Foto: Ēriks Biters

Janvāri Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) noslēdzis ar pasaulslavenajam komponistam Dmitrijam Šostakovičam veltītu programmu. 25. janvārī notika cikla "Meistari un meistardarbi" otrais koncerts "Šostakovičs – jokdaris un vizionārs". Kopā ar LNSO un Andri Pogu uzstājās spožā bulgāru pianiste Plamena Mangova un viens no izcilākajiem Latvijas trompetistiem Jānis Porietis.

Kā allaž notika “Pirmskoncerta sarunas”, kurās muzikologs un LNSO redaktors Orests Silabriedis sarunājās ar LR1 komentētāju Eduardu Liniņu par tēmu māksla un dzīve Padomju Krievijā 20. gadsimta 20.–30. gados.

Viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta simfoniķiem Dmitrijs Šostakovičs tiek dēvēts par laikmeta muzikālo sirdsapziņu, traģisko notikumu atspoguļotāju un krievu laikmetīgās mūzikas klasiķi. Viņu mēdz saukt par 20. gadsimta Bēthovenu. Šostakoviča dzīve un māksla savā ziņā bija varoņdarbs, strādājot gaisotnē, ko caurauda komunistiskā režīma ideoloģijas žņaugi. Taču vismaz jaunībā komponists gribēja arī nest cilvēkiem prieku. "Vēlos tā sauktajai "nopietnajai mūzikai" atkarot tiesības uz smiekliem. Kad simfoniskās mūzikas koncertā klausītājs skaļi smejas, mani tas nebūt nešokē, gluži pretēji – iepriecina," tā 1933. gadā izdevumam "Padomju Māksla” teicis Šostakovičs.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!