Iekšējo pārdzīvojumu spoguļi. Saruna ar 'Skaņu meža' viešņu Klāru Lūisu
Foto: Hampus Högberg

Šovakar, 14. oktobrī, mūzikas namā "Daile" nepieradinātās mūzikas festivāla "Skaņu Mežs" ietvaros uzstāsies zviedru elektroniskās mūzikas komponiste Klāra Lūisa (Klara Lewis).

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

1993. gadā dzimusī Lūisa ir, iespējams, gados jaunākais cilvēks, kura mūziku jebkad publicējusi leģendārā austriešu eksperimentālās elektroniskās mūzikas izdevniecība "Editions Mego". Viņas debijas albums "Ett" saņēmis pozitīvas un pat jūsmīgas kritiķu atsauksmes, un šī gada pirmajā pusē "Editions Mego" laida klajā ar viņas otro albumu – "Too".

Medijs "The Quietus" Lūisas debijas albumu raksturoja kā "dziļdomīgas un apdāvinātas skaņu skulptūru mākslinieces veikums, kas apvieno atrastas skaņas, lauka ierakstus un elektroniskas tekstūras, lai radītu vilinošas un labskanīgas audio ainavas."

Lūisa pārstāv "Skaņu meža" līdzdibināto, ES programmas "Radošā Eiropa" atbalstīto eksperimentālās mūzikas platformu SHAPE, un viņas priekšnesums ir daļa no festivāla audiovizuālās programmas.

Pirms viesošanās šā gada nepieradinātās mūzikas festivālā "Skaņu Mežs" komponisti intervēja Rihards Endriksons un Lūcija Udvardjova.

Vai tiesa, ka savus muzikālos eksperimentus sākāt, izmantojot skaņas no video, ko pati bijāt filmējusi citiem nolūkiem?

Jā, es joprojām tā mēdzu strādāt, lai gan tagad jau ir grūti ievākt skaņu materiālu "nejauši" – vienmēr apzinos, ka tas var noderēt mūzikas radīšanai. Būtībā es pret skaņām attiecos tāpat, kā pret vizuāliem materiāliem; cenšos vienmēr un visur turēt vaļā gan acis, gan ausis, un, ja līdzi nav kvalitatīvākas audio ierakstīšanas ierīces, man allaž pa rokai ir vismaz telefons. Visbiežāk mani darba materiāli tiek ierakstīti vai nofilmēti ikdienas dzīvē vai ceļojot.

Kā jūs izvēlaties, kuras skaņas izmantot, un kuras ne?

Tikai un vienīgi no emocionāla viedokļa – tas man, iespējams, ir vissvarīgākais. Es sadzirdu kādu skaņu, un tā liek man justies zināmā veidā: pēc tam mans darbs ir šo sajūtu saglabāt un muzikāli izvērst.

Tātad pašas emocionālā attieksme pret skaņām jums ir nozīmīgāka nekā, piemēram, vēlme auditorijai nodot kādu konkrētu vēstījumu vai atstāt kādu specifisku iespaidu?

Jā. Es spēju strādāt, tikai izejot pašai no savas subjektīvās, intuitīvās perspektīvas. Kad sāku radīt mūziku, es pat nebiju pārliecināta, vai cilvēki to sadzirdēs tāpat, kā to dzirdu es, acīmredzot klausītāji ar manu mūziku nodibina saikni, taču savā ziņā man bija taisnība, jo es joprojām nespēju uzminēt, kā tieši zināmas skaņas vai veseli skaņdarbi liks justies vienam vai otram klausītājam. Cik man nācies dzirdēt, viens un tas pats skaņdarbs dažiem cilvēkiem šķitis skaists un valdzinošs, taču citiem – iespaidīgs, bet nepatīkami drūms. Citiem atkal rotaļīgs. Šī neviennozīmība toties ir samērā interesanta lieta, ar ko strādāt.

Ļoti daudz mūzikas, kas tiek radīta ar līdzīgām metodēm, beigu beigās tomēr kļūst emocionāli paredzama un šajā ziņā pat manipulatīva.

Jā. Es savukārt netiecos paredzēt klausītāju emocionālo reakciju. Liela daļa mūsdienu eksperimentālās mūzikas tiecas būt, piemēram, virspusējā veidā tumša un provokatīva. Manuprāt, tādu mūziku radīt ir nesalīdzināmi vienkāršāk kā kaut ko neparastu, taču vēl joprojām emocionāli pieejamu un pacilājošu. Ja manā mūzikā parādās viegli identificējamas emocionālas nokrāsas, es necenšos tās mākslīgi noslēpt, taču arī apzinos, ka zināms līdzsvars tikai cels to vērtību. Tāpēc dusmīgu, vardarbīgu vai melanholisku mūziku allaž vēl efektīvāku padara arī cerības un laimes elementi. Cilvēki dažas mūzikas formas bieži dēvē par kinematogrāfiskām, taču viss, kas tās par tādām padara, ir pašu spēja skaņās saklausīt savu iekšējo norišu un pārdzīvojumu spoguļus.

Vai, radot mūziku, atpazīstamas melodiskas tekstūras jums kalpo kā pieturpunkti?

Ne gluži. Man ik pa laikam ienāk prātā doma radīt skaņdarbu, kas tieši atsaucas uz kādu muzikālu žanru vai konkrētu mūziķi. Piemēram, mana pēdējā albuma noslēdzošais skaņdarbs ir mēģinājums radīt popdziesmu. Taču lielākoties man nav ne pieturas punktu, ne uzmācīgi fiksētu plānu – mana pieeja ir sākt strādāt ar skaņu un ļaut lietām attīstīties organiski.

Vai pēc pirmā albuma jūsmīgajiem kritiķu vērtējumiem jūs izjutāt spiedienu šos panākumus atkārtot?

Daudzi man to ir jautājuši. Kad biju pabeigusi pirmo albumu, pie sevis nodomāju – "Okej, tas ir darīts. Varbūt tagad būs jāsāk nervozēt". Taču pašai par pārsteigumu nekas nemainījās, es vienkārši turpināju radīt citus darbus. Savā ziņā tas ir loģiski, pirmais albums, būtu tas labs vai slikts, vienmēr ir tikai pirmais albums, un tālākie darbi ir iespēja uz tālāku attīstību interesēs un rokrakstā.

Vai albums "Too" būtu jāuztver kā jūsu debijas ieraksta turpinājums?

Tas ir turpinājums, taču tas skan visai atšķirīgi, jo tagad mana muzicēšanas tehnika ir mainījusies, un man ir vairāk pieredzes un pāšpārliecinātības. Pirms "Ett" iznākšanas, es taču nemaz nebiju daļa no mūzikas pasaules. Taču pēc tam es sāku ceļot apkārt pasaulei, spēlēt pasākumos līdzās mūziķiem, kas man ir lielas autoritātes, un kāpt uz skatuves apjomīgu pūļu priekšā. Tas viennozīmīgi mainīja to, kā es uztveru pati savu mūziku. Turpetī sākumā es vienkārši sēdēju mājās ar austiņām un lipināju skaņas kopā pašai sev par prieku.

Vai jūs piekristu, ka "Too" ir salīdzinoši pieejamāks ieraksts?

Jā, laikam. Es gan gribētu palabot iepriekš sacīto – nav tā, ka vairs neradu mūziku sev; tas joprojām nav mainījies. Vienkārši, dažādās situācijās pārliecinoties, ka klausītāji man uzticas, es sāku to ņemt vērā un atļauties, piemēram, idejas attīstīt lēnāk, nebaidoties zaudēt viņu uzmanību, vai dziļāk izpētīt zināmu skaņu savienojumus, kuriem pirmajā albumā es būtu atvēlējusi vien ļoti īsu mirkli. Esmu arī dzirdējusi savu mūziku uz visai iespaidīgām skaņu sistēmām, tāpēc nesenākās kompozīcijas ir radītas, cita starpā rēķinoties arī ar šādām iespējām.

Iekšējo pārdzīvojumu spoguļi. Saruna ar 'Skaņu meža' viešņu Klāru Lūisu
Foto: Hampus Högberg

Kā jūs īsti radāt savas kompozīcijas?

Daudzi cilvēki teiktu, ka no tehniska viedokļa es lietas daru nepareizi, bet uzskatu, ka tā ir viena no manām pozitīvajām iezīmēm – mans mērķis nekad nav bijis, piemēram, kļūt par vienas vai otras skaņu apstrādes programmas speciālisti, un risinājumi, kurus izpildu ačgārni, ļoti bieži palīdz manu skanējumu padarīt vēl savdabīgāku. Strādāt ar kļūdām un negaidītiem sarežģījumiem ir daudz interesantāk nekā ierobežot sevi ar priekšstatiem par pareizo un nepareizo veidu, kā darīt lietas. Tāpat arī man šķiet, ka ar sterilām skaņām nav interesanti strādāt. Es šajā ziņā dodu priekšroku mērenai netīrībai un defektiem.

Kā jūsu ģimene uztvēra jūsu panākumus?

Vecāki mani ļoti atbalstīja, taču viņi arī man vairākkārt pārprasīja, vai tiešām vēlos ķļūt par daļu no šīs industrijas. Caur savu vecāku pieredzi esmu redzējusi arī mūzikas pasaules sarežģīto pusi. Tāpat kā es pati, arī viņi ir pārsteigti par manas mūzikas pozitīvo vērtējumu. Apzinos, ka ir ļoti maz cilvēku, kam izdodas sev nodrošināt iztiku ar mūziku – man paveicies būt par vienu no tiem, taču es ar mūziku nodarbojos vēl tikai divus gadus.

Festivāls "Skaņu Mežs" šogad notiek no 13. līdz 16. oktobrim, kā arī 12. novembrī. Klāras Lūisas uzstāšanās notiks otrajā festivāla koncertvakarā.

Tags

Skaņu Mežs Mūzikas nams "Daile"
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form