Bez aplinkiem teikšu, ka Keiva un "The Bad Seeds" koncerts festivālā, kura nosaukumā jau iekodēts nebeidzams prieks un balle, izrādījās šokējoši neiederīgs. Tomēr tikpat tieši apgalvošu, ka tā ir bijusi drosmīgākā un dižākā izvēle, ko šo 12 gadu laikā ir izdarījuši festivāla programmas veidotāji. Tas nav saucams par vienkārši labu koncertu. Tā bija biedējoši atklāta terapija, kurā tā arī līdz galam nav skaidrs, vai ārstētas tiek mūsu – klausītāju – dvēseles, vai tomēr pacients ir tumšmatainais, uzvalkā tērptais kungs uz skatuves.
To, ka mūs sagaidīs blīvs un neizbrienams skumju dūksnājs jau varēja gaidīt. Taču, to, ka tas tik fiziski kļūs sajūtams vietā, kur vēl tikai pirms pāris stundām virpuļoja pusaudzes ar oranžām ziedu krellēm, ka tas kā mitra migla ievilksies katrā vīlītē un neatstās vēl ilgi, pieņemu, ka negaidīja pat kvēlākie Nika Keiva pielūdzēji.
2015. gadā Keivs zaudēja vienu no saviem dēliem – 15 gadus vecais Artūrs Keivs nositās, nokrītot no klints Braitonā. Pusotru gadu vēlāk iznāca Keiva un "The Bad Seeds" albums "Skeleton Tree" un dokumentālā filma par tā tapšanu – "One More Time with Feeling". Bija skaidrs, ka Keiva radītajā tumšajā karaļvalstī bija ienākušas jaunas nianses – ļoti personiskas un neizdziedināmas. Nē, tas vairs nav tas pats Keivs, kurš 2006. gadā "Arēnā Rīga" sacēla kājās sēdkoncertu, aiz sevis atstājot komisku haosu un sašutumu, par sabojāto koncertu, tiem, kuri sēdot ērtos krēslos, cerēja baudīt mīlas balādes. Tas nav arī tas Keivs, ko redzēju 2009. gadā Vācijā. Tas bija karalisks un dzēlīgs sludinātājs, pašpārliecināts savu uzticamo klausītāju elks, kura skatiens acīs vai pastieptā plauksta ir lielākā dāvana, ko dzīve var piespēlēt. Šoreiz mūsu priekšā bija sāpju un neatbildētu jautājumu mocīts vīrs. Taču viņš joprojām ir tas pats vārda un skaņas ģēnijs, kuram koncerts nu kļuvis par grēksūdzi un šķīstītavu.
Tomēr ir kāda būtiska kvalitāte, kas piemīt visiem šiem manis pieminētajiem Keiviem – spēja radīt to priviliģēto sajūtu, ka tieši šis konkrētais koncerts ir unikāls un absolūti vienreizējs pārdzīvojums, tieša saruna ar katru klausītāju individuāli.
Salacgrīvā Keivs jau līdz ar pirmajām dēlam veltītās dziesmas "Jesus Alone" skaņām dodas pie klausītājiem, tver pēc rokām un ieskatās acīs, kuras visticamāk nekad vairs neredzēs. Tomēr šajā vakarā nav tuvāku sarunas biedru, kā tie visi laukumā pie kāpu priedēm sanākušie.
Viņš vairākas reizes lūdz publiku viņā klausīties (listen to me!), vēl biežāk mikrofonā rēc "yeah, yeah, yeah!". Paklausīgā publika atbild. Kariķēti un izsmējīgi aplaudē, ka nezini, vai tiešām līdzi plaudēšana ir tas, ko meistars sagaida. Keivs velk uz skatuves bērnus un pusaudžus, kas pārsteidzoši kuplā skaitā ir koncerta pirmajās rindās. Lai gan šis gājiens ar publikas bariņu uz skatuves šajā turnejā tiek izspēlēts katrā koncertā, liek justies mazliet baisi. Varu tikai minēt, kādas domas tajā brīdī ir Keiva galvā.
Vai koncerts bija labs? Neapšaubāmi. Tas bija izcils un grandiozi iedarbīgs. Vai tajā bija viegli būt – nē, it nemaz. Tas bija kā ceļš caur Nika Keiva deviņiem elles lokiem, lai galā nonāktu pie spilgta apliecinājuma dzīvei, kas jādzīvo diži, neskatoties uz izmisumu un sāpēm, ko tā mēdz piespēlēt.
Koncerta dziesmu saraksta bija iekļautas četras no aktuālā albuma "Skeleton Tree", pārsteidzošā kārtā trīs no "Let Love In" (1994), tāpat pāris no "Push the Sky Away" (2013), Savukārt pārējās pa vienai, atzīmējot gandrīz katru kopā ar "The Bad Seeds" izdoto albumu, pat tituldziesma no 1984. gada debijas "From Her to Eternity". Neviens no labi zināmajiem hitiem ("Do You Love Me", "Tupelo", "Stager Lee", "Red Right Hand", "The Weeping Song") neskan tā, kā atmiņā iesēdies no ierakstiem. Tie kļuvuši par dzīviem kliedzieniem, ko nereti izskaņā paspilgtina griezīgu skaņu jūklis. Maigums koncertā ienāk vienīgi brīdī, kad Niks Keivs apsēžas pie klavierēm. Tad arī publika sagaida romantisko "Into My Arms", gods kam gods, papildinot ar klusu līdzi dziedājumu.
Šajās pārdomās nepiedodami maz tiek pieminēts vijolnieks un ilggadējs Keiva domubiedrs Vorens Eliss, kura būšana "The Bad Seeds" sastāvā ir tikpat svarīga kā paša grupas līdera. Viņa un vijoles tuvplāni uz ekrāniem ir īpaša bauda – izteiksmīgais, bārdainais vīrs ar trauslo instrumentu rīkojas kā ar nevaldāmu savvaļas zirgu, brīžiem šķiet – vēl mazliet un tas tiks triekts pret skatuves grīdu, kamēr viņa kolēģis Keivs nevērīgi gāž mikrofonu statīvus. Tomēr vijole paliek Elisa rokās. Reizēm viņš to pamet, piesēžas pie klavierēm, bet tad atkal atgriežas pie tās. Kā īpaša dāvana Latvijas klausītājiem tiek Elisa flautas solo. Tas, starp citu, ir instruments, kura spēli līdzās vijolei Eliss apguvis jau vidusskolas vecumā.
Nevar nepamanīt, ka Nika Keiva koncertu arī daudzi pamet. Man garām virtenītē rokas sadevuši spiežas kāda viegli apdullušu jauniešu kompānija. Viebjas no Vorena Elisa ellīgās vijoles skaņām. Iespējams, pirmajās rindās aizkavējušies pēc dzīvespriecīgā Lauv koncerta. "Gan dzīve ievainos viņu jaunās dvēseles un tie zinās, kā sāp. Tad mēs vēl paliksim labi draugi." Nez kāpēc atceros Skalbes kaķīša teikto.
"Nick Cave & The Bad Seeds" "Positivus" koncerta dziesmu saraksts "Spotify".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
