Hiphopa saknes un latgaliešu valoda. Recenzija par Ūgas debijas albumu 'LG ir HH'  (12)

Ūgas debijas albums "LG ir HH" klausāms gan kā jaunā pieteikums, gan kā ļoti tradicionāls hiphops. Mazajā Latvijas hiphopa pasaulē uzmanību piesaista tas, ka Ūga ir latgaliski repojoša repere. Tas gluži vienkārši ir retums, ko uzsver arī albuma nosaukums un tituldziesmas piedziedājums: "Latgaļī ir arī hiphops, veceit, pazaklaus, / Jī izbūla acss i prosa 'Kas, tur meiča mauc?'" Tomēr būtu maldīgi no albuma gaidīt tautisku latgaliskuma apcerēšanu vai pat kičīgu "popsi" "Latgaļu repa" singlu stilā. Drīzāk albums apliecina, cik tuvu hiphopa saknēm var būt pati latgaļu valoda, kurā teksti padodas tikpat raiti, cik latviešu valodā. Valodai nevajadzētu būt lielam šķērslim arī tādiem klausītājiem kā es, kas latgaļu valodu dzird tikai reizumis, – ja pirmais klausījums vēl prasa piepūli, tad ap kādu ceturto klausījumu viss šķiet krietni skaidrāks un sastājies vietās.

Vairumā albuma dziesmu Ūga runā par savām gaitām repā, par hiphopa kultūru un par repošanas izpriecām. Piemēram, "Nastuosti maņ" repa tusiņš tiek tēlots vismaz trīs līmeņos: pantu stāstījumā tiek izvērstas autores izpriecas, uzstājoties koncertā ar repa draugiem, piedziedājumos izskan Ūgas uzteikums klausītājiem, kuru var attiecināt gan uz dziesmā attēloto koncertu, gan repa tusiņu kā formātu:

Liela daļa dziesmu izskan līdzīgā stilā. Idejiski šādai pieejai nav ne vainas, un teksti pārsvarā uztur cienījamu kvalitātes latiņu, taču albuma gaitā tie kļūst pārāk vienveidīgi. Trūkst detaļu, kas iedzīvinātu dziesmas un pamodinātu šo pietāti pret veco skolu arī klausītājos. Vissliktākais piemērs ir atbilstoši nosauktais "Dinozauru laikmets" – sešas minūtes garš "Ausmeņa Records" pārstāvju veltījums vecajai skolai, kura vidū ir minūti garš, tikai daļēji sarīmēts Kvāpa stāstījums par četriem hiphopa pamatelementiem. Šādi teksti balansē uz pašparodijas robežas; to autori šķiet aizmirsuši, ka vecās skolas reperi paši nemaz tik daudz nerunāja par to, cik viss pārējais reps ir slikts un neīsts, jo viņi bija pārāk aizņemti ar centieniem pēc iespējas sarežģītāk sarīmēt un spilgtāk pasniegt savu sakāmo. Problēma ir nevis nostājā, bet tajā, ka tā tiek pasniegta pati par sevi, bez dziesmā atspoguļota apliecinājuma, kāpēc repa "dinozauru laikmets" bija pārāks par mūsdienām.

Kā atkāpes no tēmas var raksturot "Taisneibu" un "Spīd bremzi", kurās ar mainīgiem panākumiem skartas sociālās tēmas. "Taisneiba" ir taisnprātīga dziesma par to, kā sabiedrība patiesībā darbojas, – cik visi ir alkatīgi un savtīgi un cik katrs ir pērkams. Tomēr tekstam nav gana spilgtu tēlu, lai atsvērtu to, cik bieži šī tēma jau dzirdēta citās, spēcīgākās dziesmās. (Kā reiz repoja Edavārdi: "Labi, politiķi zog! Vai tagad esmu īsts?") Turpretim "Spīd bremzi" Ūga izceļas labā ziņā, brīdinot par noziedzības sekām – ne tikai cietumu, bet arī pamestību, kad jau izkļūts ārā. Dziesmas ar morāli vienmēr ir riskantas, tomēr šeit tās vismaz rada zināmu dažādību, kuras albumā ļoti pietrūkst.

Albuma bītu veiksmes un neveiksmes nosaka ciešā turēšanās pie deviņdesmito gadu būmbepa. Neviens no bītiem nav izteikti slikts, taču tiem bieži trūkst smalkāku detaļu, kas tos atšķirtu citu no cita vai vismaz no neskaitāmajiem anonīmajiem gabaliem, kurus varētu atrast, "YouTube" meklējot "free 90s hiphop instrumental". Kā labos piemērus var minēt DJ Valna bītus – "Nastuosti maņ", kura atsperīgo basu brīžiem paspilgtina taustiņi un pāris efektu, un "Nuoku", kura breikbīta temps mazliet vairāk atgādina tālaika deju mūziku un kurš vienīgais izlaužas no būmbepa skavām.

Kārtējo reizi noklausoties albumu, nevaru neiedomāties par visiem pārējiem vecās skolas skanējumiem, kuri šeit nav pārstāvēti. Būmbeps ir tikai viens no daudziem sava laika skanējumiem, turklāt – salīdzinoši viegli imitējams un vēl joprojām bieži sastopams. Kur pazudis sintpops, Rietumu krasta "G-funk" skaņas, dienvidu smagie basi? Ja mērķis ir turēt godā priekštečus, tad šāds vecās skolas portretējums jaunajiem klausītājiem nodod salīdzinoši šauras zināšanas par žanra iztēloto zelta laikmetu. Turklāt jau iepriekš pierādījies, ka var atdzīvināt arī citus klasiskus skanējumus – "Kreisā krasta" singla "Logi vaļā" "G-funk" bīts bija starp 2017. gada lielākajām veiksmēm, savukārt Ozola albums "Atpakaļ nākotnē" vēl arvien ir īpašs tāpēc, ka tas vienīgais aizgāja tik dziļi pagātnes skaņās. Turpretim "LG ir HH" ir daudz grūtāk izcelties, jo tas ir izvēlējies visvairāk apspēlēto skanējumu hiphopā, attiecīgi – skanējumu ar vislielāko konkurenci.

It kā jau albumam nav ne vainas. Viss ir profesionāli ierakstīts un apstrādāts. Teksti ir gana asprātīgi un pašpārliecināti izpildīti. Zināmu šarmu visam patiešām piešķir tas, cik nedzirdēta un skaniski citāda repā ir latgaļu valoda. Arī vecmodīgais skanējums nav liels mīnuss. Tomēr aiz katra šī kvalitātes apliecinājuma jāseko kādai atrunai vai piebildei. Galu galā deviņdesmito skanējums kļuva nemirstīgs nevis estētiska pārākuma dēļ, bet gan tādēļ, ka tas nepārtraukti pieņēma jaunus izaicinājumus, meklēja jaunu skanējumu un citu iepriekš nesasniegtas virsotnes.