Gavilējot un rotājot dabas apskāvienos. Grupas 'Saucējas' albuma recenzija
Foto: Jānis Romanovskis, Gribuvasaru.lv

Šā gada sākumā netipisku mūsdienu tautas mūzikas albumu izdeva grupa "Auļi", koncertu lieguma laikā metoties studijas jaunāko iespēju dziļumos un piedāvājot "Dolby Atmos" skaņas formātā ierakstītu apkārtskaņas veikumu "Visapkārt". Nepilnu pusgadu vēlāk ar vēl vienu tehnoloģiski sarežģītu albumu sevi piesaka arī tradicionālās dziedāšanas grupa "Saucējas". To sauc "Dabā", un tas tik tiešām ierakstīts dabas apskāvienos.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Izklausās elementāri – aizbrauc pie dabas, nospied magnetofona ieraksta pogu un rauj vaļā tradicionālās dziesmas. Ikviens laipni lūgts pamēģināt! Izrādās, mēs dzīvojam cilvēku radītu trokšņu pieblīvētā pasaulē, lai kā gribētos domāt, ka Latvijā jebkurā vietā atliek pabraukt pārdesmit kilometrus un var nonākt civilizācijas gandrīz vai neskartā lauku idillē.

Acis varbūt arī šādu ilūziju piedāvās, taču ausis apgalvos ko citu. Kas ir tā rūkoņa fonā? Un tā zāģēšana? Un tā dunoņa? Izrādās, mūsu audiālā vide ir piesārņota ne mazāk kā kosmosa telpa orbītā ap Zemi, kur zvaigznes spiestas noraudzīties uz visādu mežonīgā ātrumā ap Zemi riņķojošu drazu.

Un tomēr "Saucējas" spītīgi nolēma pie zvaigznēm tiekties un lūgt talkā… ornitologu Edmundu Račinski, kurš nodarbojas ar putnu balsu ierakstīšanu, kā arī vienu no vadošajiem tautas mūzikas skaņu režisoriem Latvijā – nesen 40 gadu jubileju nosvinējušās postfolkloras grupas "Iļģi" dalībnieku Gati Gaujenieku. Dziļi ievilkuši trīsdeviņas elpas abi arī metās palīgā, izveicot visticamāk sarežģītāko ierakstu procesu savā līdzšinējā darbībā. Tika izmantoti augstas raudzes virzienmikrofoni, turklāt virzīti uz dažādām pusēm, jo ne mazāk svarīgi bija iedokumentēt ne tikai balsis, bet arī atbalsis.

2019. gada nogalē bija interesanti pavērot "Saucēju" uzstāšanos arī pasaules mūzikas gadatirgū WOMEX Tamperē, Somijā. Nē, tā nenotika uz kāda no daudzajiem Lapzemes ezeriem, kas, protams, būtu daudz organiskāk, bet gan... rokklubā, taču skaņu režija tika izdomāta un realizēta līdz niansēm, grupas dalībniecēm dziedot uz dažādām pusēm un attiecīgi izvietojot mikrofonus, lai šādai nacionālas ievirzes burdondaudzbalsībai visnotaļ nepateicīgajā vidē tomēr varētu ļaut klausītājiem vismaz nojaust, kā šie dziedājumi īsti domāti un kā varētu izklausīties pakalnos un ielejās.

"Saucējas" savā jaunākajā skaņu projektā savukārt izzināja cilvēkdarbības progresregresa neskartākās vietas Latvijā, izmēģinot to akustiku un sadziedoties ar putniem, vardēm un citu dzīvo radību. Ja ierakstu process nebūtu tik sarežģīts, iespējams, šādi būtu jāieraksta visi vokālajai prasmei veltītie mūsu tautas mūzikas albumi. Katram mūzikas novirzienam ir sava dabiskā vide. Populārajai mūzikai tie primāri ir krogi un klubi, klasiskajai mūzikai – koncertzāles, garīgajai mūzikai – baznīcas. Vokālajai tautas mūzikai tā, loģiski, ir daba. Saucējas gavilēšanu un rotāšanos aizsāka ne jau krogos, opernamos vai baznīcās. Tās bija pļavas un meži, pakalni un ielejas, kurās labi un tālu skan.

Šo dabisko procesu tad arī lūkojusi savā jaunajā albumā "Dabā" dokumentēt Latvijas Kultūras akadēmijas tradicionālās dziedāšanas grupa "Saucējas". Albums paralēli ir arī pamatīgs pētījums par Latvijas novadu daudzbalsīgās burdonsadziedāšanās tradīcijām, dziedāšanas dažādajām tehnikām un apdziedātajām tēmām.

Pat ja daudziem pirmā reakcija, izdzirdot vārdu salikumu "daudzbalsīgā sadziedāšanās", ir vismaz daļēja norobežošanās, jo tas neizklausās nedz diez ko mūsdienīgi, nedz pārāk aizraujoši, atliek ļauties klausīšanās procesam un secināt, ka, iespējams, tieši šajā tradīcijā paslēpts dziļākais mūsu nacionālais kods un dvēsele.

60 dziesmu dubultdisks ievelk nesteidzīgā meditācijā, pat obligāti nepieprasot skaidri saklausīt visus izdziedātos vārdus. Kaspars Zaviļeiskis

Tas ir mūsu latviskais skaniskais kods, kas plūst kā nesteidzīga upe no senatnes uz mūsdienām, obligāti nepieprasot aizrautīgus ritmus vai galvu reibinošus instrumentālos aranžējumus. Protams, šī nav mūzika ballītēm. Pat ne tādām, kurās tiek lēktas tautiskas ievirzes dejas. Šis ir skaņu slānis, kas ļauj atrauties no mūsu straujās sociālo mediju un lielveikalu ikdienas un atcerēties, no kurienes īsti esam nākuši, un varbūt arī aizdomāties, kurp tad īsti ejam.

Protams, šāds projekts nav tapis ne vienas nedēļas, ne mēneša laikā, it īpaši ņemot vērā, ka ziemas spelgonī diez ko neparotāsi... Grupas "Saucējas" vadītāja Iveta Tāle kopā ar saucējām Annu Paulu Pujēnu, Jantu Mežu, Viju Babri, Vinetu Romāni, Elīnu Elleri, Kristīni Jansoni, Signi Pujāti, Justīni Jaudzemu un Indru Mētru savā nu jau ceturtajā albumā piedāvā iedziļināties četru gadu laikā tapušos lauka ierakstos no dažādiem Latvijas novadiem.

Folkloras projektā "Tradicionālā dziedāšana dabas akustiskajā telpā", kas tad arī rezultējies albumā "Dabā", balsis tālskrējienā tika palaistas gan Madonas novada Sāvienas pilskalnā un par Pasaules galu dēvētā minerālaugsnes pussalā, kas gandrīz kilometra garumā iestiepjas Sēlijas Rožu purvā, gan Amatas novada lauku māju teritorijās un pat uz Salacas upes ūdeņiem.

Dubultdiskā "Dabā" tik tiešām jūtamas ne tikai mūsu skaniskās saknes, bet pati māte daba. Noteikti būs interesanti šo veikumu paklausīties tā visdabiskākajā vidē, piemēram, pie Līgo ugunskura.

Tags

recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form