Festivāla apskats: Netikt ārā no hip-hopa 'Straumes'
Foto: Ričards Zariņš

Uz latviešu hip-hopa festivālu "Straume '22" Līgatnes "Zeit" devos vairāku apsvērumu vadīts, un nenožēloju ne mirkli. Pāris retinātā tikšanās režīmā pavadīti gadi mudināja aizbraukt vismaz kaut kur, kamēr vēl ir šāda iespēja. Gana rosinošs bija arī pats savienojums "latviešu hip-hopa festivāls" – veselu paaudzi nepiedzīvots, savējiem radīts notikums ar cerību saliedēt strauji augošo hip-hopa komūnu. Festivāla trumpis, neatkārtojams hedlainers: Gustavo vecā repertuāra koncerts. Tomēr "Straumes" veiksmes ir tās pašas, kas citiem festivāliem – cilvēki un mūzika.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Cilvēki

Uz festivālu var doties gluži viens pats vai ar draugiem, bet ir iespējams arī trešais variants – pieteikties uz vietu mašīnā, cerībā atrast jaunus draugus. Es izvēlējos trešo variantu, un tieši tas noteica manu turpmāko festivāla pieredzi, sākot ar nesenāko albumu apspriešanu un veikalu sirojumiem turpceļā līdz aizsmakušām sarunām par tikko pieredzēto atpakaļceļā.

Kopīgās sarunas ceļā, telšu pilsētiņā un koncertu starplaikos deva iespēju saprast, cik dažādi ir mūsu ceļi hip-hopā. Ja man "Straume" bija iespēja beidzot iepazīt komūnu, kurai pakāpeniski esmu tuvojies un kurai vienmēr esmu juties mazliet piederīgs, kādam citam tā bija iespēja ar draugiem nosvinēt pēdējos gados piedzīvoto latviešu hip-hopa uzrāvienu, savukārt vēl kādam – iespēja atgriezties pie mūzikas, ko ikdienā vairs nemaz neklausās. Katram ar ko runāju bija kāds atmiņu stāsts, un tie bieži savijās kopā: Vai atceraties, kā pa TV skanēja ... jā, un tad iznāca ... Vai tu tur biji? ... Ai, cik žēl, ka palaidu garām! ... Nu, tu jau vispār esi par jaunu, mēs jau te trīsdesmitgadnieki-pensionāri.

Festivāla apskats: Netikt ārā no hip-hopa 'Straumes'
Foto: Pēteris Bērziņš

Pa ceļam paspējām pasmieties arī par to, cik bieži reklāmās izskanēja vārds "infrastruktūra" – cik labiekārtota, cik festivālam gatava un visu veidu klausītājiem ērta būs teritorija. Lai gan man tā nav prioritāte, jāatzīst, ka infrastruktūra patiešām bija izslavēti augstajā līmenī, kā par samērā dārgo biļeti (55 eiro) gan arī pienāktos. Kad mākslinieks uz skatuves nebija tik pazīstams, varēja aiziet atpūsties tīklu parkā, uz tribīnēm, dīdžeju zonā, kur plates grieza Mixmaster AG, vai pie galdiņiem starp diviem bāriem. Dzērieni bija festivālam pieņemamās cenās (alus un sidrs 3.50 eiro, kokteiļi 5-6 eiro), un ar salīdzinoši lielām ērtībām.

"Straumei" par labu nospēlēja fakts, ka tas ir žanra festivāls, kas neuzrunās gluži katru garāmgājēju. Gan klausītāji, gan izpildītāji varēja rēķināties ar ierobežotu publiku – lai kur skatītos, visapkārt vieni hip-hopa fani.

Arī paši mākslinieki lodāja apkārt kā festivāla apmeklētāji, klausāmies kolēģu uzstāšanās un ik pa laikam uzņemot pa kādai bildei. Starp koncertiem, bet jo īpaši vakara izskaņā netrūka iespēju izrunāt savus dziļos repa fanu jautājumus par konkrētiem tekstiem, bītiem vai albumiem, un atcerēties, ka paši reperi jau ir lielākie repa fani, un arī viņi priecājas par iespēju izrunāties par jautājumiem, kas cilvēkus ārpus komūnas neskar.

Šķiet, "Straumei" par labu nospēlēja fakts, ka tas ir žanra festivāls, kas neuzrunās gluži katru garāmgājēju. Gan klausītāji, gan izpildītāji varēja rēķināties ar ierobežotu publiku – lai kur skatītos, visapkārt vieni hip-hopa fani. Šis komūnas aspekts viennozīmīgi bija starp festivāla lielākajām veiksmēm. Gandrīz neviens nešķita atbraucis, lai papozētu un nofilmētu labu kadru, un bieži vien dzirdēju kādu pieminam, ka daļa motivācijas atbraukt uz pirmo gadu bija, lai atbalstītu festivālu arī priekšdienām. Vēl viens labs rādītājs – neatkarīgi no reibuma pakāpes, cik man zināms, divu dienu laikā neizcēlās neviens kautiņš vai kašķis, un "Zeit" infrastruktūra necieta pat no vairākiem mošpitiem. Uzvedāmies skaļi, bet pieklājīgi.

Mūzika

Domāju, ka salīdzinoši maza daļa apmeklētāju ierodas festivāla (jebkura) teritorijā līdz ar pirmo minūti, nepalaizdami garām nevienu mākslinieku. Piemēram, lai iebrauktu veikalā, iekārtotu teltsvietu un paspētu uz būmbepa repera March uzstāšanos sešos, no Rīgas būtu jāizbrauc vēl pirms četriem kas daudziem gluži vienkārši nav iespējams. Piemēram, es nokavēju gan March, gan $ourJ un Yam uzstāšanās un pie skatuves nokļuvu tikai ap astoņiem, kad uz skatuves kāpa Ods un Gocha. Par laimi, var teikt, ka viņu uzstāšanās bija dubultkoncerts, jo, pēc aptuveni pusstundas Oda lielāko (un saldāko) hitu, viņi skatuvē atgriezās kā savi alter ego Mauku Sencis un Grandmasters Neons, lai izpildītu pāris dziesmu no vēl neizdotā miksteipa "Goda vārds 4".

Festivāla apskats: Netikt ārā no hip-hopa 'Straumes'
Foto: Pēteris Bērziņš

Pirmo "Straumes" vakaru noslēdza divi ļoti atšķirīgi hedlaineri – "visurgājējs" rolands če, kura skatuves enerģija varētu darbināt mazu atomreaktoru, un Edavārdi, kurš publiku pulcēja ar savu astoņus albumus plašo katalogu –, katrs ar savu labi pavadīta vakara piedāvājumu. Pēc diviem mošpitiem, nolēkātas stundas un iedangātām saulesbrillēm, par rolandu če uz skatuves varu droši teikt divas lietas: Pirmkārt, ja redzat viņa vārdu sava festivāla afišā un nebaidieties mazliet sasmērēties, noteikti vērts doties uz attiecīgo skatuvi. Otrkārt, albums "visurgājējs" patiešām ir paredzēts skatuvei, nevis austiņām. Man šķita, ka es to zinu, bet koncertā es to beidzot piedzīvoju.

Varētu teikt, ka Edavārdu uzstāšanās bija pilnā festivāla apmeklētāju komforta zona. Vispirms Eds veda ekskursu pērn izdotajās "Ekosistēmās", līdz piesauca "kaut ko galīgi vecu" un kopā ar teju visu dažsimt (acumērs saka – ap piecsimt?) cilvēku pūli norepoja "Ceļazīmes ir domātas šoferiem", lielāko daļu atlikušās programmas veltot dziesmām, kas kļuvušas par desmitgades klasiku, no miksteipiem un reprezentiem līdz melodiskiem bekvokāliem. Likumsakarīgi, ka šī bija vakara daudzveidīgākā programma un kopsaucējs pēdējiem piecpadsmit latviešu hiphopa gadiem.

Ja pirmā diena pārsvarā bija veltīta melodiskam jaunāko laiku trepam, tad otrās dienas skanējums bija krietni plašāks. Dienu uzsāka pančlainu meistars Wiesulis, kurš 40 minūšu setā izpildīja teju visu savu debijas albumu "Fianchetto", kam pēc neizskaidrojami garas 80 minūšu pauzes sekoja I MEAN LOVE, kura lēnās mīlas dziesmas bija salīdzinoši zems enerģijas punkts; atslodze pirms vakara. (Salīdzinājumam – ne mazāk melodiskais Fiņķis vēlāk novadīja daudz aktīvāku programmu, kas ļāva gan izdziedāties, gan izkustēties.) Kamēr citi klausītāji pulcējās uz Rīmdaru uzstāšanos, es apēdu savu dienas vienīgo silto maltīti (gaļas zupu par 4.50 eiro) un ar jaunajiem draugiem atgūlos tīklu parkā.

Tieši Gustavo repertuārs joprojām ir latviešu repa augstais etalons, bet pats mūziķis ir mīts daudzu iztēlēs.

Priekšpēdējais uz skatuves kāpa ansis, kurš vasaras sākumā katram koncertam teicās veidot atsevišķu programmu, un "Straumes" apmeklētājiem solīja īpaši izmeklētu materiālu. Šajā gadījumā tas nozīmēja uzsvaru uz enerģiskām dziesmām un neatlaidīgiem tempiem (ārpus "Melnajiem pantiem" un "Zālēm"), vairākas dziesmas ar pārsteiguma viesi Melikolu (bet ne "Dilemmas"!), un vēl nepubliskotu singlu no gaidāmā "Netīro cilpu" albuma, kurš atgādina trokšņainu, pīkšķošu Timbaland materiālo no tūkstošgades sākuma. Vienlaikus anša uzstāšanās atstāja arī mazuma piegaršu, jo viņš bija viens no festivāla gaidītākajiem māksliniekiem, bet savu koncertu beidza vismaz 15 minūtes agrāk nekā to paredzēja programma. Kad uzstājās ansis, publikā bija jau pāri tūkstoš cilvēkiem, bet kad atgriezās Gustavo – jau vēl krietni vairāk.

Grūti aprakstīt, kā jutos par Gustavo atgriešanos. Es latviešu hip-hopam nopietnāk pievērsos tikai ap 2017. gadu, tāpēc biju nokavējis pat 2014. gada atvadu koncertus "Palladium" koncertzālē. Un lai gan man klausītāju Arstarulsmirus noliegšana liekas muļķīga un sevi izsmēlusi, līdz šim neviens no Arstarulsmirus albumiem mani nav iekustinājis kā Gustavo "Trešā elpa" vai "Beidzot!"; tieši Gustavo repertuārs joprojām ir latviešu repa augstais etalons, bet pats mūziķis ir mīts daudzu iztēlēs.

Festivāla apskats: Netikt ārā no hip-hopa 'Straumes'
Foto: Ričards Zariņš

Tieši šis Gustavo mīts tika izsaukts "Straumē", teju burtiski – piecas minūtes pirms uzstāšanās reperu Abras un Sniega vadībā skandējot vārdus "Mums vajag atpakaļ Gustavo! Punkts!". Īsa reklāma, jauna klipa prezentācija (!), un turpmāko stundu pavadījām labi pazīstamu un muskuļu atmiņā glabātu, bet sen neizrepotu tekstu pasaulē. Programma aptuveni līdzvērtīgās daļās pārstāvēja visus trīs labi pazīstamos Gustavo studijas albumus, katru dziesmu šķita zinām vismaz puspūlis, tomēr programmā bija arī pāris pārsteigumu – brīžam tika īpaši uzrunāta un iesaistīta publika, un "No lūpām lasi" Gustavo izpildīja a capella, pamīšus repojot abu valodu tekstus. Visbeidzot uz skatuves kāpa ansis, Edavārdi, Fiņķis un rolands če, lai kopīgi izpildītu "Jau-tā-jums", kuru visi gadījuma pēc vienkārši zinājuši no galvas. Kad Eds iesaucās "Jums tagad būs jādzied šis piedzis, jo šitā dziesma nav skanējusi miljons gadu!", tas nevienam pat nebija jāsaka, visi jau par to bija klusi vai skaļi vienojušies.

Ir pagājusi vairāk nekā nedēļa, un es vēl arvien neesmu līdz galam atgriezies no "Straumes". Par to, ka es "Straumē" liecina tikai tas, ka es plānoju tur atgriezties nākamgad.

Tags

Recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
Lasi vēl
 

Comment Form