Guļamistabas ieraksti. Saruna par grupu 'Stūrī zēvele'
Foto: Publicitātes foto

21.gadsimtā vēl ir grupas, kuras tur kopā nevis nauda, slava un alkohols, bet gan draudzība no bērna kājas un mīlestība pret mūziku. Viena no šādām apvienībām, par kuru jums noteikti būtu jāzina, ir "Stūrī zēvele".

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tās ir trīs daiļas lēdijas un viens stalts džentlmenis, un kopā viņi rada maigi lirisku un sirsnīgu mūziku. Dzirdot viņu burvīgās balsis un rotaļīgu flautas, ģitāru un taustiņu saspēli, jūs nespēsiet glābties no viņu šarma.

Grupas pirmsākumi meklējami gadus sešus septiņus senā pagātnē, kad jaunie mūziķi, vēl būdami skolnieku statusā, saprata, ka dzimtās Kuldīgas mūzikas dzīve ir stipri pieklususi, un nolēma glābt situāciju, izveidojot jaunu muzikālo grupējumu.

"Savā starpā toreiz diskutējām par to, kāpēc pie mums mūzikā nekas nenotiek, kāpēc jaunieši nespēlē. Ir taču viss vajadzīgais - mēģinājumu telpas, iespējas uzstāties, muzikālā sagatavotība. Tad atskārtām, ka paši taču arī varam kaut ko darīt. Kāpēc skatīties uz citiem, ja tu vari pats?" stāsta Klāvs Lauls, viens no grupas dibinātājiem. Svarīgs ir bijis arī mazpilsētas princips - nelielajā Kuldīgā visi viens otru pazīst, ir viegli atrast domubiedrus un sanākt kopā, savu lomu kā radoša tikšanās vieta ar iedvesmojošu atmosfēru spēlējis arī nekomerciālās kultūras centrs "Zabadaks".

Drīz vien nokomplektētais sākotnējais sastāvs mājas apstākļos radīja pirmās dziesmas un drīz vien jau nospēlēja koncertu, pēc kura bija skaidrs, ka šī lieta jāturpina. Dziesmas veikli dzima viena pēc otras, skatuves dēļi tika deldēti dažādos koncertos un festivālos. Grupa neiztika arī bez sastāva maiņām, bet nu jau trīs gadus grupa ir stabils četrinieks. Pagājušā gada nogalē jaunieši kopā ar vēl četrām grupām devās "Baltic Waves" tūrē pa piecām Baltijas jūras valstīm, iepazīstinot ar savu daiļradi arī Igaunijas, Somijas, Zviedrijas un Dānijas publiku.

"Veto" sarunājās ar "Stūrī zēvele" ģitāristu un balsi Klāvu, kurš ne tikai ir viens no grupas dibinātājiem, bet nu jau divus gadus kā basģitārists spēlē arī latviešu grupā "Baložu pilni pagalmi".

Vai "Stūrī zēvelei" ir kādas liktenīgas muzikālās ietekmes?

Mēs cenšamies spēlēt it kā eksperimentējot - kas no mums nāk laukā, kas no tā visa sanāks, to arī spēlēsim, nedomājot par piederību kādiem konkrētiem žanriem vai ietekmēm no konkrētām apvienībām. Mums ir teikuši, ka radām ko līdzīgu Imanta Kalniņam mūzikai, un tas ir pilnīgi iespējams, jo ir bijis periods, kad daudz klausījāmies "Menuetu", kaut kas no tā jau noteikti ir palicis zemapziņā. Bet būtībā jau no kaut kādām ietekmēm mūsdienās ir neiespējami izvairīties, mums apkārt tik daudz kas notiek, mēs tik daudz dzirdam un uztveram, arī neapzināti. Ja tu gribi radīt kaut ko pilnīgi oriģinālu, tad ir jāiespiedzas pagrabā uz vairākiem gadiem, lai nedzirdētu pilnīgi neko, un pēc tam varbūt var radīt kaut ko nebijušu. Bet neviens neko tādu nedara, tāpēc kaut kādas ietekmes ir neizbēgamas.

Runā, ka drīz savos mūzikas atskaņotājos varēsim griezt pirmo "Stūrī zēvele" albumu. Pastāsti par to, kā līdz tam nonācāt!

Kaut kad sen sākām "Zabadakā" rakstīt albumu, bet tad vēl bijām pārāk jauni un no tās lietas neko daudz nesapratām, tāpēc, ja godīgi, ar to visu vienkārši pazaudējām daudz laika. Pēc kāda laika sapratām, ka nekas jau nav ierakstīts un saglabāts, tāpēc sasaucu kopā meitenes un manā guļamistabā ar diviem "miķīšiem" ierakstījām pāris mazus demo gabalus. Tie ir arī mūsu vienīgie ieraksti, kas tika veikti, lai vienkārši neaizmirstu savas dziesmas. Toreiz pat šiem guļamistabas demo ierakstiem paši taisījām vāciņus un sitām gaisā par dažiem santīmiem. Bet pagājušā gada nogalē sasparojāmies un nolēmām, ka ir pienācis laiks ierakstīt savu pirmo nopietno ierakstu. Tā tapšana norisinājās Kuldīgā, "Zabadaka" salīdzinoši jaunajā ierakstu studijā, un šis būs pirmais tur ierakstītais albums. Kopā ar Gijomu Ozu (Guillaume Ohz), skaņu lietpratēju no Francijas, dažos aukstos ziemas vakaros ierakstījām visas partijas, apkopojot 11 kompozīcijas, kuras ir radītas visā ilgajā pastāvēšanas laikā, tā kā sanāk tāds debijas "the best of". Šobrīd notiek skaņas apstrāde un visa salikšana pa plauktiņiem, to darām pašu spēkiem un ceram, ka maijā vai jūnijā albums jau būs nododams klausītājiem. Varu tikai teikt, ka tas būs salīdzinoši īss, kompakts dziesmu apkopojums, kurš ietvers visu labāko, ko esam radījuši šajos gados. Ap albuma izdošanas laiku Zēvele arī plāno nelielu koncertsēriju, kurā piedalīsies nu jau savu vietu ieņēmušie jaunie dalībnieki - Uldis Gedra (BPP) pie bungām un Maija Ušča ("HosIela", "Gaujarts") pie basa.

Par ko jūs savās mūzikā stāstāt, ko gribat vai negribat pateikt?

Daudzi prasa par tiem dziesmu tekstiem, bet, atklāti sakot, jau no paša sākuma bija tā, ka neviens no mums īsti negribēja rakstīt dziesmām tekstus, tāpēc izdomājām visai neparastu rakstīšanas veidu - visi sasēžas aplī, katrs uz A4 lapas uzraksta kādu teikumu, ko pats izdomājis vai kaut kur dzirdējis, aizloka lapu un padod tālāk. Kad beigās atritinām lapas vaļā, tās ir pilnas ar galīgi murgainiem tekstiem, kurus tad shematiski liekam kopā tā, lai rastos kāds stāsts un izklausītos kaut cik loģiski. Mums pašiem tas šķiet interesantāk, katrreiz dziedot tu aizdomājies un varbūt dzirdi ko jaunu. Pasaulē taču pietiek dziesmu ar dziļu domu un vēstījumu, mēs gribējām šai lietai pieiet citādi.

Dažas dziesmas jums ir arī franču valodā.

Jā, divas. Tās radās, kad mūsu soliste Kate bija pabeigusi franču valodas studijas. Tas ir normāli - tiklīdz cilvēks mācās kādu valodu, viņam vajag šajā valodā izpausties. Kate arī bija tik sajūsmināta par jauko franču valodu, ka gribēja padziedāt franciski, un mēs kā jau pretimnākoši draugi neko arī nepretojāmies. Šie teksti ir ļoti vienkārši, kādi četri teikumi par Franciju un romantiku.

Daudzi droši vien jautā par nosaukumu - ko nozīmē "Stūrī zēvele"?

Mums bija viens no pirmajiem mēģinājumiem kādā mazā mēģu telpā, uz ko bija atnācis arī mūsu draugs Džonsons, kurš klausījās un kaut ko zīmēja. Vienā brīdī viņš paskatījās uz stūri un atcerējās, ka jānopērk galdniecības ēvele. Lai to atcerētos, viņš pārrakstījās un virs zīmējuma uzrakstīja "Stūrī zēvele". Tā kā tūlīt vien bija jāspēlē koncerts "Zabadakā" ar Hospitāļu ielu, bet mums vēl nebija nosaukuma, sarīkojām nelielu konkursiņu grupā, bet neviens cits piedāvātais variants nebija pat salīdzināms ar "Stūrī zēveli", tāpēc lēmām par labu Džonsona pārrakstīšanās kļūdai.

Lielai daļai Kuldīgas grupu ir saistība ar "Zabadaku". Vai, tavuprāt, var runāt par tādu kā "Zabadaka" skolu mūzikā?

Gluži par "Zabadaka" skolu to nesauktu, bet ir liela nozīme visai tai mazpilsētas un "Zabadaka" videi, kur visi kopā apgrozās, apmainās domām un ietekmējas viens no otra. Tā ir iedvesmojoša vieta, un daudzi ir teikuši, ka Kuldīgas grupām ir kaut kāda sava, specifiska "garša", grūti to definēt, varbūt tas ir ģimeniskums, tā mazā pasaulīte. Arī mēs jau no 13 vai 14 gadu vecuma gājām uz "Zabadaku", runājāmies ar vecāka gada gājuma mūziķiem, daudz no viņiem mācījāmies un iespaidojāmies, klausījāmies vecos Kuldīgas "underground" ierakstus, tādas grupas kā "Grupa Vilnis", "Vonosonoloppus" u.c. Tāpat viņi mums ieteica dažādas grupas, sadeva kaudzi ar ierakstiem, kurus mēs klausījāmies un novērtējām.

Pēdējā laikā "underground" mūzika Latvijā ir pieklususi.

Tam es varu piekrist. Viens faktors noteikti šeit ir paaudžu maiņa - tie, kas bija vecie dižgari, nu jau ir kļuvuši vēl vecāki, bet jaunajiem kaut kā neinteresē. Nevis neinteresē vispār kaut ko radīt, bet neinteresē tas undreground, viņi grib visu uzreiz - skanēt radio, spīdēt un būt pazīstami. Neviens vairs negrib braukāt pa mazajiem, nekomerciālajiem klubiņiem un spēlēt tāpat vien - savam un klausītāju priekam. Otra lieta vēl ir laiks, jo "underground" mūzika tomēr ir kā vaļasprieks, ar ko tu aizpildi brīvo laiku, un visā mūsdienu steigā un skriešanā vairs neatliek laika vaļaspriekiem. Tagad, šķiet, visi ir vairāk ir aizņemti ar domām par savu eksistenci, par to, ko ēst un kur dzīvot. Visi grib justies ērti un dzīvot ar aifoniem un datoriem.

Kas mūzikā ir svarīgāks - ideja vai izpildījums?

Noteikti abi kopā. Te man nāk prātā kāds atgadījums: ar "Stūrī zēveli" piedalījāmies kaut kādā jauno grupu konkursā Kuldīgā, tikām tālāk uz Rīgu, bet neaizbraucām, uzmetām. Pēc konkursa stāvējām ārā pie kultūras nama, kur mums pienāca klāt Juris Kulakovs un savā šarmā teica: "Mūzika ir ļoti forša, bet instrumentus gan vajag iemācīties spēlēt." Tas lika aprast, ka ir jau svarīga tā ideja, bet, ja tu to nemāki pasniegt, tad idejai zūd jēga. Kad "Baložu pilni pagalmi" meklēja basģitāristu, Uldis Rudaks teica, ka, ja viņš mācētu spēlēt instrumentu, tad būtu ideāls basģitārists, jo viņš vienkārši zina, kā tam ir jāskan. Ideja ir, bet, izpildīt nevar.

Cik viegli vai grūti tev bija iejusties jau tik pieredzējušajā "Baložu" kolektīvā?

Ar "Stūrī zēveli" senāk bija sanācis spēlēt vienos koncertos ar "Baložiem", tā arī iepazināmies, runājām par mūziku, par Rīgas un Kuldīgas skatuvēm. Pēc ilgāka laika izrādījās, ka viņi meklē basģitāristu, un, tā kā biju saglabājis kontaktu ar Uldi Gedru, "Baložu" bundzinieku, nolēmu pieteikties pats. It kā spēlēju ģitāru, nevis basu, bet stīgas paliek stīgas. Jau pirmajā mēģinājumā abpusēji sapratāmies, grupas dalībnieki izrādījās ļoti vienkārši un patiesi cilvēki, tāpēc izpalika roku trīcēšana un satraukums par to, ka tagad spēlēšu grupā, kuru pats savulaik apjūsmoju un ļoti daudz klausījos.

Viņi teorētiski vecuma ziņā varētu būt mani tēvi, bet es nekādā ziņā to neizjūtu kā problēmu, tas pat ir interesanti - paklausīties stāstus par notikumiem, kas risinājās, kad man bija kādi astoņi gadi.

Vai, tavuprāt, var vilkt kādas paralēles starp "Stūrī zēveli" un Baložu pilniem pagalmiem?

Ja ļoti grib, kaut ko līdzīgu jau var sameklēt, bet vieglāk ir atrast atšķirīgo. Es "Zēvelē" esmu vienīgais puisis, tā ir vairāk meiteņu grupa, un viņas ir trauslas, izvairās no pārpildītiem pasākumiem un lielām skatuvēm. Turpretī "Baloži" ir tāds veču grupējums, kurā ir bungas, instrumenti pieslēgti pie elektrības, un mūzika ir masīvāka. Var jau būt, ja Zēveli pieslēgtu pie pastiprinātājiem un pieliktu bungas, iznāktu kaut kas līdzīgs.

Nav tā, ka tu kā mūziķis kādas idejas pārnes no vienas grupas uz otru?

Noteikti nē, es tās nodalu. Katrā grupā spēlēju to, kas nāk no manis. Piemēram, "Baloži" tagad [ar manu piedalīšanos] skan pilnīgi citādi, un nevis tāpēc, ka es būtu kaut ko atnesis no Zēveles, bet gan pats no sevis. Māris Šverns jau neklausās jaunāko un aktuālāko mūziku, atšķirībā no manis. Tajā pašā laikā Šverns ir tāda unikāla dziesmu radīšanas mašīna, kas pat pēc tik ļoti daudz dziesmu uzrakstīšanas tomēr pamanās pats sevi neatražot. Varbūt tas arī ir tāpēc, ka apkārt ik pa laikam uzrodas kādi jauni cilvēki, kas atnes kaut ko no sevis.

Kas ir labākais, kas noticis ar latviešu mūziku?

Imants Kalniņš. Un deviņdesmitie.

Sarunas turpinājumu iespējams lasīt  "Veto Magazine" 25.numurā.

Tags

Gaujarts Imants Kalniņš Uldis Rudaks Veto Magazine
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form