Zaļumballe. Pēdējais festivāls
Brauc mājās un pat nevar izmisīgi uzkliegt jaunajiem draugiem:
- Līdz nākošajai nedēļai!
Kāds vēl muļķīgi runā par nākošo vasaru.
- Oh, don't be sad when the nights are over, because watermelon nights come back every year.[1]
Jā, bet vai nāksim mēs? Mēs varbūt būsim jau miruši vai pat laimīgi, savā vietā un nebrauksim uz krūmiem. Šī vasara ir viss, vairāk nekā nebūs. Tas ir pareizākais, kā varam domāt.
Ar šādu eshatoloģisku pieteikumu šovasar tika izsludināta Zaļumballe.
Zaļumballei ir slavena vēsture. Ne jau nu kā Trinstokai vai Tabūnam, bet tā, uz Zvēra un Blomes pusi. Kuriozs fakts - es tur nebiju savu kāju spēris. Kāpēc gan šis festivāls ir slavens? Tas jāredz.
Bija gan problēmas ar mašīnas dabūšanu. Kompānija nestabila - es, un man uz kakla divas meitenes. Baiba jau gandrīz dabūja mašīnu, zvanīja visiem, gribēja aizņemties, viens bija gatavs dot moci, ar šo moci viņa nu mēģināja mainīties tālāk, tomēr nekādā jēgā. Es teicu:
- Ūkstā to mašīnu ar visu moci. Brauksim ar autobusu.
Tiešām, visi nopriecājās. Brauksim ar autobusu.
Autobuss bija pilns ar acīmredzamiem festivāla braucējiem, bet visi tādi jauniņi, tāpēc mēs, vecie, sēdējām klusi ar saviem aliņiem un rijām riekstus. Es nemanīju, ka mani vēro vīrišķīgs, uzmanīgs skatiens.
Bija jākāpj ārā Vecumniekos, lai no turienes ietu nevienam nezināmu gabalu līdz Beibežiem. Skatījos pakaļ autobusam, kurš devās tālāk uz Skaistkalni. Priekšā Skaistkalne, bet mēs nogriežamies uz Beibežiem, pēc fonētiskā solījuma spriežot, tiešām dīvaina rīcība. Kaut gan, var teikt tā jautrāk - ar beibēm uz Beibežiem.
Bet tad tūlīt es sapratu, ka došos vien uz Skaistkalni, jo autobusā palikusi mana Beibežu saltajām naktīm paredzētā tik sarkanā jaka. Ko, festivālam jāsakas ar kaut ko negaidītu. Palaidu meitenes ar visām mantām ceļā, bet pats devos uz šoseju stopēt. Jo aizbēgušais autobuss bija pēdējais, un nakšņoja Skaistkalnē.
Stopējās viegli. Laipns smagais, kurš pat zināja, kurā namā nakšņo šoferīts. Atpakaļceļā īsti krievi, pat nezināja, kur brauc.
Tā nu es biju atkal Vecumniekos, tikai festivāla ļaudis vairs nemanīja. Un vispār neviena. Un es nezināju, uz kuru pusi tie Beibeži ir. Toties man bija mana sarkanā jaka. Tās dēļ mani krēslā pamanīja džipā sēdoši jauni puiši. Pieripināja klāt un uzrunāja:
- Labvakar!
Es atbildēju:
- Labvakar!
Jautāja:
- Tu nezini, kur ir tas festivāls?
Paraustīju plecus, pametu ar roku nenoteiktā virzienā.
Viņi apdomājās.
- Negribi ar mums braukt?
Kāpēc ne. Tieši viena vieta aizmugurē vēl bija. Puiši gan brīdināja:
- Bet saproti pats, ja stopēs viena meitene, mainīsim viņu pret tevi.
Es biju mierīgs, meitenes šādās reizēs reti vienas stopē. Un mēs tik braucām viņām garām, pa trim, pa divām kopā steberējošām. Puiši izklaidēja mani ar jokiem.
Aizbraucu galā - manas meitenes telti uzcēlušas, iejaukušas pakā kokteili. Iedzērām. Viss tik labi. Ko tālāk? Viss tik labi, bet nevar jau tā sēdēt, te, kur labi, jāiet kaut kur, kas ir ar šiem nabaga cilvēkiem. Tā mēs aizgājām festivāla pļavās. Pie tualetēm bija samērīga rinda, ne par daudz, ne par maz. Protams, man patīk īsas rindas, bet jau festivāls pretendē uz lielumu, to jāredz arī pie tualetēm. Uzmanīgai tualešu aplūkošanai gan labāk izvēlēties festivāla sākumu. Uz beigām tas vai nu zaudējis svarīgumu, tāpat kā viss, vai arī nemaz vairs negribas skatīties. O, es ieskatījos gan Zvēra tualetēs otrās dienas izskaņā. Par sēdēšanu pat vairījos iedomāties, tur taču iesēstos kā mīkstā pēlī, izmeši jau bija ar kaudzi. Nezinu, kā meitenēm gāja. Bet mums jau arī bija jāuzmanās, ka kaut kas neiemērcas tai pašā kaudzē. Un gaiss, gaiss! Kā Uldis teica, braucot no "Heineken Opener" festivāla Polijā, un teica viņš to jau mājupceļā, pārsimt kilometru tālumā no festivāla tualetēm:
- Tā smaka man joprojām cērt nāsīs.
Ārzemēs par to var pukstēt. Latvijā jebkurš lielums, ja ne gluži jāsveic, tad tomēr jānovērtē. Rindā, pie tam, var cilvēkiem apspriesties. Viens man pateica skaidri:
- Man personīgi vislabāk patīk Zaļene[t.i.. Zaļumballe]. Jā, Zvērs ir foršs, un Fonofests ir foršs, bet man vislabāk patīk Zaļene.
Labi, redzēsim, es pie sevis smīnēju, bet vēl dziļāk sevī es jauki smaidīju. Man bija prieks, ka nupat esmu bijis visos sarunā pieminētajos festivālos. Es biju pilnvērtīgs sarunas biedrs, kaut kas pa īstam. Un kā tāds (īstenībā taču - tikai kā tāds) es varēju priecāties arī par nepazīstamā cilvēka prieku. Cilvēks nonācis savā mīļākajā festivālā! Kurš teica, ka tas ir pēdējais? Tas ir mīļākais!
Bet tad jau bija klāt mana rinda pie tualetes un citi prieki.
Ne jau es tagad stāstīšu, kā man tualetē gāja. Pārlekšu šai daļai.
Tātad, pirmais koncerts. Tas bija jau nokavēts. Protams, "Das Sonntags Legion". Manā rokenrola vēsturē tā ir tā lieliskā grupa, kuru es nekad neredzu. Sarkanās jakas ceļojums uz Skaistkalni tādējādi ieguva jēgu.
Bet nu gājām uz savu pirmo Zaļenes koncertu. Tas bija kaut kas. Igo! Es nekad nebiju bijis Igo koncertā. Diez vai jelkad vēl nokļūšu. Diez vai arī ietu, ja viņš nesaprotamā kārtā nespēlētu šeit. Bet tagad nāca prātā, jā, reiz mēs visi taču viņu mazliet mīlējām, tomēr leģenda - mums Latvijā ir daudz leģendu, varbūt visvairāk pasaulē - bet cik gan viņš te neiederīgs, tāpēc jāredz. Tas ir tik likumsakarīgi. Zvaigzne nav interesants. Bet te, starp nepopulārajiem, viņš ir neiederīgs. Tāpēc interesants. Visi bija uz Igo savākušies. Ķiķināja cits par citu - tu arī šeit! Kā nu ne. Igo saprata situāciju:
- Es jūs ar jaunajiem gabaliem nemocīšu.
Un dziedāja tik' vecos hitus. Diemžēl viņam blakus bija divas jaunas meitenes, kas dziedāja tajā laikmetīgajā, šausmīgi estrādiskajā manierē, balsi gorīdamas. Vai tad jums nepietiek ar gurnu gorīšanu, meitenes, kāpēc jums viss jāgora.
Es nesaprotu, vai apcerīgi skumjais noskaņojums mani pārņēma toreiz, pie Igo kājām, vai tagad, to aprakstot. Atmiņas ir mīklainas. Vai šis mirklis ir mīklains atmiņu dēļ vai otrādāk?
Miers ar to koncertu. Mēs knaši gājām uz krišnaītu telti, kur bija sasolīts Ūdrītis. Es joprojām par viņu īsti nefanoju, bet tagad neiet būtu izskatīties kā gļēvulim. Cerēju gan, ka viņš Krišnas klātbūtnē nevienu izģērbties neaicinās.
Tieši tā arī notika. Viņš atnāca drošā, stabilā gaitā, un teica:
- Mēs ar vaišnajiem esam lieli draugi!
Kas par draugiem, es vēl nodomāju, cik tad koka kopā nošņaukuši. Saprotiet, ko es gribu teikt - pēc tās sava dzīvesveida vai vismaz dzīvesveida slavas Ūdrītis neizskatās pēc liela vaišnaju drauga. Atceros, viņš taču arī savulaik strādāja reklāmā. Tad esot turējis tualetē, poda kastē, pudelīti. Ideāli - neuzkrītoši, netraucēti, atdzesētu. Diezin tik, kurš šo lietu izstāstīja. Ja pats, varbūt plātās. Vai kāds cits atrada, santehniķa instinktiem ļaudamies. Nobrīnījās, viegli izskaitļoja pudeles piederību. Pats gan jau vēl no pilošas padzērās. Varbūt visu izlaka. Ūdrītis jau nedzīs pēdas pa ofisu:
- Kurš man no bačoka pūdžu nozaga?
Žēl Ūdrīša. Kāpēc gan viņš nevarētu būt vaišnajiem draugs? Tieši viņš tam ir vispiemērotākais. Vējš galvā, interesējas par austrumiem. Tāds aizgājušo laiku tipa mūziķis. Tagad arī viņš kopā ar saviem draugiem, kuri žvadzināja zvaniņus un daudzīja bundziņas, nospēlēja bītlu "Rain". Skanēja itin labi. Varbūt to iespaidoja itin gardā putra, ko tobrīd ēdu.
Pēc Ūdrīša bija jāslāj uz kaut kādu "Pictures" uzstāšanos, jo šie bija meitenes no Vecumniekiem veduši un šīs savā sirds plašumā apsolījušās būt koncertā. Nekas liels jau gan tur nebija, atkal man sanāca meiteņu dēļ ciest.
Alkohols mums, starp citu, visu laiku bija līdzi, fasēts sulas pakās. Visu laiku gan pirkām arī vietējos alus ļodzīgās plastmasas glāzēs.
Pēc tam, šķiet, nāca "Čipsis un Dullais". Kur viņu nav? Visur viņi ir un spēlē vienmēr tās pašas kretīniski dvēseliskās dziesmas un atkal visiem patīk, arī man. Ja vēl mazliet iedzerts... Un mazliet iedzerts tieši bija.
Var, protams, iebilst, vai gan šīs mūsu jaunatnes (un manas) gaitas var skaidrot ar tīri melomāniskiem, kulturāliem un antropoloģiskiem motīviem, ja visu laiku tiek ņemts uz krūti? Tas ir, tiek iedzerts. Alkoholu lej iekšā vienā laidā.
Tā iebilst, protams, var. Bet šis iebildums ir tik muļķīgs, tik absurds, tik... pat skumjš. Vai tad mēs nezinām, ka alkohols ir kaitīgs dzēriens? Es labi zinu, ka no iedzeršanas cilvēks paliek stulbs un smirdošs. Gadās arī problēmsituācijas.
Bet rokenrols taču dzima kā protests pret kaut ko tur. Buržuāziju vai mietpilsonību, vai garlaicību. Un, godinot pirmssākumus - vai jūs domājat, ka protestēt var kaut kā sev nekaitējot? Bez problēmām? Kā jūs to iedomājaties? Pie televizora ar plāceni rokā?
It kā nav jau arī gluži tā, ka mēs tikai upurējamies. Sabeidzam aknu kopīgās lietas labad. Nē, mēs neesam cietēji. Alkohols... Tā dzīve, par kuru kādreiz sapņoju, kad bērnībā pirmoreiz apjautu, ka ne jau tikai nauda un sociālais statuss ir tas, ko es gaidu sev priekšā, tā dzīve, no kuras pat sapņot varēja tikai fragmentus - iekulties piedzīvojumos, pamosties ar pārsteigumu, apskauties ar svešiniekiem - šie fragmenti taču rodas ar nelielu alkohola piegaršu. Iespējamas arī citas metodes, bet ne mazāk kaitīgas.
Lai paliek, ātri uz nākošo koncertu. Taču bezmaz vai šī tik lielā festivāla galvenās zvaigznes, kas tad tie bija? "Inokentijs Mārpls", protams. Uz tādiem jāskrien, kad vēl šos dzirdēs. Te jāpiemin, ka Zaļumballe piedāvāja vairākas skatuves. Mazā, Lielā, Vēl kaut kāda un arī alternatīvā, kas izvietojās dziļā bedrē. Vērīgs cilvēks, kā, piemēram, es, gan ātri ievēroja, ka šī bedre nemaz nepastāv. Bedre taču ir padziļinājums kopējā virsmā, vai ne? Šī bedre tāda nebija. Ap koncertam paredzēto laukumu bija uzveidots tāds kā uzbērums, nudien, īsts uzbērums, lai radītu bedres ilūziju. Es aizdomājos par šo bedri. Tā bija paredzēta "underground" grupām, ja? Tāpēc bedrē? Bet tomēr ne zem zemes, tā iluzori zem zemes tikai? Simbolīgi, jā. Jo, lūk, Igo ir šī festivāla āksts, bet "Inokentijs Mārpls" - zvaizgne un publikas garants. Kurš ir virs un kurš zem zemes?
Lai nu kā, uz Mārplu nācās rāpties augšup un lejup un, nonākot lejā mākslīgajā bedrē, būt jau dubļainam. Hā, mums tobrīd šķita, ka mēs esam dubļainie, muļķie mēs, nezinājām, kas būs nākošajā dienā. Šodien bradājām pa gluži sausu caurumu. Tomēr es iedomājos, ka man taču kājās pavisam jaunās un tik skaistās kedas. Šīs bažas bija lieliskā kontrastā tam, kas skanēja no skatuves:
- Sadedzini naudu!
Cik tad mums te bedrē tās naudas bija, skaidrs, ka vārdu zemteksts bija:
- Sabrien kedas!
Mēs tad nu arī lecām, cik varējām. Tomēr jaunie leca augstāk, gaisu šķēla pavisam jaunu meiteņu astes un pinkas - nav skaistāka skata pasaulē - un čaļi lēca jau greizi, netikām mēs šovakar jaunajiem līdzi.
Kā īstā festivālā pēkšņi (ne gaidīti un ne pamazām) izrubījās elektrība. Inokentijam veicās ar šiem andergraunda efektiem, tāpat taču bija noticis "Zvērā". Protams, viņi zināja, kas jādara, ignorēja realitāti un turpināja spēlēt. Cienītāju balsis gan pārsita tikai bungas. Varēja dzirdēt, kā tās pašas jaunās meitenes kliedz:
- Daudz laimes, Dambi! Daudz laimes, Dambi!
Baiba man jautāja, sak', kas viņam? Man it kā to pienācās zināt, sevišķi jau, ja to zina tās sīkās čirkas. Bet es nezināju, un baidījos kļūdīties. Kāzu jubileja vai varbūt tiesības noliktas. Kaut kā neatbildēju.
Elektrība netaisījās atgriezties, un mēs rāpāmies ārā no bedres. Mēs neesam nekādi jauniņie, mums nieka lieta no Mārpla puskoncerta aiziet.
Gājām atpakaļ uz to telts skatuvi, jo meitenēm, protams, vajadzēja Imantu Daksi.
Vēl viena neviennozīmīgi vērtējama parādība. Mani tas barda stiliņš nokaitināja vēl pirms es viņu biju dzirdējis. Un vēl ar bārdu! Un gatavs stāstīt patiesību par visu. Dabas talants no dziļās nezkurienes.
Viens mans draugs sadzēries mēdza dziedāt nemelodijā:
- Tu mīļi smaidi, un novelc biksītes...
Pie suņa, es teicu, kas tā par idiotisku dziesmu, tu pats taču kaut ko tik idiotisku neizdomāji?! Savādi, kad viņš man atklāja dziesmas autorību, manas domas mainījās. Ne dziesma, ne Daksis man vairs nelikās tik stulbi. Atsevišķi - stulbi, kopā - interesanti! Bards dzied par biksītēm. Labi!
Tāds pavērsieniem bagāts ceļš mani veda uz pirmo Dakša koncertu.
Tur jau viņš bija, garā plasč-palatkā, mirklī pārpildīdams visus stereotipus par sevi. Visi cieši sēdēja apkārt, tāda "Undīnes" atmosfēra. Uzkāpdami uz pāris rokām un vēderiem iekārtojāmies arī mēs. Viņš bargi paskatījās apkārt un sāka. Ū, kas par gaudojošo vilku! Skaidrībā par viņu es joprojām netiku. Tomēr šī kaitinošā aizrautība nudien spēja aizraut. Pat nevajadzēja noticēt, drusku aizrauties varēja tāpat. Kad Daksis dziedāja:
- Lielais Gars, ver mani vaļā!
Vecais indiānis manī pamodās un es lūdzos līdzi:
- Lielais Gars, ver mani vaļā!
Nu, lūdzu, lūdzu, Lielais Gars. Lūdzu.
Labs koncerts. Pēc tam strauji sareibām. Vispār jau pie tā tika strādāts visas dienas garumā. Gājām saķērušies pār kūdraino lauku, es biju drusku sastrīdējies ar meitenēm, vai tad nav zināms, ka mežā braucot savu malku līdzi ņemt nevajag. Tomēr tikām līdz teltij, salīdām guļammaisos un izslēdzāmies.
Es pamodos un ārpusē dzirdēju savādu mantru:
- Es esmu mazs gliemezītis. Tu esi mazs gliemezītis!
Dzēruma murgi, es nodomāju, nez' uz ko to attiecinādams, un atkal aizmigu.
Festivāla rīts! Auksti vai karsti, nevar saprast, zem vaiga sasiekalots gumijotais matrača audums. Paskaties, meitenes arī vēl guļ, tātad gulēt vēl ir normāli. Ārā gaišs un cilvēki valodo, bet tas neko nenozīmē, tā bija jau tad, kad gājām gulēt. Saules gaisma maz ietekmē festivāla ritumu. Vai tiešām jau rīts? Kāds ārpusē rečitēja:
- Es esmu mazs gliemezītis!
Izrāpos ārā, zāles līmenī, atdūros pret sulas pakām, pudelēm, kedām. Tas vēl nekas, es tiešām biju gatavs ietriekties treknā gliemeža sānā. Neko tādu gan neredzēju. Cilvēki sēdēja gluži mūsu telts pagalmā, starp mūsu striķiem, un teica man:
- Labrīt!
Sēdos starp viņiem un kaut ko iedzēru. Festivāla otrā diena bija sākusies. Meitenes vēl šarmanti ņurdēja. Es devos brokastīs viens.
Šādās reizēs, kad organisms ir vārīgs un jūtīgs vislabākā ir veģetārā ēdienkarte, vislabāk austrumnieciska, garīga, attīrīšanai paredzēta, vislabāk tā, ko piedāvā krišnaīti jeb vaišnaji. Un, kāda sakritība, šeit taču bija krišnaīti jeb vaišnaji, pilniem podiem!
Taisnību sakot, man uz ēšanu vēl īsti nevilka. Man vispār reti vēl no rītiem uz ēšanu, tagad vēl jo vairāk. Paņēmu vienu plastmasas glāzi alus un gāju tomēr pie vaišnajiem. Citur neko notiekam neredzēja, bet šeit viens no viņiem kaut ko stāstīja. Priekšā uz soliem sēdēja festivāla jaunatne un klausījās. Es arī apsēdos.
Vaišnajs stāstīja par savu reliģiju. Kā viņš meklējis garīgo ceļu, bijis Indijā un ļoti ieinteresējies indiešu tērpos un ēdienos.
Es jutos mazliet neērti ar savu alu un cigareti, bet ko darīt. Visi klausījās cītīgi, nejaucās ar nekulturālām piezīmēm, kā tas gadās studentiem, tiklīdz viņiem kaut ko saka par morāli. Kāda meitene jautāja, ko tieši nedrīkst darīt. Vaišnajs pasmējās un neteica, ko nedrīkst, bet sāka stāstīt, kas ko maksā.
- Ja kādam ļoti patīk nodarboties ar seksu, tad nākošajā dzīvē viņš to dabūs! Cilvēka ķermenis tam nav īsti piemērots, tāpēc viņš pārdzims par balodi - balodis var nodarboties ar seksu divdesmit reizes dienā. Ja kādam ļoti patīk ēst - lūdzu, viņš būs cūka, un cūka var ēst visu. Es Indijā redzēju, kā cūkas ēd mēslus un ir priecīgas, tik priecīgas!
Tas man patika. Priecīgas cūkas. Un vispār tas morāles un rīcības uzstādījums. Es pārjautāju:
- Sanāk - mēs saņemsi, ko gribam? Varam darīt, ko gribam, un saņemsim to vēl vairāk?
Vaišjans pasmaidīja vien, viņš visu laiku smaidīja. Es gribēju pajautāt, kas tieši man jādara, lai es pārdzimtu par gauskāji, brīnisķāko no dzīvām būtnēm, bet kautrējos. Tad smaidošo vaišnaju nomainīja otrs, kurš bija bargāks.
- Esmu dzirdējis, ka tie, kuru pārāk iekārojuši pretējo dzimumi, tiks piespiesti sarkani nokaitētām pretējā dzimuma dzelzs statujām.
Seksīgi, es nodomāju, karsti. Bet tomēr labāk dūjai būt.
Lektors pārslēdzās uz drošāku tēmu, proti, veģetāro ēdienu. Par strīdiem ar vecmāmuļu, kura vienmēr pieliek ēdienam "nu tikai pavisam mazdrusciņ gaļas". Par mieru, kas pārņem. Cilvēks, kurš neēd gaļu, nav agresīvs.
- Bet Hitlers?
Es to pajautāju, tāpat taču kāds kaut domās to pajautās. Vaišnajs kļuva šķelmīgs un pastāstīja, ka Lukašenko reiz intervijā atzinis Hitleru par labāko politiķi, kāds bijis. Lukašenko, es domāju, kāds veiksmīga un pārliecinoša autoritāte. Hitlers bijis ļoti labs, tikai tad - sajucis prātā. Sarunai pieslēdzās arī pērkoņkrustietis R., kurš turpat blakus stāvēja:
- Hitlers varēja tik daudz izdarīt, jo laicīgi tika galā ar žīdiem!
Man beidzās aliņš, tāpēc es neuzzināju vairāk par vēdām un dzīvēm. Turpat pie alus stenda satiku arī savas meitenes, spirgti iebaudām brokastis no plastmasas kausiem. Jā, pirms gulētiešanas mums bija beigušies līdzpaņemtie dzērieni, tāpēc nu nācās iztikt tikai no festivāla piedāvājuma, kas, kā jau parasti, bija sūdains Cēsu aliņš un parastie šņabīši. Ilgi gan tā iztikt nenācās, jo drīz ieradās Edgars un papildināja mūsu krājumus. Viņš pats gan, kā zināms, nedzer, nepadomājiet neko, viņš nedzer jau septiņus gadus. Tomēr grūtdieņus viņš neaizmirst, vienmēr labprāt atved un aicina iedzert. Aijai, protams, arī kaut kas līdz bija. Īsāk sakot, iedzērām.
Knapi paspējām uz "Baložu Pilniem Pagalmiem". Tas ir, sākumu gan nokavējām. Viss jau notika, pat Dambis bija uz skatuves. Kāpēc, Dambis taču BPP nespēlē? Jā, es arī par to pašu iedomājos, tomēr viņš tur neapšaubāmi bija un dejoja tā, ka bija skaidrs, ka vakar viņam tiešām bijusi dzimšanas diena. Šverns viņu apskāva, un publikas rokas cēlās ar mobilajiem telefoniem iemūžināt šo mirkli. Tikko Dambis nodejoja malā, tā uz skatuves parādījās nepiederoša, kautrīga meitene. Šverns apskāva arī viņu un dziedāja tik tālāk. Neviens meiteni nedzina projām. Šī gan bija apģērbta, tas jāatzīst.
Jāpiebilst, ka Šverna ģitāra bija galīgi nedzirdama un tad tai arī kaut kas noplīsa. Viņš nolika to malā, un tieši tāpēc viņam bija brīvas rokas visu apskaušanai.
Vēl - šī bija pirmā reize, kad es BPP redzēju dienas gaismā. Cik atceros. Bet nekas, man tomēr patika.
Kaut arī viņi nenospēlēja manu mīļāko dziesmu. Tā ir dziesma no albuma "Runā ar mani", un tā saucas "Es nekad uz tevi nedusmošos". Tas ir visskaistākais, ko solīt, kam atkal katru reizi ticēt. Es šo dziesmu klausos vienmēr, kad esmu iemīlējies. Un otrādāk. Kad es to dzirdu, esmu iemīlējies. Bet viņi nekad to nespēlē, vispār nekad, es tikai vienu reizi to dzīvajā esmu dzirdējis. Tāpēc es tik reti iemīlos, tāpēc iemīloties es šo dziesmu atskaņoju savā nabaga galvā.
Tomēr, kā jau minēju, koncerts man patika. Kā jau parasti BPP. Šķība dziedāšana, lipīgas melodijas, sejas no vecām filmām un stipri īpatna humora izjūta. Kā tad tas var nepatikt.
Bet koncerts beidzās un sāka līt. Tāds īstais festivālu lietus, lēns, bet ar attīstību aritmētiskā progresijā. Cilvēks domā, nu nav jau nekā no tā lietus, netraucē. Tagad drusku jūt, jā, līst, nenoliegsi, bet nekas. Nu jau šļāc taisni sejā, bet ko darīt? Citiem arī līst, un neviens taču tāpēc neraud. Varbūt arī raud, bet to nevar redzēt, sejas slapjas pil.
Vai varbūt raud ne jau lietus dēļ, kā meitene man blakus. Es vainīgs. Kurš tad mežā braukdams ņem malku līdzi?
Andergraundam paredzētā bedre pielija bezmaz līdz augšai, bet mēs rāpāmies tik iekšā, jo spēlēt sāka Tumors. Šķiet, neviens no mums nebija nekāds īstais fans, bet lietus un dubļi, kurš neies pie pankiem palēkāt? Ne jau mēs. Jaunie varbūt neies, mēs gan. Jaunie, piķis un ēvele lēca gan. Mēs neatpalikām necik.
- Neviens negrib būt vecs, neviens negrib būt vecs,
- Jo vecs ir tikpat kā nomiris.
Ūdeņi triecās acīs, brilles vairs neslaucīju, kāda jēga slaucīt jūras dibenu? Labi, ka nevarēju redzēt savas brīnišķās kedas. Varētu teikt, ka Tumors rāva tā, ka visiem bija slapjš starp kājām. Visur bija slapjš. Tfu ar visiem jaunajiem, viņi paši bija aizmukuši, un gājām arī mēs, bet Tumors tikai spēlēja:
- Neviens negrib būt jauns, neviens negrib būt jauns.
Nezinu, kur mēs gājām, Edgars, kā jau parasti zināja tepat blakus sausu vietiņu, kur tieši mūs gaida ļoti interesanti cilvēki. Caur ūdeni redzēju dzeltenā busiņa aprises, tas varēja būt tikai tas, kurā pārvietojās tas pārītis. Meitene, kurā laikam iesimpatizējos jau Leukadionā un viņai daudz vairāk nekā es piemērotais zēndraugs. Kā es tā biju par viņiem aizmirsis. Busa aizmugures durvis bija vaļā, tās vērās uz augšu, radot labu vietu, kur savākties slapjiem rokenrola bērniem. Es noņēmu slapjās brilles un skatījos busa tumsā, kur vajadzēja būt meitenei, bet redzēju tikai plankumu.
Es taču to visu izdomāju, visas šīs iemīlēšanās, katrā festivālā pa divām. Vai tad es gribēju veidot ģimeni vai kaut ko tādu? Es gribēju stāvēt te fetivālā, uz brīdi patvēries no lietus, vai tad nē?
Jā.
Un te nu es stāvēju, ieguvis visu, ko gribēju. Stāstījām savādus stāstus, par lielām dzeršanām, par spokiem, par neparastiem izteikumiem. Es neko neatceros.
Atceros, kad lietus norimās, meitenes gribēja kāpt klintī. Tur bija tāda atrakcija. Un pirms viņām kāpa kāds puisis, kurš vairāk gan karājās tais drošības striķos un skaitīja:
- Es esmu mazs gliemezītis! Tu esi mazs gliemezītis! Mēs visi esam mazi gliemezīši!
Šie vardi šķita savādi dzirdēti, tikai neatminēju, kur.
Tad atkal sāka līt un mēs salīdām teltī spēlēt kūkot. Slapjums neatstājās, tas jau nāca no mums pašiem. Lai nemērcētu mantu, līdām tik atkal ārā. Lija, protams, lija.
Pie kautkādas pusskatuves dīžoja Nora, un mēs gājām tur kratīties. Es vispār neesmu liels dejotājs, tāpat kā neviens no mūsu kompānijas. Tādi tipiskie latviešu inteliģentie dejotāji. Kad ballē jāslīd pār parketu, kad klubā skan piemērota mūzika, un ir visīstākais brīdis dejot, tad nē. Pa bāra galdu, pa lietu un dubļiem - tad gan jā. Bet varbūt mūsu deja ir tā pati sākotne. Nevis saloniska piebraukšana meitenēm, bet karnevāliska izkratīšanās.
Lai nu kā, bet mēs tur kratījāmies, kad manu roku satvēra meitene. Jauna un nepazīstama. Kāpēc? Es neesmu pārāk uz sīkumiem, un par to nedomāju, dancojām tik nost, roku rokā, tieši tas, par ko es nupat runāju. Bet mana kompānija mani aizvilka projām. Vilkšus vilkts es pamanīju Ivitu, to pašu, ar kuru iepazinos "Mīlas Vasarā", viņa stāvēja zem lietussarga un smējās Bet mana kompānija atkal mani aizvilka projām.
Viņi darīja ļoti pareizi, bija jau laiks iet gulēt, bija tas laiks, kad viss, viss, pēdējais festivāls ir beidzies, tas ir tas laiks, un to nevajag mānīt.
Kad kaut kas beidzas, tas jau vēl nebūtu nekas, ja ne tā sajūta, ka tu pats par vēlu esi to iesācis. Par vēlu sākts fanot par BPP, nav viņi redzēti jauni, uzstājamies grāvjos, es esmu atnācis tikai uz zvaigznēm, man paliek tikai beigas. Un tā ar visu. Kad ir beigas, tad sāc domāt par sākumu, un vienmēr šķiet, ka sākumā tu nemaz neesi bijis.
Pēc festivāla man atrakstīja kāds nepazīstams jauns cilvēks un pauda savu šoku par to, ka es "kantējos klāt Džeinai". Es nezinu, kas ir Džeina. Varbūt meitene, ar kuru es dejoju? Nepazīstamais jaunais cilvēks bija daudz vērīgāks. Viņš mani bija pamanījis jau autobusā: "Sēdēji ar divām beibēm un riji riekstus."
[1] Dž. Kreivs (John Crave)