Goran Gora: Vieglums - tā ir uzticēšanās  (5)

DELFI: Šīs ir pirmās tavas dziesmas, kuru teksts ir latviešu valodā, kāda bija pieredze strādāt ar klasiķa dzeju?

Goran Gora :Jāatzīst, esmu ļoti daudz jau meklējis. Doma rakstīt mūziku ar tekstiem latviešu valodā radās jau krietni senāk. Izmeklējos dažādu autoru tekstos. Pārsvarā šķirstīju dzejas antoloģiju grāmatas. Meklēju dziļumu... mūsdienas tomēr reti ir dziļš teksts dzejā. Tad paņēmu Ziedoni – atšķīru un BIJA! Ļoti viegli uzlikās teksts virsū dziesmai, pats pat biju pārsteigts.

Albumā ir iekļautas 10 dziesmas. Pavisam esam seši dziesmu autori, bet kopā albumā esam milzīgs bars – 20 cilvēki – sākot no izgudrotājiem un beidzot ar uzņēmējiem, kuri ikdienā ar mūziku nenodarbojas.

Kaut kā īpaši piemeklējāt un savā starpā sadalījāt dzejoļus?

Nē, viss notika kaut kā dabiski. Mēs sākām ar to, ka "Mazajā kavalērijā", braucot talkās, sāka parādīties dziesmas ar Ziedoņa tekstiem. Pirmais bija Renārs (Kaupers), kurš uzrakstīja "Mazo bilžu rāmīti". Visiem patika, un tad sākās tāda kā atrakcija, ka katrā braucienā kāds no mums bija sagatavojis kādu pārsteigumu – vai nu tas bija dzejolis, vai jauna mūzika. Tā tās dziesmas lēnām tapa. Gluži loģiski likās tās piefiksēt albumā.

Vidusskolas obligātajā literatūrā Ziedoni lasīji?

Jā, lasīju gan, bet vairāk atmiņā bija palicis tieši Ziedoņa tēls. Nemāku pateikt kādus dzejoļus toreiz zināju, bet atceros viņa bildi, šķiet no "Kurzemītes", kur viņš ir tāds ar žaketi pār plecu, lieliem baltiem matiem. Iespējams, es pat nenojautu, kas viņš tāds ir. Atmiņā man viņš bija palicis vairāk ar tēlu, nevis ar darbiem.

Vai tu gribi teikt, ka vidusskolas vecuma jauniešiem Ziedoņa dzeja nav pa spēkam?

Nu jā, es teiktu, ka tikai tagad sāku viņu saprast. Tomēr domāju, ka albums noteikti palīdzēs aiznest Ziedoņa vēstījumu šībrīža jauniešiem. Mēs ar Māru, (Jāņa sieva 'Astro'n'out' soliste Māra Upamane-Holšteina) klausoties disku, to sapratām pāris dienas atpakaļ – it kā tās dziesmas ir ļoti dažādas – ir tās ātrākās, žiperīgākas, un arī tām ir tas 'zemslānis', kā es to saucu. Tā filosofiskā bagāža ir tik spēcīga tajos dzejoļos, ka dziesmas pašas ir ar lielu pievienoto vērtību un apceri. Tā, ka klausoties mūziku, noteikti varēs uztvert arī dzejas būtību.

Tagad pārlasot Ziedoņa dzejoļu, to noskaņu jūtu visos viņa darbos. Varbūt virspusē viņš ir tāds pinķerīgs un amizants, paradoksiem pilns, tad tomēr apakšā ir pamatīgs slānis ar tādu smeldzīgu vēstījumu.

Maija sākumā gandrīz vienlaicīgi iznāk divi dzejas klasiķiem veltīti albumi – Rainim ("Strāvoklis") un Ziedonim ("Viegli"). Kāpēc tavuprāt mūsdienu mūziķi pēc daudzu gadu garumā pašrakstītiem tekstiem nopietni ķērušies klāt klasikai?

Varbūt skarbi skan, bet, ja nav neviens cits spilgts mūsdienu dzejnieks, tad atliek klasiķi. Atklāti sakot, lasot jaunāko latviešu dzeju, ir tiešām reti gadījumi, kas man patīk. Redz, gan Raiņa, gan Ziedoņa dzejā vienmēr ir pretestība pret kaut kādu stagnāciju, iesūnojušu sabiedrības domu, kaut kāda cīņa. Savukārt mūsdienu dzeja ir tāda aplūkojoša, apskatoša. Kā tādas garas haikas, kuras būtībā nepasaka neko, tikai pauž mirkļa stāvokli. Šis spēks, jauda klasiķu dzejoļos ir tas, kas vilina rakstīt tām mūziku.

Sākumā jums bija "Mazā kavalērija", kas iztika bez liekas publicitātes...

Tas bija ļoti apzināti..

Kas mainījās? Kāpēc tagad fonds un ir publicitāte?

"Mazā kavalērija" vēl joprojām pastāv, tā ir vērtība, kas nemainās. Bet sākās viss tā, ka reiz, kādā no talkām vienam no "kavalēristiem" līdzi bija paņēmusies Ziedoņa "Kurzemīte", kurā bija aprakstīti Dižkoku atbrīvošanas grupas mērķi un jēga. Mēs lasījām un sapratām - tas bija pilnīgi precīzi par mums. Nolēmām satikties ar Dižkoku grupu, satikāmies arī ar Ziedoni. Turpinājām tikties arvien biežāk un biežāk, paralēli radās dziesmas ar Ziedoņa tekstiem. Tad radās vēlme darīt kaut ko vairāk un tika dibināts Ziedoņa fonds. Dibinājām mēs 12 cilvēki. "Kavalērijā" esam ap 20, bet bija daži kuriem tas nelikās svarīgs un nepieciešams. Tā, ka fonds ir pilnīgi cits atzars no "Kavalērijas".

Kādi nākamie projekti vēl plānoti tuvākajā fonda "Viegli" projektu sarakstā?

Šobrīd plāni ir lieli un tie iecerētie darbi ir lieli. Vēlamies izveidot Imanta Ziedoņa digitālo muzeju un arī muzeju Murjāņos. Tie ir plāni, kas prasa stipri lielus ieguldījumus, daudz darba un laiku. Pa vidu tam visam būs arī vairāki mazi projektiņi. Vēlamies restaurēt "Zvaigznes dienas" tradīciju, ko savulaik ieviesa Ziedonis 6. janvārī. Tā bija diena, kad viņi tikās ar domubiedriem, Andris Buiķis lasīja referātus, Māra Zālīte lasīja dzeju, kas dziedāja - tie dziedāja. Tāda savstarpēja informācijas apmaiņas diena, kurā cilvēki var gūt daudz vairāk nekā vienkārši pasēdēt un paklausīties jauku mūziku. Diena, kad atzīmēt gudrību!

Tas izklausās pēc iekšēja, "tikai savējiem" pasākuma...

Nu tas jau tā ir, jebko ko tu dari – viss jau sākas ar mazumiņu. Un vēlāk tas izaug lielāks. Tomēr bieži vien tādos plašos masu pasākumos ir grūti ielikt dziļāku jēgu. "Arēnā" jau "Zvaigznes dienu" netaisīsi. Tā, ka gribot negribot kaut kas ir jāupurē. Mums vairāk gribētos veicināt, lai cilvēki paši dažādās vietās to dara, par sevi interesējošām tēmām.

Vai vēl kaut kā popularizēsiet jauno albumu?

Koncerti pagaidām īsti nav plānoti, šis nav tāds projekts, kas varētu doties turnejā. Galvenais ir disks, kas ir pirmā promo lieta fondam – tas nāk komplektā ar informāciju par fondu. Ir jau arī pagrūti padsmit cilvēkiem kopīgi savākties koncertiem un kur nu vēl tūrītei.

Man patika aicinājums "praktizēt vieglumu", tomēr, vai tas nav grūti mūsdienu caursitējam "tanciņam" mācīties darīt visu viegli?

Mēs sev esam noformulējuši to, kas ir viegli. Esmu nonācis pie slēdziena, ka tas vieglums ir uzticēšanās. Būt viegli un darīt viegli nav darbs. Tā ir uzticēšanās, ka tev atliek tikai izdarīt savu darbiņu un uzticies, ka pārējie izdarīs savējo. Pavisam vienkārši runājot – tas ir kā uzticēties trolejbusa vadītājam, ka viņš tevi aizvedīs mājās. Tas ir tas vieglums - nevis mēģināt būt par korķi visām pudelēm, bet darīt tikai to mazumiņu ko māki vislabāk un viss pārējais notiks pats. Problēmas, jau sākas tad, kad mēģini darīt to, ko tev nemaz nav jādara. Ikdienā pats uz sevi to esmu izjutis. Piemēram, ja sāku kaut ko menedžēt grupā, tas ir vājprāts.

Vai turpināsi iedvesmas meklējumus latviešu dzejā?

Kad tai pudelei korķis nost, tā nāk ārā un nevar apturēt. Tas ļoti ievelk, un rakstot beidzamo albumu "Mystyrys Yrs" nonācu pie secinājuma, ka es ļoti gribētu mūziku latviešu valodā. Man tikai jāatrod ļoti labs teksts... bet, vispār, man ir gatava vēl viena Ziedoņa dziesma.