast savu ceļu. Man teica, ka tas nav iespējams, bet, skatoties ar šodienas acīm, varu droši apgalvot, ka viss ir iespējams, ja tu tam no sirds tici un ej uz savu mērķi!

Bet tā jau nav tikai akadēmiskās mūzikas problēma vien, šādu pasaules uztveri var sastapt it visur mūsu sabiedrībā. Tā ir padomju sistēmiskās domāšanas palieka, rezultāts dzīvošanai zem vāka, no kura atbrīvojies cilvēks nemaz īsti neprot pats domāt un darīt.

Jā, tieši tā! Varbūt nav tas labākais piemērs, bet tas ir līdzīgi kā ar dzīvniekiem zoodārzā. Tu viņu izlaid brīvā dabā un saki: "Esi brīvs!", bet viņš nemaz neprot. Tas pats ir arī ar mums.

Un tad uzrodas tādi kā tu, kuriem sazin no kurienes ir ticība, ka ir iespējams darīt citādi, lai gan visi apkārt apgalvo, ka nē. Kā tas nākas?

Jebkurš tā var! Jebkurš! To man iemācīja viens fantastisks mūziķis – Zaza Miminošvili. Viņš ir no Gruzijas, bet dzīvo Štutgartē, matemātikas doktors, kurš spēlē etnodžezu. Kad mācījos Leipcigā, braucu pie viņa gūt zināšanas – gan muzikālas, gan arī vienkārši parunāt par dzīvi. Un viņš man pateica vienu foršu frāzi. Tobrīd "Dagambas" man vēl nebija. Es zināju, ka gribu kaut ko, bet nezināju, ko. Un es viņam teicu, ka gribu kaut ko foršu, savu un jaunu, bet, ja līdz 30 gadiem to nesapratīšu, tad iešu uz orķestri. Tolaik man bija 24. Un viņš man atbildēja: "Ja tu esi vilks un skrien pa mežu, meklējot barību, tu taču nesaki sev – ja man nesanāks, es būšu suns un iešu dzīvot pie cilvēkiem mājā." Ja tu esi vilks, tad tu esi vilks. Vienā brīdī tev ir jāizšķiras, kas tu īsti esi. Tik vienkārši! Es izvēlējos būt vilks.

'Es izvēlējos būt vilks'. Valters Pūce par 'Dagambu' un spēlēšanos ar aizliegto
Foto: DELFI

Source

Tags

Arēna Rīga Coldplay Dagamba Lasāmgabali Rammstein Valters Pūce
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form