Neilgi pirms savas 70. dzimšanas dienas īpašā intervijā "Delfi Kultūra" komponists Imants Kalniņš pauž savu viedokli par politiku, revolūcijām un stāsta par gaidāmajām Imanta dienām, savukārt piektdien, 20. maijā "Delfi" publicēja intervijas ar komponistu pirmo daļu, kurā viņš atklāja, kāda ir viņa mīļākā skaņa un, kādēļ jau gadu desmitiem mazuļi ar nerimstošu prieku skatās multiplikācijas filmas ar viņa komponētu mūziku.
Jūsu dēls Marts Kristians Kalniņš kādu laiku nav nācis klajā ar kādiem jaunumiem. Vai jūs vēl rakstāt dziesmas "Autobusam debesīs"?
Pēdējā pusgadā neesmu rakstījis pārcelšanās dēļ, bet man ir iecerēts uzrakstīt jaunu albumu kopā ar "Autobusu debesīs" un man ir iecerēts uzrakstīt arī dažas dziesmas Marta jaunajam duetam ar Veroniku [Plotņikovu]. Es domāju, ka viņa kā dziedātāja ir ļoti interesanta... Māksliniece. Mūsu sadarbība turpinās. Turklāt viņš tagad dzīvo vienu stāvu zemāk, nekā es.
Tas sanāca nejauši?
Gandrīz pavisam nejauši. Tā kā mēs dzīvojam blakus, tad paredzam, ka tā būs ļoti radoša sadzīvošana.
Sarunas gaitā jūtu, ka jums rūp arī valstī notiekošais. Kādēļ jūs izstājāties no "tēvzemiešiem" un iestājāties Zaļo un zemnieku savienībā? Jūs esat bijis deputāts vairākos Saeimas sasaukumos. Kā ir šobrīd, noraugoties uz notiekošajiem procesiem valstī no eksdeputāta viedokļa?
Politika ir viena no visnetīrākajām cilvēku darbības sfērām. To zina visi, bet vienalga dzīve noliek cilvēkus tādās situācijās, kad viņi nevar nebūt tajā visā. Tāda bija Atmoda. Atmodas brīdī visi mēs Latvijā bijām politikā. Runājot par partikulu "ex" - tādas nav.
Mēs līdz mūža galam visi būsim politikā - gribam to vai nē. Vai mēs ejam uz vēlēšanām, vai neejam - vienalga būsim. Es tiku ievēlēts piecos Latvijas parlamenta sasaukumos un es biju parlamenta deputāts, bet es nezinu, vai uz parlamenta deputātiem var attiecināt vārdu "politiķis". Parlamenta deputāts ir likumdevējs, bet politika tiek taisīta pavisam citos līmeņos.
Runājot par manu pieredzi politikā, manuprāt, tādā valsts politiskajā sistēmā, kāda ir Latvijā - daudzpartiju demokrātijā - nav izšķirošanas nozīmes tam, kurā politiskajā partijā tu esi un tas, ka es mainīju politisko piederību, bija saistīts ar partiju subjektīvo tēlu - ar cilvēkiem, ar to, kā partija ir uzvedusies subjektīvi un kolektīvi. Ja laika gaitā man rodas kaut kādi akcenti, kur mana politiskā izpratne sāk konfrontēties ar partijas politisko darbību, tad man nav iespējams palikt tādā partijā, jo tas salauž mani kā būtni. Tas bija tas iemesls, kādēļ es izstājos no ""Tēvzemei un brībīvai"/LNNK".
Es neesmu atteicies no piedalīšanās politikā ne tobrīd, ne arī šobrīd tādā ziņā, ka es kā šīs valsts pilsonis jebkurā brīdī esmu gatavs izteikt savu politisko vērtējumu par visu, kas valstī notiek. Un tādēļ arī es tiku uzaicināts pievienoties ZZS un iestājos šajā partijā.
Es šajos gados biju iepazinies pietiekami lielā mērā ar šīs politiskās partijas politisko kursu, ar cilvēkiem... Izšķiroša nozīme ir tam, vai partijas prot savā starpā vest dialogu par būtiskām lietām - kā mēs varam šai valstij palīdzēt. Tas ir svarīgi, tas ir izšķirošais, nevis tas, vai esi "Saskaņā", pie Rubika vai "Visu Latvijai!" vai LPP, vai kā nu tur bija...
PLL - "Par labu Latviju"...
Tam absolūti nav nekādas nozīmes. Es sekoju visam, kas Latvijā notiek un, protams, es izmantošu tādu iespēju kā, piemēram, šodien ar jums, runāt ar cilvēkiem.
Laikā, kad bijāt vēl deputāts, cik Saeimā bija cilvēku, kuriem patiesi rūpēja, kā palīdzēt valstij?
Pietiekami daudz. Katrā ziņā pie šiem cilvēkiem es varu pieskaitīt tos, ar kuriem ilgus gadus es esmu Saeimā kopā bijis. Pirmkārt, tie ir Anna Seile, Pēteris Tabūns, Māris Grīnblats - tie ir mani vistuvākie kolēģi. Un arī citās partijās bija pietiekami daudz cilvēku, kuri atradās tur un gāja uz turieni, lai darītu kaut ko labu šai valstij.
Taču Latvija tomēr ir ļoti jauna valsts un cilvēki, kas tiek ievēlēti no reizes uz reizi parlamentā un pati Latvija kā tāda - es to gribu salīdzināt ar mazu bērnu, kurš īsti staigāt vēl nav iemācījies, bet piecēlies kājās viņš ir. Un tad nu viņš iet, apdauzīdamies gar visiem stūriem.
Es gadu no gada domāju - kādēļ pilsoņi neko nemācās un vēl joprojām neprot sev izvēlēties likumdevējus? Cilvēkiem, kuri tiek ievēlēti, nav vajadzīgā zināšanu apjoma, ienākot likumdevēju iestādē, jo parlaments patiešām nodarbojas ar valsts likumdošanas nianšu korekciju. Kā var cilvēki, kuri nekad nav darījuši šādu darbu, pilnīgi bez pieredzes koriģēt nianses, ja viņi vispār neredz, kas ir jākoriģē. Un tas notiek no reizes uz reizi, no reizes uz reizi...
Arī cilvēki ar zināšanām vēl joprojām ir tajā pašā bērna līmenī un iet klupdami, krizdami. Otrs faktors - cilvēki, kuriem valsts tiešām ir pie vienas vietas, kuri izmanto esošo situāciju savu eksistenciālo vajadzību nodrošināšanai, izmanto situāciju un tādēļ nav jābrīnās, ka mēs no viena grāvja ejam otrā. Dzīve ir dzīve. Revolūcija jātaisa.
Mums ir bijušas dažas vietēja mēroga "revolūcijas". Kā jūs raugāties uz ne tik senās pagātnes notikumiem?
Es domāju, ka šajos apstākļos lielas revolūcijas nav iespējamas pasaulē. Par to, lai tās nebūtu iespējamas, parūpēsies korporācijas, klanu intereses un vienošanās, korporāciju finanšu instrumenti, reitingu aģentūras un biržas. Lielas revolūcijas pasaulē vairāk nenotiks. Šur tur gan notikumus dēvēs par revolūcijām, dēvēs tās visādos vārdos - "Lietussargu revolūcija", "Puķu revolūcija" un citas, bet tās nav revolūcijas. Lielākoties tie ir izprovocēti konflikti šo pašu korporāciju interesēs. Un tādēļ, ka lielās revolūcijas vairs pasaulē nav iespējamas, publika apmierināsies ar mazām pseidorevulūcijām, kuras tiek nosauktas brīnišķīgos, skaistos vārdos. Es nepiešķiru šīm "revolūcijām" absolūti nekādu nozīmi, es domāju, ka tāda tipa mazās "revolūcijas" ir šauras un publikai par prieku izspēlētas epizodes.
Kam Latvijā, jūsuprāt, ir izdevīgi tādas rīkot?
Politiskais process var būt tāds, kas indivīdiem var nodrošināt karjeras iespējas. Jo atrasties politiskā procesa virspusē, nozīmē atpazīstamību, ietekmi, iespēju nodrošināt labākus eksistenciālos apstākļus sev. Bet tas ir tas ikdienas līmenis. Tas atkal ir "pirmais stāvs", jo tas nav, kā valstij būtu labāk. Tā ir politiskā konkurence, tas pats, kas pieder pie Darvina evolūcijas teorijas: kurš stiprākais, tas ilgāk izdzīvo.
Kā ir ar jūsu ilgdzīvošanu politikā - vai jūs taisāties kandidēt nākamajās Saeimas vēlēšanās?
Ziniet, es neesmu sev pateicis, ka esmu izslēdzis sevi no politiskā procesa. Tādu lēmumu es neesmu pieņēmis un, atkarībā no situācijas valstī, es, protams, darīšu zināmu savu viedokli jebkurā gadījumā, tomēr šajā brīdī jautājums par kandidēšanu nav aktuāls.
Pagājušogad Imanta dienas nenotika. Vai šogad šajos svētkos paredzēts kas īpašs?
Īpašs būs tas, kas šogad būs atkal Imanta dienas. Pagājušogad tās daudz un dažādu apstākļu dēļ nenotika. Galvenais apstāklis bija tas, ka Cēsu pils parku gatavojās rekonstruēt, taču rekonstrukcija laikam neiesākās, bet tas bija galvenais iemesls, kādēļ tas tā bija. Šogad Imanta dienas notiks.
Kas būs īpašs? Tas būtu briesmīgi, ja es tagad atklātu, kas būs īpašs. (Smaida.) Es domāju, ka būs pietiekami interesanti - būs koncerts trijās daļās, es atkal spēlēšu ar savu "Turaidas rozi", bet par pārējo es vēl kādu brīdi paklusēšu.